Voldemārs Lauciņš: Kas ir sieviete? ^{Apriņķis.lv}

Vai šī jautājuma risināšana ir vien teorētiska spriedelēšana? Ja neskaidrība tajā noved pie bioloģisku vīriešu apgalvojumiem, ka viņi jūtas kā sievietes, un prasības sabiedrībai viņus pieņemt kā sievietes, ļaut izmantot sieviešu ģērbtuves un dušas un piedalīties sieviešu sportā (kur lielākoties uzreiz nonākt godalgotās vietās), tad liekas – nē. Šobrīd ASV šādu jau labi pamanāmu un dzīvē ieviestu “jauninājumi” Latvijā vēl nav, tomēr neskaidrības par sievieti it drīz var kalpot par pamatu, lai tie būtu arī pie mums.

Izvērsta atbilde prasītu biezus sējumus, tomēr šī jautājumu pamatlīnijas ceru ieskicēt jau šeit – kaut sev, savas sievas un meitu un pat jau mūžībā esošās mammas dēļ.

Cilvēks ir sieviete (un vīrietis)

Domu gaitas sākuma punkts neizbēgami ir reliģisks. Tāpēc sākšu ar mūsu tautas un Rietumu kultūras pamatā esošo Bībeles liecību, kur Vecajā Derībā aprakstīta visa esošā un Dieva radības kroņa – cilvēka – izcelsme. Cilvēks (kas tematam izšķiroši svarīgi) ir radīts vīrietis un sieviete; cilvēcībā – vienāds, bet vienlaikus – divējāds. Tā, Bībele abus dzimumus uz vienas pakāpes liek vērtībā un cieņā un citādi vienoto cilvēku pulkā patur acu priekšā ļoti svarīgu dzimumu bioloģisko atšķirību.

Dzimumu bioloģiskajai atšķirībai nav gadījuma raksturs, tā ir unikāla spēja vienas sievietes un viena vīrieša savienībā (ideāli, ja arī laulībā) dot dzīvību citam, jaunam, cilvēkam. Turklāt tieši sievietē – mammā! Tāpēc, lai arī daudzējādi dzimums šķiet tikai viens no raksturlielumiem dažādu atšķirību – gudrības, mantas vai kā cita – starpā, vīram un sievai ir dota citādi vien Dievam piederoša jaunrade. Tiktāl mūsu arvien progresējošā medicīna pat mēģenē nav spējusi aizvietot sievišķā (olšūnas) un vīrišķā (sēklas) izejmateriāla savienošanās nepieciešamību cilvēka rašanās brīnumā.

Svarīgi piebilst, ka arvien vairāk psiholoģisko pētījumu rāda abu dzimumu atšķirību pāri zemjostas līmenim. Tas nozīmē, ka, vienmēr pastāvot vairāk vai mazāk margināliem izņēmumiem, lielāko vairumu bioloģisko sieviešu un vīriešu savstarpēji vieno jau socioloģiskas sieviešu un vīriešu grupas.

Tā rezultātā sievietē mijiedarbojas ne tikai neaizstājami unikāla cilvēka personība, bet daļa tās viņai ir tieši kā sievietei. Līdzās šai pamatkvalitātei pastāv arī sekundāras īpašības, kas konkrētā laikā un vietā izpaužas atbilstoši apstākļiem. Piemēram, sievietēm un sievišķībai, to salīdzinot ar vīrišķību, vairāk ir raksturīga interese un spēja strādāt ar attiecībām, nevis koncentrēties uz rezultāta sasniegšanu. Tāpēc viņas kopumā vairāk vēlas izrunāt problēmas. Šīs vēlmes nosacītais blakuselements mūsdienās ir sveces un vīna glāze, bet citos laikos un vietās fons bijis cits. Līdzās šiem pamatiem ir arī klišejiskas un veselīgai ironijai pakārtojamas nianses – kā, piemēram, atzītā sievietes spēja izšķirt vairāk krāsu toņu.

Nedrīkst nepamanīt arī ko ļoti svarīgu – vājības, vājos un nenosegtos laukumus. Sievietei un vīrietim stipri līdzīgi vai pat tāpat var lūzt roka vai rasties trauksmainība, tomēr vīrietim nekad nebūs saprotami patiesie grūtniecības laika un dzemdību grūtumi, sāpīgas mēnešreizes vai ar to pēkšņu sākšanos publiski saistītais apkaunojums (kaut vai baseinā).

Sieviete vīriešu pasaulē

Kāpēc šodien esam, kur esam, un jautājums par sievieti vairs nav pašsaprotams, kaut tik daudz izsveramu un pārbaudāmu iemeslu dēļ ir grūti atrast vietu šaubām?

Vispirms tāpēc, ka dzīvojam laikmetā, kad cilvēki vēlas, lai viņu sajūtas, nevis realitāte, būtu pamats. To rāda patērētā izklaide, kas nekad nebalstās tikai faktos, bet arvien ir vairāk vai mazāk pasaka. To rāda politika, kur svarīga ir pārvēlēšana, nevis patiesība, kad, piemēram, “zaļš” kurss, īstenojas elektroauto ar detaļām no neatjaunīgiem, dabai nedraudzīgiem materiāliem un baterijas uzlādei nepieciešamu dīzeļģeneratoru. To rāda cilvēku attiecības, kurās tik daudzi vēlas aizvietot svētīgu, bet darbu prasošu mūžgaru dabisko vīra un sievas modeli laulībā. Īsi kopsavelkot, dzīvojam laikmetā, kad bērnība var vilkties mūža garumā un viss egoistiski rotēt ap sevi vien.

Ar šādu bagāžu tik daudzi nemaz nepamana, ka praktiskās dzimumu atšķirības vēsturē, kas, sākot no svarīgākajiem dzīves jautājumiem un iesniedzoties visās ikdienas sfērās, nebija izfunktierēts eksperimentāls modelis, bet cauri gadsimtiem un gadu tūkstošiem nostiprinājusies pašsaprotamība, ka abi dzimumi savstarpēji konstruktīvi un papildinoši mijiedarbojas. Un šajā modelī mātes un sievas statusam teju visās sabiedrībās sievietei arvien ir piešķirta īpaša cieņa. Nav pat tik svarīgi, ka visas sievietes dažādu iemeslu dēļ nekļūst par mātēm.

Pasaule šobrīd ir tālu no ideāla un nekad nebūs perfekta. Ir bijuši briesmīgi laiki, kad par vīrieti vājākās sievietes, it īpaši sievišķi mātišķu ierobežojumu dēļ, ir iznesušas lielākas ciešanas. Tomēr vēsture rāda, ka sievietes no vīrieša atšķirīgā loma pašai sievietei arvien ir bijusi par labu. Piemēram, kara vai kādu citādu likumu nereglamentētu traģēdiju laikā vīrieti var mocīt un nogalināt, kamēr sievietei draud arī bīstamība, ka viņas seksuāla pakļaušana (izvarošana) viņā rada jaunu dzīvību, kas pats par sevi ir brīnums un Dieva dāvana.

Tāpēc sievietes kā sievas un mātes īpašā aizsardzība nav pat tikai sievietes pašas labad, bet tajā ir ieinteresēta visa sabiedrība. Te nav runa pat tik daudz par īstermiņa (šeit un tagad) labumu, bet ilgtermiņa ietekmi. Tāpēc jāpiekrīt Džeimsa Brauna (James Brown) klasiskās dziesmas vārdiem par vīriešu pasauli, kas “nebūtu nekas, ja tajā nebūtu sievietes vai meitenes”. Šāda pasaule bez sievietes – mātes, māsas, sievas un meitas – līdzās vai tuvumā vīrietim, pirmkārt, būtu ļoti saraustīta pasaule, jo sievietē ir kaut kas tāds, kas vīrieša spēju fokusēties mērķim padara konstruktīvu. Un otrkārt, protams, bez sievietes vīriešu pasaule būtu ļoti īslaicīga, nepārsniedzot vienu paaudzi.

Citiem vārdiem, vīriešu pasaulē sievietei ir krietni būtiskāka loma, nekā pat rūdītam sieviešu nīdējam to gribētos atzīt.

Pēdējo gadsimtu gaitā gan ir vērojama tendence, kas, sākotnēji aicinot pasargāt sievieti no pārpratumiem un grūtumiem, uzstāja uz sievietes vienādumu ar vīrieti. Vairākas domas feminismā var būt noderīgas un labas, bet pats pielīdzinājums vīrietim sievieti degradē viņas patiesajā cieņā. Un šodien nereti to var redzēt ļoti uzskatāmi, kad sievas un mātes loma ir noniecināta, bet dzīšanās pakaļ vīrieša lomai ir slavēta. Ar to tiek grauta dzimumu savstarpējā papildinošā mijiedarbība, kas arī bez nonicināšanas ne vienmēr bija pietiekamā augstumā.

Dulliem skuķiem būt!

Kā jau iepriekš minēju, mūsdienās neskaidrība par sievieti nav teorētisks, bet gan ļoti praktiskiem aspektiem pilns jautājums. Tā kā šī neskaidrība ceļas no nespējas pieņemt vēsturiski veidojušos realitāti, bet prasa pēc savām izjūtām pielāgot apkārtni, tas traģiski izpaužas ļoti daudzu cilvēku, īpaši sieviešu, dzīvē.

Iepriekš meitenes, kurām bērnībā vairāk patika delverēties kopā ar puikām un kāpelēt pa kokiem, nevis vingrināties baletā vai rātni spēlēties ar lellēm, visbiežāk ar dzimumbriedumu puiku blēņas atstāja bērnībā. Gadsimtus un gadu tūkstošus meitenes pāreju sievietes kārtā neapšaubīja, bet meitenes stiprināja, mazinot mulsumu un nedrošību jau tā ļoti grūtajā pusaudzības pārejas laikā, kas meitenes ķermenī vieš ievērojami pamanāmākas un fundamentālākas pārmaiņas. Tagad pie niecīga diskomforta un vismazākajām novirzēm no stereotipiski sievišķīgā tiek meklēti ceļi pretēji tradicionālajam.

Tā, mūsdienās ir vietas pasaulē, kur meitenēm tīņa gados, vislielāko šaubu brīdī, sāk stāstīt, ka viņas ir nepareizajā ķermenī, un piedāvā medicīniski neatgriezeniskas darbības ar nelāgām psiholoģiskām, emocionālām un fiziskām sekām, tā vietā, lai meitenes iedrošinātu sievišķībā un palīdzētu šo sievišķību aptvert un iemācīties to baudīt. Lai pārpratumus mazinātu un skaidrību vairotu, ir nepieciešams atgriezties pie realitātes par sievieti. Vai jaunu sieviešu kropļošana, kuras patieso traģiskumu viņas visbiežāk aptver tikai vēlāk, var būt kaut kā saistāma ar atbalstu sievietei?

Noslēgt savas pārdomas vēlos ar šķietami klišejisku skatu, ka sievietei unikālā spēja būt par vīrieša, vīra dzīves draugu un viņa bērnu māti ir dievišķa un nedrīkst tikt noniecināta. Ir labi uzdot precizējošus jautājumus un ka ir telpa labam un konstruktīvam humoram, tomēr pašsaprotamajam ir jāpaliek pašsaprotamam, citādi var ciest manas meitas un mana sieva un kas slikts var gadīties manas nu jau mūžībā esošās mātes piemiņai. To es negribu un uz jautājumu par sievieti esmu vairāk gatavs atbildēt, nekā pirms tam pieķēros. Sieviete ir unikāls cilvēks, vienlīdzīga vīrietim Dieva mīlestības un cilvēciskās cieņas ziņā, bet tomēr cilvēks par sevi – nevis otršķirīgs vīrietis, bet pirmšķirīga sieviete. Vīrietim ar sievieti – vīram un sievai – ir nākotne, kuras nav katram atsevišķi.

Protams, paliek vēl neatbildamais, jo sieviete nav atvērta grāmata, kurā viss jau ir izlasīts, bet sieviete ir vīrieša māte, māsa, sieva un meita un kā tāda ir pašvērtība, bez kuras vīriešu pasaules nemaz īsti nebūtu.