Menu
 

Imants Vīksne: Vilciena ER2T-711508 apskats Apriņķis.lv

  • Autors:  Imants Vīksne
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Man patīk braukt ar vilcieniem, un, vispārējā jūsmā par “Škoda Vagonka” ierašanos, sapucēju suni, lai dotos Rīgas virzienā. Pirmais pārbaudījums bija uzkāpšana uz perona – netīrīta un ar ledus uzkalniņu visā garumā apsaluša. Bet visi vilciena gaidītāji bija gana veikli un neviens manas redzamības zonā neapgāzās.

Visapkārt bija nepabeigti būvdarbi un nekārtīgs būvlaukums. Tas liecina par attieksmi. Izskatās, ka peronu pārbūvei paredzēto Eiropas naudu “dzelzceļš” pakāsīs. Nu neko  – būvēs tālāk tikai par Latvijas iedzīvotāju naudu. Bet mēs brauksim.

Sliedes sāka zumēt, un tālumā parādījās apaļš lukturis. “Škoda Vagonka” neatbrauca, laikam salūza. No tālajiem astoņdesmitajiem atbrauca ER2T-711508. Rīgas Vagonbūves rūpnīcas ražojums. Veciem vilcieniem, mašīnām un jebkādam transportam nav nekādas vainas, ja vien tas tiek aprūpēts un apčubināts.

Šis tāds nebija. Vilciens pienāca netīrs un apskretis. Tik netīrs, ka logiem cauri nevarēja redzēt. Pilnīgi varēju iedomāties, kā “Pasažieru vilciena” apkopēju ceha priekšnieks padotajiem saka: ē, šito vairs netīriet, tūlīt tak “Vagonkas” būs klāt! Bet nebija, un vecajam RVR grabulim ER2T-711508 nācās doties līnijā netīram un neaprūpētam.

Vilciens beidzot apstājās un ar skaļu elsienu atrāva vaļā durvis. Rāpāmies iekšā vecajā grabulī. Pavecam neliela auguma sunim tie trīs pakāpieni ir visai nopietns izaicinājums, tāpat kā man – pusmūža resnim ar suni padusē – un visām pārējām vecenītēm. To stulbeni, kurš šādu risinājumu uzzīmēja, vajadzētu izstādīt publiskai nomētāšanai ar tomātiem. Bet, kā jau parasti, veiksmīgi ierampājāmies iekšā un tālāk, sekojot daudzu “Škoda Vagonka” iemēģinātāju paraugam, fiksējām mūsu brauciena tandēma pārdomas.

Sunim nepatīk tā riteņu klaboņa sliežu savienojumu vietās, vagonu savienojumu dārdēšana un patvaļīgā salona durvju virināšanās. Toties var ērti atlaisties uz grīdas un ir tik silts, ka grīda ātri vien izžūst. Rūsa tikai vietumis redzama. Ventilācijas vagonā faktiski nav, ja logi ciet (un ziemā tie ir ciet), tie ir aizsvīduši, un kopā ar netīrumu kārtu no ārpuses aiz loga tikpat kā neko neredz. Mums gadījās ļoti jauka konduktore, palīdzēja atrisināt maksāšanas ķimpu. Bet atpūtas vietiņa viņai ierādīta aiz dīvaina skapīša un sēdēšanai atvēlēts tikai pusbeņķis. Sākumā tur iesēdos – nu tā, ar pusdibenu var. Ļoti diskriminējoši.

Bet kopumā braukšana vilcienā ER2T-711508 ir ērta. Galvenokārt tādēļ, ka var sešās sēdvietās sēdēt viens, suns pie kājām. Pasažieri ērti izretojas, baudot biznesa klases savrupību parastā darbaļaužu braucamajā. Vilcienā var ērti strādāt pie datora. Salīdzinājumam: kad mēģināju to autobusā no Ventspils, gandrīz ar beņķa biedreni salamājāmies, elkoņiem bakstoties. Vilcienā tādu problēmu nav. Vietas daudz, un pie griestiem rakstīts, ka arī publiskais internets pieejams. Iepriekšējos braucienos mēģinājumi pie tā pieslēgties bija neveiksmīgi, šoreiz nemēģināju.

Vecajā vilcienā ir vērojams arī kāds būtisks uzlabojums, proti, no skaļruņiem ir aizvākta tante, kura burtus -s un -c šļupstēja. Tagad stacijas izziņo priecīgs puisietis ar pilnu burtu krājumu un iepriecinošu dikciju. Viņa sauktās stacijas gan atšķīrās no tām, kas iekš tablo iedegās, bet savu Brasas staciju atpazinu. Slēgtais cietums un nepabeigtā jaunā tiltapakša. Jocīgi, ne? Sarkanā lentīte jau kad pārgriezta, bet apakšā joprojām būvbedre.

Laukā no netīrā vilciena izrampājāmies, šķembu čupai pāri tikām, izvairījāmies no ekskavatora un pa kādreizējo sliežu ceļu devāmies Čiekurkalna stacijas virzienā. Un tur beidzot sapratu, kādēļ “dzelzceļam” tik ļoti nesanāk. Lai no Čiera tiktu pāri sliežu ceļiem Teikas pusē, jālien apakš sliežu licēja sastāva. Tās ir kopā sakabinātas platformas kāda kilometra garumā  – dzelzceļa sliežu pārvietošanai. Palīdām, izlīdām, un tur nu tas otrā pusē bija – svaigi krāsots uzraksts krievu valodā: “LDZ срок службы продлен до 02.2026.”.

Tas izskaidro, kādēļ “dzelzceļam” tik ļoti nesanāk. Tas joprojām dzīvo PSRS un sapņo strādāt ar Krieviju. Tāpēc satiksmes ministrs Briškens valsts televīzijā runā krieviski un gadiem bīda kaut kādus valsts biznesus ar Krieviju. Lūk, tāpēc līnijā var palaist padomju vilcienu, kas izskatās, kā no purva dūksts izbraucis. A priekš kam šito mazgāt, ja “Vagonku” kaut kad palaidīsim? Un ja to apkopēju ceha priekšnieku kāds neapgaismos vai drīzāk pašu satiksmes ministru nenomainīs, arī “Vagonkas” drīz būs netīras un apskretušas. Ar jaunu nosaukumu te nebūs līdzēts. Sauc par “ViVi” vai “KuKu”. Tas ir attieksmes jautājums.

Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.