Nevēlama uzvedība, agresija un problēmas skolā. Kā tas saistīts ar emociju atpazīšanu? ^{Apriņķis.lv}

Aizvainojums, dusmas, skumjas vai vilšanās sajūta – jo agrākā bērnībā iemācāmies atpazīt šīs un citas emocijas sadzīvisku situāciju laikā, jo labāk varam savas sajūtas kontrolēt, demonstrēt sociāli pieņemamā veidā. Varētu šķist: tas taču tikai tāds nieks vien ir – saprast, ka esi dusmīgs vai vīlies! Tomēr tā nebūt nav, un ne mazums piemēru tam var smelties arī pieaugušo attiecībās.

Jautājumu un atbilžu formā emociju atpazīšanu var trenēt jau no trīs līdz piecu gadu vecumam. Mūsu bērnudārzā praktizējām, kā ar dažādu jautājumiem palīdzēt bērnam sajust savu ķermeni konkrētu emociju brīdī. Piemēram, baiļu vai dusmu brīžos mums straujāk sitās sirds, elpa kļūst seklāka, kādam reibst galva. Ja varam pamanīt sava ķermeņa reakciju uz kādu situāciju, vieglāk ir aizdomāties, ka mūs ietekmē emocijas, un ilgtermiņā apzinātāk varam pielāgot savu rīcību.

Ar vienu sarunu nebūs gana

Protams, nepietiek ar bērnu vairākas reizes parunāt. Apkārt kūsā dzīvē: bērns dodas starpbrīdī, varbūt sastrīdas, varbūt gadās kāda cita izaicinoša situācija, un tikai reti kurš bērns  atcerēsies, kā vajadzētu vai nevajadzētu rīkoties, un padomās, kas ir viņa sajūtu pamatā. Pieaugušā uzvedums gan skolā, gan mājās, ir būt šajās situācijas klātesošam un palīdzēt bērnam emocijas nosaukt vārdā konkrētā brīdī.

Atceros gadījumu ar kādu puisīti, kurš skolā bija spontāns, agresīvs un bieži sakāvās. Reiz, kad līdz kārtējam kautiņam bija tikai dažas sekundes, es to pamanīju un paaicināju viņu malā. Bērns bija manāmi sabijies, jo pieradis, ka pieaugušie parasti šādā reizē sabar. Tā vietā es viņam teicu, ka redzu, ka viņš ir ļoti dusmīgs. Bērns pēc īsa pārdomu brīža atzina, ka tā tiešām ir. Pajautāju, kas viņu sadusmoja? Viņš atbildēja, ka klases biedrs bāzies virsū, nācis par tuvu. Es teicu: labi, tad ej un pasaki to viņam! Ar to bija gana, lai zēns šajā reizē nomierinātos. Ir normāli, ka bērnam kaut kas nepatīk un ka viņš ir dusmīgs. Jautājums ir par to, vai viņš to saprot un kā tālāk to izpauž.

Pareiza pieaugušā reakcija trīs soļos

Pareiza rīcība, kā to māca minētais piemērs, ir iesaistīties ar bērnu mierīgā sarunā: pirmais solis – atpazīt bērna emociju, otrais – palīdzēt nosaukt to vārdā un tādējādi validēt, trešais – piedāvāt savu atbalstu un palīdzību, ja tas nepieciešams, vai ierosināt variantus, kā viņam situāciju risināt savādāk – sociāli pieņemamā veidā. Dažkārt ar to, ka bērns vai pieaugušais saprot, kā jūtas, un apkārtējie viņa emocijas validē, ir gana, lai sekotu atslābums un emociju atlaišana.

Diemžēl ilgstoši neatpazītas un nevadītas emocijas var pāraugt nopietnās problēmās gan skolā, gan mājās. Bērns to var demonstrēt ar skaļu uzvedību, rupjību, aizskarošu uzvedību, atteikšanos iesaistīties, pieaugušo ignorēšanu, demonstratīvu būšanu opozīcijā un pat  fizisku agresiju kā emociju izlādes emociju. Vēl smagākos gadījumos bērni kļūst pašdestruktīvi un demonstrē paškaitējošu uzvedību, tostarp ķermeņa graizīšanu dedzināšanu vai dūru sišanu. Bērniem un arī pieaugušajiem ir grūti vadīt neatpazītas, neskaidras un intensīvas emocijas.

Lai bērnam efektīvi palīdzētu, ieteicams arī vecākiem jau no agrīna vecuma bērnu vērot, iemācīties atpazīt viņa emocijas un censties saprast, kā bērns jūtas. Bērna emociju izprašana nozīmē ļoti daudz, jo maina mūsu pašu attieksmi pret konkrēto situāciju un rīcību. Varbūt bērns demonstratīvi ilgi ģērbjas pirms došanās uz dārziņu, krīt pie zemes. Vecāku automātiskā reakcija: viņš niķojas. Taču patiesībā, viņš kaut kādu iemeslu varbūt jūt trauksmi par došanos uz mācību iestādi vai pauž skumjas par īslaicīgo šķiršanos vecākiem. Ja vecāki atpazīs un zinās, viņi noteikti biežāk apjautāsies par bērna ikdienu, iedrošinās, nevis bārsies par niķīgo uzvedību, kas ir tikai šo emociju manifestācija.

Emociju validēšana nenozīmē, ka zūd robežas un noteikumi

Vienlaikus tas nebūt nenozīmē, ka bērnu audzināšanā jāzaudē robežas un jāpakļaujas bērnam. Jā, tā ir taisnība, ka teju jebkura bērna rīcība var būt balstīta emocijās. Dažkārt bērni pat ar mums manipulē, taču arī tas ir balstīts viņu vajadzībās. Piemēram, izdomāta slimība, stāsti par it kā slikto skolotāju – bērns tādējādi cenšas panākt neiešanu uz skolu, bet jautājums ir kāpēc? Kad to sapratīsim, situāciju var koriģēt vai vismaz atzīt bērna sajūtas un emocijas kā vērtīgas un pamanītas. Bet tas, protams, nenozīmē neiešanu uz skolu, un atkāpšanos no noteikumiem un robežām, ko mēs kā pieaugušie nosakām.

Runājot par emociju atpazīšanu, svarīgs ir arī jautājums par to vadīšanu un pārstrādi. Nedz pieaugušie, nedz bērni nevar gaidīt, ka viss dzīvē notiks pēc viņa prāta un patikas. Tehnikas, kā veicināt emociju vadīšanu ir dažādas. Bērniem ikdienā viegli pielietot rotaļas un spēļu terapijas elementus, kur mācīties piedzīvot ne tikai prieku, bet arī dusmas un vilšanos. Ne tikai galda spēles, bet gan arī kustīgas spēles – kā piemēram paslēpes, gumiju lekšana, sunīši, augstāk par zemi, “sasaldētie” utml.

Savā praksē esmu iecienījusi kustību vingrinājumus un “Barboleta” līdzsvara platformas, jo tās vieglā veidā palīdz pārslēgt uzmanību no intensīvām emocijām, mazina trauksmi un citu emociju intensitāti, palīdzot cilvēkam piedzīvot, ka ar savu uzvedību, ar savu domu vai uzmanības pārslēgšanu, var vadīt savu rīcību un “grūto” emociju izdzīvot.  Šādu principu izmantoju arī mācību vielas apguves laikā un aicinu to pielietot arī izglītības speciālistus.

Diemžēl emocionālo inteliģences līmeni negatīvi ietekmē arī mūsdienu dzīvesveids un viedierīces – bērniem lielu daļa laika pavadot telefonā vai datorā, viņi arvien sliktāk iemācās apzināties savu ķermeni un emocijas. Ja iemācāmies to, kas ar ķermeni notiek, piemēram, dusmu vai baiļu brīžos, tad varam vieglāk to pamanīt un savu uzvedību regulēt. Sava ķermeņa apzināšanos palīdz trenēt fiziskas aktivitātes un arī stresa līmeni mazina fiziskas aktivitātes.