Andris Upenieks: Saziņa nedrīkst palikt bez balss un atbalss ^{Apriņķis.lv}

“Dzirdot no visām pusēm par kara draudiem, iedomājos, ka būtu svarīgi, lai mājās atrastos Geigera skaitītājs (radiācijas mērītājs). Internetveikalos liels juceklis, kas ir drošs, kas ne? Zvanu valsts iestādēm, lai noskaidrotu, kur var iegādāties vai saņemt par brīvu drošu radiācijas mēraparātiņu. Zvanu uz Civilo aizsardzību  – par tiem neko nezina. Zvanu uz Aizsardzības ministriju  – neko nezina. Zvanu uz Vides dienestu  – neko nezina. Zvanu uz Radiācijas drošības centru – arī neko nezina! Un kas tad notiks, ja kaut kur netālu vai tālu kaut kas tāds uzsprāgs? Piemēram, Ukrainā krievi sabombardēs kādu AES... Kā mēs zināsim, vai jāklāj logi ciet, ar ko jāklāj? Kas jādara? Ja jābēg, uz kurieni? Varbūt kāds zina paskaidrot?”

Ar Jāni esam seni draugi, sazvanāmies. Iespējams, viņa raizēm nav pamata, varbūt pavisam nav vajadzības meklēt radiācijas mērītāju. Varbūt. Bet cilvēks domā – domā ar savu galvu. Jo ir taču karš – un nemaz ne tik tālu no mājām.

Pieņemsim, ka trauksme nevietā, bet cilvēku var un vajag saprast: atmiņā vēl 1986. gada Černobiļas katastrofa, kuras patieso ainu PSRS iestādes slēpa, kaut arī radioaktīvo putekļu mākoņi skāra visu Eiropu. Cilvēku reakcija bija stihiska: aptiekās izpirka joda tabletes, informācijas nekādas. Vēlreiz! Pieņemsim, ka trauksme nelaikā, nevietā! Bet kāpēc neviens dienests, centrs cilvēkam neko nezina paskaidrot?

It īpaši tas centrs, kas definēts kā atbildīgi nopietns, piemēram, “Radiācijas drošības centrs ir iekļauts Valsts vides dienesta struktūrā saskaņā ar 2009.  gada 12.  jūnija grozījumiem likumā “Par radiācijas drošību un kodoldrošību” un Ministru kabineta 2009.  gada 28.  maija rīkojumu Nr.  339 “Par Radiācijas drošības centra reorganizāciju””. Cilvēkam loģisks jautājums: kāda vajadzība pēc dienestiem, centriem, ja no turienes neatskan neviena balss, ja jāvadās tikai pēc savas intuitīvās atbalss?  

Jebkurai komunikācijai jābūt arī skaidrai, izskaidrotai tā, lai nav jātur pa rokai svešvārdu, dažādu jēdzienu skaidrojošās vārdnīcas. Dombura raidījumā “Kas notiek Latvijā?” aizsardzības ministrs Andris Sprūds (“Progresīvie”) kara stagnāciju, civilās aizsardzības gausumu aizmiglo ar svešvārdiem: Eiropa dzīvojusi miera dividendē  (?), daudz kas tomēr esot izdarīts, neskatoties uz strukturālajiem (?) ierobežojumiem, ierobežoto militāro kapacitāti.

Kas par dividendi, kas par strukturāliem ierobežojumiem un kapacitāti? Ja studijā būtu klāt tiesnese Ineta Ziemele, diez vai iztiktu arī bez “dimensijām”… Sprūda locīšanos veikli apspēlē Domburs ar veselu verbālo mugurdanci: “No vienas puses, no otras puses skatoties, no vienas puses, no otras, varēja vairāk, bet nevarēja, jo varēja un nevarēja…”

Te nu gan sasmējāmies! Kad runā Mārtiņš Vērdiņš (atvaļināts virsnieks) no vienkāršās tautas, migla paklīst, jo viņa skatījumā viss, kas tik izcils, labs un labi nostrādāts, rādās vienīgi plānos, koncepcijās, vadlīnijās, bet, iekams vadlīnijas nav noslīpētas reālās mācībās, tukša pļāpāšana vien sanāk. Kad Sprūds kā Aizsardzības ministrijas panākumu pasniedz 2,5 kg krievu tējas un 7 kg krievu sāls izskaušanu no armijas pārtikas preču klāsta, sasmejamies atkal.

Nav slikti, ka Saeima 22. februārī galīgajā lasījumā pieņem grozījumus Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā, aizliedzot Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produktu importu. Bet ko iesākt ar morāli? Par to precīzs un kodolīgs ir Andris Bite,  Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un zivju pārstrādes uzņēmuma SIA “Karavela” līdzīpašnieks: ekonomiskās sadarbības (ar Krieviju) attaisnošanai bieži jādzird švaki argumenti, un joprojām daļa uzņēmēju, politiķu grib dzīvot ar dubulto morāli. Tas ir tas pats, kas saziņā palikt bez balss un atbalss.