Suverenitāte – ārēja, iekšēja un institucionāla ^{Apriņķis.lv}

Ja mēs lūkojamies pēc termina “suverenitāte” izcelsmes, tas tiek skaidrots šādi: suverenitāte (fr. souveraineté – ‘augstākā vara’) ir abstrakts juridisks jēdziens, kas apzīmē valsts augstāko varu savās iekšējās lietās, neatkarību no citām valstīm starptautiskajās attiecībās un brīvību no jebkuriem ārējiem spēkiem. Tam ir ne tikai politiska, bet arī sociāla un ekonomiska nozīme. Sākotnēji jēdziens “suverenitāte” bija ekvivalents jēdzienam “augstākā vara”, bet 19. gadsimta beigās tā nozīme mainījās uz mūsdienu izpratni.

Diezgan tuvu pie šīs jēdziena “suverenitāte” izpratnes pieturējās konferences ievadrunas teicējs un viens no tās rīkotājiem Jāzeps Baško, kurš savā runā izšķīra divas suverenitātes dabas – ārējo, kas izpaužas kā tautas gribas pārākums pār ietekmi no ārpuses, un iekšējo, kas paredz valsts pakļautību tautai un sabiedrībai, nevis otrādi. “Iepriekšējā sesijā vēsturnieks Gints Apals izteica tēzi, ka Latvijas tautai Satversmē dotais solījums par suverēno varu vēl nekad nav ticis piepildīts. Lai tauta varētu realizēt tai apsolīto suverēno varu, tai ir jāspēj vienoties politisku mērķu vārdā,” uzsvēra Baško.

Kas īstenoja augstāko varu kovidlaikā?

Aizdomāties par suverenitātes mūsdienu izpratni, par cilvēka individuālo suverenitāti – neatkarību, kā arī patstāvību savā darbībā – klātesošajiem lika Latvijas Universitātes filozofijas doktorants Krišjānis Lācis savā priekšlasījumā “Suverēnas valsts forma ārkārtas stāvokļu laikmetā”.

“Daudzi Rietumu konservatīvie un kreisie ilgstoši ir sūdzējušies par valsts mazspēju pamata jautājumu pārvaldībā – dažādu iemeslu dēļ modernās valsts suverēna rīcībspēja un lemtspēja it kā ir bijusi ierobežota par labu cilvēktiesību režīmam un starptautiskām organizācijām vai hartām. Taču kovidlaika ārkārtas stāvoklis un pieņemtie ārkārtas pasākumi, kurus pārraudzīja ārpuskārtas pilnvarojuma institūcijas, atklāja, ka modernais suverēns joprojām ir apveltīts ar tādu varu, kāda absolūtisma laika monarhiem pat sapņos nebūtu rādījusies. Ārkārtas rīkojumiem un situatīvām pavēlēm aizstājot normālstāvokli pieskatošus vispārējos likumus, Latvijas valsts aparāts izplūda ārpus jebkādas formas, ko ierasti vajadzētu uzturēt politiskās varas pakārtotībai attiecībā pret morāli labo un taisnīgo kā augstāko mērauklu.”

Politiskās elites bailes no tautas nobalsošanas

Par tautas suverenitātes izpausmi varētu uzskatīt, piemēram, tiesības tautai vēlēt Valsts prezidentu, mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kurā katram vēlētājam ir divas balsis, proti, iespēja balsot gan par partiju sarakstu, gan arī par vēlamo deputātu kandidātu no jebkura saraksta, kā arī tautas nobalošanas iespējas, – to savā runā uzsvēra tiesību zinātņu doktors Ringolds Balodis. Savā referātā “Tautas suverenitātes princips – iniciatīvu ierobežotājs, nevis tautas gribas skaidrotājs?” Ringolds Balodis izvirzīja tēzes, kuras pamatoja ar savulaik Raiņa izteikto domu par to, ka pilsonība (ar to saprotot politisko eliti) baidās no tautas nobalsošanas, taču tieši refendumi ir solis ceļā uz tautas politisko izglītošanu. Savukār tautas politiskās izglītības trūkums noved pie demokrātijas trūkuma.

“Satversmi pieņēma 1922. gadā, bet jau tad debatēs izskanēja, ka tautas nobalsošana nav darbotiesspējīgs institūts, ar ko tautas griba tiek noskaidrota, bet “tukša roka”, ko tautai pasniedz. Rainis par Satversmē iestrādātiem nesamērīgi augstiem tautas nobalsošanu kvorumiem pat paziņoja, ka referendumi Latvijā var notikt tikai visretākos laimes gadījumos.” Tāpat R. Balodis izvirzīja tēzi, ka suverenitāte var būt ne tikai ārēja un iekšēja, bet arī institucionāla.

Partijām mainīga attieksme pret suverenitāti

Ja paanalizētu Latvijas politisko partiju attieksmi pret suverenitāti, droši vien atklātos, ka tām ir bijusi mainīga attieksme ne tikai pret to, jo allaž priekšplānā ir izvirzījies jautājums par primāro partiju interešu aizstāvību. Tāpēc pārsteigums nebija politologa Jāņa Ikstena secinājums, ka politisko partiju mainīgo attieksmi pret suverenitāti noteikusi izdevīguma un aprēķina izvirzīšana priekšplānā. Savā referātā “Partijas un suverenitāte: aprēķina laulības” Ikstens atzina: “Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē dominējošajam valsts neatkarības atjaunošanas jautājumam atrisinoties 1991. gadā, vērojama tā pārveidošanās par etnisko šķirtni. Valsts drošības un ekonomiskās attīstības vārdā Latvijas sabiedrības vairākums izšķīrās deleģēt Eiropas Savienībai daļu suverenitātes, kas lielā mērā nosaka pašreizējās diskusijas par un ap suverenitāti Latvijā. 

Eirofili vispirms meklējami austrumslāvu partiju vidū, kuras šādi cer risināt savas ietekmes problēmas. Vēsturiski gan šīs partijas bijušas arī eiroskeptiskas.

Var sagaidīt, ka arī turpmāk suverenitātes vieta partiju politiskajās platformās mainīsies atbilstoši sabiedrības noskaņojumiem un sociāli ekonomiskajiem procesiem.”

Vai par tādu Eiropas Savienību sapņojām?

14.Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins savā priekšlasījumā “Vai mēs sapņojām par šādu Eiropas Savienību?” uzsvēra, ka Eiropas Savienības dibināšanas pirmsākumos aktuāla bija tās “tēvu” Konrāda Adenauera un Robēra Šūmaņa idejas par to, ka Eiropas Savienība ir paredzēta kā Eiropas nāciju savstarpējās sadarbības formāts. Šis politiskais reālisms savijās ar izpratni par demokrātijas būtību, proti, “vai nu demokrātija būs kristīga, vai arī tā nepastāvēs. Antikristīga demokrātija ir karikatūra, kas ieslīgs vai nu tirānijā, vai anarhijā.” Taču šobrīd Eiropas Savienības pārvaldes formas, kā arī attālināšanās no kristīgo vērtību pamata ir novedušas pie savienības valstu pilsoņu citādas dzīves uztveres un izpratnes, proti, ja nav nevienas autoritātes, kurai ir jāatskaitās par savu dzīvi, tad priekšplānā izvirzās patērētājsabiedrībai raksturīgi principi un mērķi. Uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka Latvijai šobrīd būtu aktuāls jautājums par izstāšanos no Eiropas Savienības, Aleksandrs Kiršteins atbildēja, ka vispirms ir jāmēģina to reformēt.

Pirmie soļi konservatīvisma virzienā

Konferencē klātesošajiem bija diezgan atšķirīgi vērtējumi par tās saturisko kvalitāti, taču viens ir skaidrs – šāda formāta saruna konservatīvi domājošo vidē Latvijā ir līdz šim nebijis notikums. Tā ir jauna norise, kurai ir iespēja dažādot politisko ideju spektru mūsu valstī, kā arī aktivizēt cilvēkus pašorganizēties.

Vija Beinerte: “Ir noticis dramatisks pavērsiens Latvijas vēsturē – pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas pie varas ir nonākuši kreisie. No liberāli noskaņotām partijām 14.  Saeimā iebalsotas tika divas – “Vienotība” un “Progresīvie”, tām kopā savācot 25 procentus balsu un iegūstot 36 vietas Saeimā. Visas pārējās partijas saviem vēlētājiem bija solījušas pārstāvēt un aizstāvēt konservatīvas vērtības. Taču agresīvs ideoloģisks mazākums tagad ir korumpējis ZZS deputātus un grib uzspiest sabiedrībai globālistu agendu, par ko vēlētāju vairums nav balsojis. 

Tāpēc “Demos” konferences ir īpaši svarīgas, jo arī tās iezīmē jaunu pavērsienu mūsu valsts vēsturē, soli pa solim kliedējot politiskās elites un šo eliti apkalpojošo mediju radītos un uzturētos mītus par konservatīvismu un tiecoties iekustināt sabiedrību pašas organizētai politiskai atjaunotnei, kam pamatā būtu pārbaudītas vērtības kā rīcības motīvs un kritērijs. Jo konservatīvisms atšķirā no kreisā liberālisma ir nevis ideoloģija, kas tiek uzspiesta ar varu un viltu, bet gan gadu tūkstošiem veidojusies vērtību sistēma, kurā katrs var iekļauties tik lielā mēra un tāda veidā, kā pats vēlas vai spēj. Turklāt šīs konferences rīko brīvprātīgie, bet finansē ziedotāji. Gaidu turpinājumu!”

Aivars Borovkovs: “Šie ir pirmie soļi konservatīvisma virzienā Latvijā. Uzreiz jāsaka, ka no liberālisma tas atpaliek par apmēram trīsdesmit gadiem, jo ap pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem liberālisms sāka taisīt riktīgu uzrāvienu mūsu valstī. Liberālajā spārnā es ieliktu faktiski visas politiskās partijas, “Konservatīvos” ieskaitot. Diemžēl sabiedrībā mēs šobrīd operējam ar falšiem lielumiem, un konference “Demos” ir pirmie aizmetņi šajā konservatīvi labējas politikas virzienā.”

Kaspars Gerhards: “Visnozīmīgākais ir tas, ka konferences rīkotājiem ir izdevies vienā sarunu laukā savest kopā visdažādāko jomu pārstāvjus – filozofus, juristus, politiķus, sociologus. Turklāt runātāji pārstāv atšķirīgus viedokļus, un tas nozīmē, ka veidojas diskusija un viedokļu sadursmes par to, kādā virzienā būtu jāatīstās Latvijai. Gribu uzvērt vēl vienu lietu, proti, konferences rīkotāju starpā ir daudz gados jaunu cilvēku, un tas ir svarīgi, lai arī jaunākās paaudzes aktīvie cilvēki mēģinātu atrast atbildes uz nozīmīgiem jautājumiem, neveidojot tās vienkāršotas, pamatotas tikai uz vecām, dogmatiskām vērtību sistēmām.”

Viesturs Rudzītis: “Ir, ir vēl konferencei jāaug – gan saturiskā ziņā, gan spējā koncentrētāk un konkrētāk noformulēt disusijas tematiku. Vienlaikus mēs arī nevaram būt pārāk prasīgi no šāda formāta sarunu platformām. Mana uzstāšanās konferencē “Demos” ir paredzēta maijā, un tad es arī parādīšu, kādam ir jābūt referātam un referentam!”

Jānis Rožkalns: “Pārdomas pēc pirmās konferences man bija apmēram tādas, ka mūsu māja deg, bet mēs runājam nevis par degošo māju un kā to nodzēst, bet par to, kas notika pirms 100 gadiem. Šoreiz es atnācu paklausīties Aleksandra Kiršteina uzstāšanos, jo viņš solīja runāt par šobrīd aktuālajām norisēm Eiropā. Taču neapšaubāmi, ka mums ir nepieciešama godīga un atklāta diskusija, jo konservatīvisms ir vienīgā politiskā programma, kas var glābt Latviju.”

Iveta Kalme: “Cilvēks ir domājoša būtne, un šī ir vieta, kur mēs domājam līdzi runātājiem. Tas ir lieliski, ka cilvēki neguļ, bet interesējas par lietām, kas ir svarīgas, lai mēs turpinātos kā tauta, un Latvija pastāvētu kā valsts. Par nākotni un vērtībām – tas ir tas, kas mani interesē un man ir svarīgi.”