Imants Vīksne: Ceļojums laikā uz 1984. gadu ^{Apriņķis.lv}

Māja ir jocīga, jo tikai Padomju Savienībā varēja iedomāties, ka simt  kvadrātmetros sešās istabiņās ar vienu virtuvi un podu var mitināties pilnīgi sveši cilvēki. Katrs savā istabā. Pirmskara laikos šī varēja būt piena māja vai kas tamlīdzīgs, bet padomijā tā pielāgota sakaru iestādes darbinieku vajadzībām, un kā nu kurš pratis, to saviem spēkiem uzlabojis.

Siena, ko jaucu nost, bija sastiķēta kārtu kārtās no finiera, ģipškartona, grīdas preskartona un vismaz miljards naglām pie pamatīga dēļu vairoga. Noņemot pirmo dēli, laukā izgāzās skaidas. Tajā brīdi sapratu, ka būs. Noteikti būs! Varbūt paslēpta nauda, dokumenti, varbūt pat ierocis. Kā nekā vasarā pie mājas izraku veselu lērumu patronu čaulīšu. Katrā ziņā, kaut kam tādā milzu skaidu kaudzē jābūt paslēptam, un bija arī.

Liekšķerē starp skaidām pamanīju mazu brūnu sainīti. Ķirmju, peļu vai kādu citu nama iemītnieku apgrauztu un tomēr pietiekami labi saglabājušos. Tā bija ar apsveikuma kartīti rūpīgi aizlīmēta Padomju Savienības Sakaru ministrijas apliecība par izieto drošības instruktāžu, kas izdota 5.  kategorijas elektromontierim Озолиньш Гунтарс Альфредович. Savukārt apliecībā iekšā bija lapiņa ar paša Guntara Ozoliņa rakstītu tekstu, no kura kļuva skaidrs, kāpēc apliecība ielikta skaidās un sienā. Te tas ir – īsta, dzīva vēsture: “1984. g. janvārī sāku strādāt Saulkrastu iec. LT1 par priekšnieku, bet vasarā man piešķīra otru istabu. Rīgas RSM priekšnieks Bindulis 12.09.84. g. Guntars.” Lapiņas otrā pusē bija pierakstīts: “Šajā dienā taisīju durvis un otru istabu.”

Nez cik tagad Guntaram varētu būt gadu? Varbūt jau miris. Kas to lai zina. Apliecībā viņa dzimšanas gads ir apēsts. Bet muļķu zemē, kur dzīvoja Guntars un kur arī es pats piedzimu, nudien nekad vairs negribētu atgriezties. Ne tikai to visu padomju politinformācijas murgu un represiju, bet arī leģendārā “dzīvokļa jautājuma” dēļ. Tu cilvēks dzīvo mikroskopiskā istabiņā, kur nav iespējams izveidot ģimeni, mājā ar pilnīgiem svešiniekiem, un tad kaut kāds Bindulis no Rīgas atļauj tev apdzīvot vēl deviņus kvadrātmetrus. Nevis tu pats izvēlies jumtu virs galvas, bet muļķu zemes orgāni izlemj, kā, kur un ar ko kopā tev būs dzīvot. Kur tu strādāsi, cik tu pelnīsi, par ko tu sapņosi. Un tavu latvieša vārdu kropļos kirilicā.

Guntars Ozoliņš savu vareno sienu būvēt pabeidza un durvis starp abām istabām ielika. Grīdu gan tā arī nenokrāsoja. Kāda bija, no rupjiem dēļiem tēsta, tāda arī palika. Bet, kam tas skaidu lērums sienā bija vajadzīgs, joprojām nesaprotu. Iekšējā siena  – tātad ne siltumam. Drīzāk akustikai. Varbūt Guntaram Ozoliņam, dzīvojot komunālajā miteklī, tomēr izdevās nodibināt ģimeni, tikt pie bērniem, un tad jau daži trokšņi – paši saprotat – ir pārāk intīmi, lai tajos dalītos ar atvasēm. Bet varbūt Ozoliņš vienkārši briesmīgi krāca un traucēja savam nelegālajam apakšīrniekam. Kas to lai zina.

Tāds, lūk, dīvains ceļojums laikā man sanāca svētku brīvdienās.