Nikolajs Čalenko: Esmu staigājošs apliecinājums Apriņķis.lv
- Autors: Nikolajs Čalenko
Foto – facebook.com
Es esmu pabeidzis mazu lauku skolu. No pirmās līdz pēdējai klasei mācījos Vaboles vidusskolā – tolaik tā vēl bija vidusskola. Un tolaik tā bija vēl vecā ēkā bez kārtīgas sporta zāles. Protams, bez datoriem, ekrāniem un citiem neiztrūkstošiem modernās skolas atribūtiem. Bet bija kas cits. Skolotāji.
Mana vācu valodas skolotāja (angļu valodas mums nebija) bija Albīna Ivbule, kura man ielika tādus pamatus, ka visa mana turpmākā dzīve ir saistīta ar svešvalodām.
Mana latviešu valodas skolotāja sākumā bija Anna Skuķe, pēc tam Monika Žuravska. Pateicoties viņām, es tagad pārvaldu latviešu valodu faktiski dzimtās valodas līmenī.
Manas matemātikas skolotājas bija Valentīna Skrinda pamatskolā un Ingrīda Litiņa vidusskolā. Pateicoties viņām, es, lai gan aizgāju tālāk humanitārā virzienā, saprotu matemātikas un loģikas pamatus un varu orientēties sarežģītajā pasaulē. Nē, integrāļus dzīvē neizmantoju. Jā, uzskatu, ka ir ļoti vērtīgi zināt, kā izmantot integrāļus.
Mana krievu valodas skolotāja bija Vija Arnicāne. Viņa deva man lasīt krievu klasikas darbus, tostarp PSRS aizliegtos Pasternaku un Solžeņicinu.
Mani vēstures skolotāji vidusskolā bija Andris Kupšāns un Ineta Poča. Pateicoties viņiem, es saprotu, kā attīstās cilvēce un kā atrast vietu sabiedrībā.
Mans bioloģijas skolotājs bija Vladislavs Arnicāns, skolas direktors. Pateicoties viņam, es saprotu, kā ir uzbūvēta dzīvība virs zemes, kas ir DNS un RNS un kāpēc nav jābaidās no ĢMO.
Mana ķīmijas skolotāja bija Elita Skrupska. Pateicoties viņai, es zinu, kā uzbūvēta pasaule un viss tajā esošais.
Mana fizikas un astronomijas skolotāja bija Iveta Meškovska. Pateicoties viņai, es zinu, ka visa mūsu pasaule būtībā ir fizika. Un astronomija lieti noderēja, kad sasniedzu romantisku vecumu un varēju parādīt zvaigznājus meitenēm.
Mana sākumskolas skolotāja bija Renāte Pudāne. Viņa man ielika pamatus visam, šeit vispār nav vērts ko komentēt.
Visbeidzot, mans klases audzinātājs bija Kazimirs Paukšte. Viņš ieaudzināja man atbildības sajūtu; ja gadījās nobastot kādu stundu, viņš prasīja absolūtu atklātību pret sevi, bet viņš vienmēr aizstāvēja mūs pret citiem.
Ir grūti aprakstīt vārdos, kāda ietekme uz manu turpmāko dzīvi bija šeit uzskaitītajiem skolotājiem un arī citiem, kurus es droši vien aizmirsu pieminēt. Tāpat grūti aprakstīt, cik pateicīgs es viņiem visiem esmu.
Es esmu beidzis mazu lauku skolu. Darbā Eiropas Savienības Padomē es ikdienā sastopos ar patiesi izciliem cilvēkiem, kuri absolvējuši mācību iestādes Romā, Parīzē un Londonā, – un es nejūtos par viņiem daudz sliktāks.
Es saprotu diskusijas par demogrāfiju, par skolu tīkla optimizāciju. Saprotu izaicinājumus, ar kuriem jāsaskaras Izglītības un zinātnes ministrijas vadībai un darbiniekiem. Tomēr izglītības kvalitāte, manuprāt, nav arguments mazo lauku skolu slēgšanai. Iespējams, esmu tam staigājošs apliecinājums.