Jānis Dimants: Apsūdzības un aizstāvības, likt cietumā vai godā celt? ^{Apriņķis.lv}

Nu jā – pazib biedējošs virsraksts “Vilcienkatastrofa” un trauksmains stāstījums par Čehijas “Škoda Vagonka” milzum dārga iepirkuma saņemtajiem sastāviem, kas uz Latvijas dzelzceļlīnijām gandrīz vai masveidā apstājas un nekust ne no vietas. Tad vēl haosiņš ar zvanu saņemšanu “Muzikālās bankas” ceremonijā 2023. gada labākās dziesmas noteikšanai, kur izšķirīgs ir katrs klikšķis uz attiecīga priekšnesuma norādīto numuriņu. Mūsu sakarnieki vieglprātīgi atļāvušies sačakarēt plaši izsludinātu nacionālas nozīmes telefonbalsojumu. Par laimi gan, atklājies, ka dziedātāja Dona uzvarošo izpildījumu tehniskā ķibele nav ietekmējusi.

Uz viena krēsla divi dibeni

Bet ir vēl kāds ne mazāk skaļš skandāliņš, ko arī pilnā mērā varētu nosaukt kā nacionālu. Šķietami it kā nekas valsti tracinošs jau tas nav – neuzticības izteikšana Siguldas novada domes priekšsēdētājai Līgai Sausiņai, turklāt no deviņpadsmit deputātu kopskaita par savas priekšnieces atstādināšanu balsojuši četrpadsmit, tā sakot, demokrātijas paraugs mūsdienu izpildījumā. Tak šoreiz līdzi nāk lielā intriga. Apvērsums noticis solīdajā, allaž stabilajā pašvaldībā un vēl ar tīri svaigu vēstījumu, ka Sigulda atzīta par ģimenei draudzīgāko pašvaldību un saņēmusi 30 000 eiro balvu. Par deputāti Siguldas Valsts ģimnāzijas bioloģijas skolotāja Sausiņa ar novadnieku doto mandātu darbojas jau pusotru gadu desmitu; kopš 2013. gada bijusi domes priekšsēdētāja vietniece un, kad Uģis Mitrevics kļuva par 14. Saeimas deputātu, tika atzīta par piemērotāko augstajam amatam. Taču nu pēkšņi tiek uzskatīta par tik sliktu, ka Sigulda tālu nodimd ar apvērsumu.

Dzirdēts par Līgas Sausiņas fantastiskajām darba spējām. Ja demisijas pieprasījumā kā galvenais iemesls minēts, ka nav bijusi cieņpilna komunikācija ar kolēģiem, neviļus gribas pieļaut, vai tik nav stingrāk uzstājusi padotajiem pienācīgi veikt savus darba pienākumus. To jau arī dzird runājam aizkulisēs. Neba nu būtu tā, ka priekšniecei kas galvā sakāpis…

Daudz ko atklājusi reģionu dzīvi labi pārzinošā žurnāliste Ināra Egle “Latvijas Avīzē”, veselu lappusi veltot rakstam “Siguldas novada agrākā slava izplēn”. Bet tas par tiem diviem dibeniem ir, jā, pašas Sausiņas amizantais izteikums. To krēslu gribot divi viņas vietnieki. Viens no viņiem pagaidām bez balsojuma, bet ar likumīgām tiesībām automātiski kļuvis par Siguldas novada domes vadītāja pienākumu izpildītāju. Tikai atkal intriga – kā nu būs ar Sausiņas četrpadsmit gāzēju balsīm, izraugot to vienu īsto aizstājēju? Patiesība ir tāda, ka kopā ar Sausiņu no viena vairākpartiju saraksta domē tikušie ir savstarpēji sašķēlušies, vicojas. Roku rokā iešana vien tēlota vēlētājiem, lai ietiktu vietvarā, pēc tam jau frakcijā katrs var darīties, kā tīk, arī pastumt malā savējo.

Plaši tika izskanējusi Sausiņas izbalsošanas dienas norise. Pilna savādībām arī mediju pasniegumā attiecībā uz aizstāvības aktivitātēm. Kādam aprakstniekam licies gaužām nenozīmīgs pārdesmit cilvēku mītiņš pie pašvaldības nama, citiem – pāri pussimtam cilvēku dedzīgs prasījums atjēgties, nosodot to deputātu rīcību, kuri bez faktoloģiska pamatojuma pieprasījuši priekšsēdētājas atcelšanu no amata. Savukārt dažu citu atspoguļojumā pavīd arī bariņš piketētāju, kuriem rokās lozungs “Nost ar Sausiņas diktatūru!”. Tā nu nabaga tante Pabažos paliek pilnīgā neziņā, kuru – gāzēju vai aizstāvju – pusē nostāties.

Neitrāli no malas raugoties, jāsecina: dumji un skumji. Ko domāt par labākās pašvaldības nosaukuma piešķīrējiem un varen dimdošo svinību rīkotājiem ar gadumijas jauko izskaņu “Mūsu Laimes zeme – Siguldas novads” un tūlītēju četrpadsmit deputātu saveidotajām petīcijām? Un tagad kā sērga siguldiešu izdarības sāk izplatīties arī citur. Balvu novadā, Talsu novadā jau aizsācies kaut kas līdzīgs Siguldas scenārijam. Gandrīz vai varētu to nosaukt par reģionu villošanos.

Ko būs mācīties no skaļumiem?!

Tomēr pašmāju lielākais skaļums, turklāt starptautiskā izplatījumā, bijis saistībā ar Aināra Šlesera vadītās Saeimas deputātu grupas braucienu uz Ķīnu, labsajūtas izsalkušo Latvijas tautas kalpu pēdu masāžas seanss, daža laba godpilna cienāšanās pie klātiem galdiem. Saklausījuši mājās sacelto kņadu un pat politiskus izvirdumus, tālajos ciemos aizbraukušie un viņu neapklusināmais līderis pie katras kontaktēšanās tika deklarējis, ka dibina taču kontaktus, līdzi braukusi uzņēmēju delegācija. Tikai savādi, ka neviens no tautsaimnieku pārstāvjiem vārdā netika nosaukts.

Beidzot mājup atgriešanās vakarā vai taisnā ceļā no lidostas uz LTV Gundara Rēdera raidījumu “Viens pret vienu” bija uzdrošinājies ierasties Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis. Simpātiskais kungs bez jel kādām viltus manierēšanām tūdaļ arī atklāja, cik svarīgi uzņēmējiem ir rast jaunus partnerus, veicināt sadarbību ar pasaules lielražotājzemi. Pats burtiski atslābinājos no iepriekš tik nejauki pasniegtās Ķīnas apmeklējuma epopejas.

Samērā maz ekrānos redzētais un dzirdētais viens no mūsu tautsaimniecības jomas līderiem raidījumā atklājās arī kā emocionāls intelektuālis. Ja redzi, ka brašs vīra cilvēks izslauka acī pavīdējušu asaru, nojaušams, ka viņš valsts un pasaules norisēs ir iekšā līdz kaulam. Un ar kādu globalitātes mērauklu vērtē Rietumus sakarā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā! Tēlaini izsakoties, Rostovskis secina, ka, ja Rietumu civilizācijas ekonomikas apjoms ir 60 triljoni un ja ar to nevar nolikt pie vietas karotājus ar divu triljonu ekonomiku, tad ar to civilizācijas pārsvaru kaut kas nav kārtībā…

Nākamajā vakarā Rostovskis atkal ir Zaķusalas studijā un nu jau raidījumā, ko dažkārt mēdzam dēvēt par Domburšovu, spiests taisnoties, kālab iekļāvies apšaubāmā delegācijā, kas un vai vispār kāds gatavojis braucienam. It kā jau stūrī iedzītais Ķīnā braucējs neapmulst: konsultējāmies ar visām organizācijām un struktūrām, ar ko lietderīgi konsultēties. “Jā, sadarbojāmies ar drošības struktūrām.” – “Kā rīkoties, lai neiekļūtu nepatikšanās, ja? Uzvešanās instrukcija, vai? Ko teikt vai neteikt, uzturoties aizdomīgā zemē?” Tādi birst tekstiņi. Sadarbības absolūtā nepieciešamība kā tāda izpaliek.

Atcerēdamies padomjlaikus, kad – kaut vai ekskursijā un kaut vai uz Vācijas Demokrātisko Republiku – bija jāiziet cauri veco boļševiku komisijas izprašņājumiem, tad vēl kādiem citiem atļauju izsniedzējiem, pats dziļi nokaunos: ja arī mūslaikos kaut kādas instruktāžas ar citzemju ceļotgribētajiem notiek, tak nenāktos to laist izplatījumā, lai starptautiski neizskanētu par mums ņirgas. Nav grūti apjaust, ka, lai nu kur, bet Ķīnas vēstniecībā jau noteikti viss, kas saistīts ar Latvijas delegācijas peripetijām, ir fiksēts un nolikts uz attiecīgā galda vai nonācis datora ekrānā Pekinā.

Šķiet, tas mūsmājās tomēr beidzot aptverts. Kad Saeimas darba kārtībā tika izsludināta tradicionāli ikgadējā ārpolitikas skatīšana, likās, ka viss, kas saistīts ar trokšņainajām Šlesera vadītās delegācijas izdarībām, oficiozi tiks pasniegts sabiedrībai. Bet – nekā. Ne ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa ziņojumā, ne gandrīz stundu garajā galavārdā – nekā. Arī cerētais deputātu sprādziens no tribīnes izpalika. Vai mediju saceltajai brēkai totāla ignorance? Vai plus vēl kas vairāk? Svarīgi būtu to izdibināt, kas tiek arī darīts un virpināts.

Ar Ķīnu paredzēts turpināt lietišķu sadarbību, teikts Ārlietu ministrijas ziņojumā. Šķiet, citādi nemaz nevarētu būt. Lai nu kā, bet arī Eiropas Savienība patlaban ir būtisks tirdzniecības partneris, ar Ķīnu joprojām tirgojas visa pasaule, ASV ieskaitot. Gluži vai prasītos Ķīnas apmeklētājiem veltītos apvainojumus vismaz atsaukt, bet deputātu grupas vadītāju iecelt slavas saulītē. Taču – bāc! Publicists un rakstnieks Armands Puče pieprasa Aināru Šleseru likt cietumā, jo bezmaksas brauciens uz Ķīnu uzskatāms par tīrāko kukuļņemšanu, turklāt starptautiskā ampluā, kas vērtējams kā vainu pastiprinošs apstāklis.

Ar trakulīgo Puči gan ir tā, ka Ziemassvētku priekšvakarā gan Saeimas vienā vai pat divās komisijās, gan Iekšlietu ministrijā un vēl citās tiesībsargājošās instancēs viena pēc otras ienāca petīcijas, lai Puče tiktu saukts pie atbildības kā naida kurinātājs, jo kādā publikācijā dažus personāžus tika nodēvējis vai salīdzinājis ar cūkām. Un vispār atļāvies negantu cūkošanos. Gribēdams pasargāt kolēģi no tiesāšanas un iespējamās iesēdināšanas, tiku gatavojis savus argumentu aizstāvībai. Niknajiem apsūdzētājiem liku apjēgt, ka Armands Puče ar saviem it kā jau cūciskajiem izteikumiem ir parodējis Krievijas diktatoru saistībā ar viņa neseno cūkošanos par Latviju. Būtu vai jāliek abi kopā uz viena apsūdzēto sola. Putins un Puče – divi Pu… plosās kādā starptautiskā tribunālā. Tikai iztēlojoties vien – tas nudien būtu kaut kas!