Divi gadi ar karu tepat blakus ^{Apriņķis.lv}

Ir aizritējuši divi gadi…

Karš – ne tikai vārds

Par karu ziņās runāja teju katru dienu arī pirms 2022. gada 24. februāra. Tikai tie kari bija tālu, kur tikai retam no mums ir radi vai draugi. Un tad, ziniet, karš ir tāds stipri teorētisks jēdziens. Par karu stāstīja arī vēstures stundās. Tomēr, tā kā pēdējā karošana mūs skāra pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem, daudziem tā ir teju pasaka.

Bet nu karš ir pienācis tik tuvu.

Vispirms uz Ukrainas pilsētām lidoja raķetes, lai iznīcinātu svarīgus gaisa aizsardzības un armijas vadības centrus. Tad uz priekšu rāvās smagās tehnikas kolonnas, lai dezorganizētu aizsardzību un to nomāktu ar uzbrukumiem no dažādiem virzieniem. Tad galvaspilsētai Kijivai tuvojās desanta helikopteri, lai ieņemtu vienu no lidlaukiem (kā nedaudz vēlāk izrādījās – Hostomeļas), lai pārsteigtu Ukrainas politisko un militāro vadību un ātri varētu to nomainīt. Tad…

Ziņas gāzās pār mums cita pēc citas, viena par otru biedējošāka. Daudzu pasaules valstu vēstniecības no Kijivas jau bija evakuētas, Krievijā lielīgi runāja par it kā pavēli desantniekiem līdz pusdienlaikam ieņemt galvaspilsētu, lai vakarā par godu «uzvarai» varētu notikt Krievijas agresiju slavinošu mākslinieku koncerts.

Šis karš nav tikai briesmīga realitāte Ukrainā, tas ir arī nopietns pārbaudījums spēkā esošajai starptautiskajai kārtībai, jo karu izraisīja viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, tātad esošās globālās drošības sistēmas garants.

Tagad, kad karš vairs nav tikai kaut kas tālumā esošs un mūs neskarošs, mēs atkal zinām, ka karš nav skaista varoņteika, kur labais karavīrs baltā zirgā satriec ļauno ienaidnieku, lai no daiļās princeses balvā saņemtu lauru lapu vainagu. Karš ir ļauns nodoms, kas nereti piezogas tam, kurš negrib karot, un līdzi nes neizmērojamas sāpes un ciešanas.

Neziņa

Paldies Dievam, uzbrucēja nodomi nesekmējās. Kijivā nenotika Krievijas iecerētais Uzvaras dienas koncerts 24. februāra vakarā. Ukraina nebija satriekta ne trešajā dienā, nedz arī pēc trim nedēļām. Vēl vairāk – sākotnējie Krievijas panākumi nemaz nebija tik iespaidīgi, jo Ukrainas otro lielāko pilsētu – Harkivu – ieņemt viņiem neļāva; vienīgais apgabala centrs, kas krita, bija Hersona. Ukraiņu panākumi bija tik vareni, ka nedaudz vairāk par mēnesi pēc kara sākuma Krievijai nācās atkāpties no Kijivas pievārtes un atstāt Ukrainas ziemeļu daļu.

No tām dienām un nedēļām atmiņā uzpeld cilvēku pūļi, kas jauca tā saukto Molotova kokteili, māte, kas ar triecienšauteni plecā veda savu bērnu uz bērnudārzu, iespējamais atomuzbrukums vai sprādziens atomreaktorā. Turpat līdzās nostājas neskaitāmie foto, kuros iemūžināta drausmīgā cena, kādu ukraiņi maksā par savu neatkarību: nogalināti sirmgalvji un bērni, vecāki pie savu bērnu kapa un bērni pie saviem mirušajiem vecākiem, sagrautu dzīvojamo māju, izpostītu pilsētu skati…

Par Ukrainas aizstāvēšanos mūsu zemē stāsta visai daudz. Turklāt, lai arī valsts un vairums pilsoņu ir Ukrainas pusē, ir arī vienaldzīgie. Pēdējiem, iespējams, ir krietni vieglāk, viņi uzskata, ka karš uz viņiem neattiecas. Kaut kādā ziņā tā jau ir. Ne jau mūsu zemi plosa raķetes un artilērija, ne jau mūsu tēvi un dēli krīt cīņā. Mums gan veikali ir pilni, gan arī apkure strādā, tik tās cenas uzlēca. Un tas šajā stāstā ir tas skumjākais, ka cilvēku empātija ir tā notrulināta, ka viņus vairāk par visu uztrauc dzīves dārdzības celšanās nekā tas, ka Ukrainā Kremļa agresija katru dienu izdzēš daudz nevainīgu dzīvību.

Pagājušais gads bija faktiski uz vietas stāvošs, tikai pāris nosaukumu, kas atkal un atkal satricināja informācijas telpu: Bahmuta, Avdijivka… Laikam tas ir tas grūtākais – ka tu nezini, kurā brīdī tas viss beigsies un kā.

Cerību stars?

Taisnība ir Ukrainas pusē. Tas nenozīmē, ka Ukrainā viss notiek pareizi, bet tas nozīmē, ka nepareizo lietu risināšana jāatstāj uz laiku pēc uzvaras. Tieši tāpēc nu jau divus gadus daudzi Latvijā gaida Ukrainas uzvaru.

Šajā traģēdijā kā saules stars aiz mākoņa maliņas bija Latvijas tūlītējā reakcija uz Krievijas iebrukumu un sabiedrības vairākuma atbalsts. Laiks ir gājis, un sākotnējā atbalsta līmenis ir noplacis. Vairums tomēr atbalsta, kaut arī daudz pasīvāk. Tomēr cerība saglabājas, jo ukraiņi aizstāv savas mājas, viņi negrib, lai pār viņiem valda diktators, kas jau savu valsti ir izsmējis un padarījis to par zagļu un korumpantu paradīzi.

Mums ir privilēģija izslēgt televizoru vai radio, aizvērt interneta ziņu lapu, bet ukraiņiem tādas nav. Toties viņi zina, kas ir cerība, jo bez tās viņu dzīve līdzinās ellei. Cerība parādās tikai tad, kad dzīvē nenorit viss gluži tā, kā vēlamies, kad mūsu spēki ir izsmelti. Un varbūt šo lietu mums būtu jāmācās no viņiem.

Trešais kara gads?

Lai arī gribētos, kaut karš un tā nestās ciešanas beigtos pēc iespējas ātrāk, realitāte spiež secināt, ka diez vai tā būs. Pat visoptimistiskākie eksperti, runājot par vismaz šo gadu, ar bažām raugās uz vēlēšanām ASV un notikumu attīstību agresorvalstī.

Ceru, mēs Latvijā nepaliksim pasīvi malā stāvētāji. Ne tikai tāpēc, ka tie, kas tagad karo pret Ukrainu, ne vienu reizi vien ir runājuši arī pret mūsu valsti un tautu. Mūsu cilvēcība prasa, lai mēs ne tikai iežēlotos par cilvēciskajiem upuriem, kas jānes Ukrainai, bet arī mums pašiem sevis pēc ir jāpastiepj palīdzoša roka. Jo kas gan mēs par cilvēkiem, ja nespējam atraut kaut mazu nieku par taisnību karojošai tautai.

Un palīdzēt var tik dažādi. Var ieskaitīt kādu naudiņu palīdzības organizācijām. Var palīdzēt kādam ukraiņu bēglim iemācīties latviešu valodu vai kā citādi tīri praktiski. Galu galā – var iet pīt maskēšanās tīklus vai nosūtīt uz Ukrainu savu dāvanu kādam cietējam. Gan jau ir vēl neskaitāmi veidi, kā pielikt savu plecu lielā un labā mērķa sasniegšanā, jo karā par daudz labu darbu nav.

Visi kari kaut kad beidzas. Tomēr ne vienmēr tie noslēdzas tā, kā tam būtu jābūt, – ar taisnības uzvaru. Gribētos, lai šis karš ir patīkams izņēmums. Tomēr vienu lietu šis karš mums jau ir iemācījis – arī karā var pastāvēt, ja ir pareizs pamats un griba uzvarēt. Ukraiņiem šīs divas lietas ir. Tāpēc mana lūgšana Dievam ir, lai ukraiņiem pietiek un ir uzvara.