Anastasija Neretniece: Šajā dzīvē gribu būt noderīga ^{Apriņķis.lv}

Darba tikums un teātra mīlestība kopš bērnības

Anastasijas bērnība aizritēja Preiļu pagasta Plivdu sādžas “Vizbuļos”, kā pati atzīst, pasakainā atmosfērā. Ganos iedamas, Anastasija kopā ar jaunāko māsu Antoņinu un kaimiņu bērniem spēlēja visādus izdomātus svētkus un godus, kas lielākoties notika pēc viņas scenārija un režijas. Paaugušās abas strādāja visus lauku darbus, bet teātris joprojām bija sirdī – viņas meklēja ludziņas, kuru gan nebija daudz, jo karā nodega bibliotēka. Kaimiņu bērni Anastasiju ievēlēja par režisori, un viņa visā nopietnībā iestudēja fragmentus no Raiņa “Krauklīša”.

Tētis Aloizs un mamma Dārta bija ļoti izpalīdzīgi cilvēki, kuri paši, dzīvodami pēc kristīgajiem tikumiem, mācīja arī bērnus rūpēties par slimajiem kaimiņiem, neaprunāt citus, mīlēt dabu un darbu. “Pavisam maziņas ar māsu gājām pie slimajām kaimiņienēm, kurām dēli un vīri bija krituši karā, ar azaida groziņiem. Mammu aicināja pie mirstošajiem ar vārdiem un dziesmām palīdzēt viņiem atstāt šo sauli. Mēs ar māsu un attiecīgās ģimenes bērni turējām svecītes, kamēr dvēselīte aizgāja. Kādreiz tas bija arī naktī, jo tuvinieki ļoti uzmanīja slimo, lai svarīgajā brīdī nepaliek viens. Mums, bērniem, tas likās ļoti dabiski – nekādu baiļu,” atceras Anastasija.

Savukārt ziemas vakaros, sevišķi, kad atnāca kaimiņu bērni vai radi, visi minēja mīklas, dziedāja un gāja rotaļās. Vēlāk šīs dziesmu rotaļas viņai patika vadīt skolā, it īpaši, divus gadus mācoties pie savām māsām, skolotājām, Annas un Monikas Pieniņu skolā. Daudz dziedāts arī ecējot, govis ganot, linus plūcot vai sienu grābjot. Vēlāk četrdesmit seši gadi nodziedāti dažādos koros, bet pēc 1949. gada deportācijām dziesmas pieklusa, jo kara leģionā pazuda Anastasijas brālis Pēteris (vēlāk ģimene uzzināja, ka viņš nomocīts gulagā 1948. gadā).

Muzeja vadīšanas sākumi

Jautāta, kā nonākusi Lielvārdes pusē, Anastasija stāsta, ka pēc Rīgas Pedagoģiskā institūta beigšanas 1956. gadā Latgalē vietu nebija un viņa divus gadus kā latviešu valodas skolotāja, pionieru vadītāja un internāta audzinātāja strādāja Ķeipenes skolā, kur bija aptuveni deviņdesmit skolēnu un desmit skolotāju. 1958. gadā viņu uzaicināja strādāt Lielvārdes vidusskolā, kur bija aptuveni trīssimt skolēnu. Šeit darbalauks pavērās daudz plašāks. Paralēli citiem darbiem Anastasija 5.–7. klašu grupā vadīja dramatisko pulciņu, ar kuru iestudēja deviņas lugas, rakstīja scenārijus dažādiem pasākumiem, bet visvairāk aizrāvās ar novada izpēti. Tā, vadot novadpētniecību skolā, 1965. gadā radusies doma dibināt muzeju. Ar lielām grūtībām šī iecere piepildījās 1970. gadā. Ņemot vērā to, ka Andreja Pumpura muzejs bija sabiedriskais muzejs, Anastasija astoņus gadus to vadīju bez atlīdzības, iztiku pelnot skolā. Arī ekskursijas muzejā un pasākumi bija bez maksas.

“Skolā strādāju bibliotēkā un mācīju latviešu valodu. Par palīgiem muzejā sagatavoju skolēnus gidus, kuri nepieciešamības gadījumā palīdzēja vadīt ekskursijas. 1978. gadā Edgars Kauliņš ierosināja muzeju pārņemt kolhoza “Lāčplēsis” apgādībā, piešķirot vadītāja un apkopēja štata vietas – es biju vadītāja, Pārsla Virsnīte – tehniskā darbiniece. Skolā tad varēju strādāt uz pusslodzi,” atceras Anastasija un piebilst, ka pēc diviem gadiem kolhozs “Krauju” māju nopirka no īpašnieka Hermaņa Jundasa muzeja vajadzībām un uzsāka pārbūvi – mājas bēniņos izbūvēja plašu izstāžu un konferenču zāli, pirmajā stāvā atklāja pastāvīgo ekspozīciju. Gatavojoties eposa simtgadei, sadarbībā ar tēlniecības studiju “Doma” (vadītājs Jānis Karlovs) Lielvārdes parkā pie pilsdrupām tika izveidots skulptūru dārzs ar sešpadsmit ozolkokā cirstiem eposa tēliem. Tika iezīmētas un svinīgi atklātas vēl divdesmit trīs piemiņas vietas ar pieminekļiem un piemiņas akmeņiem.

Darba pilnas rokas

“Visus lielos darbus bija iespējams paveikt, iesaistot palīgos plašo muzeja padomi, kurā ietilpa visu Lielvārdes iestāžu vadītāji vai to pārstāvji. Muzeja pasākumos katram padomes loceklim bija kāds pienākumiņš, kuru visi centās ar izdomu paveikt. Piemēram, Edgara Kauliņa bērēs (scenārijs bija jāraksta man) mehanizatori izdomāja aizvest prom no kapa izrakto zemi un tās vietā atvest baltas smiltis, Dzintra Briede izdomāja, ka zirgi jāapsedz ar sēru segām, kaut gan manā scenārijā tas nebija paredzēts. Dzidra Slīpiņa izdomāja, ka muzeja gadskārtējos svētkos, dalībniekus pavadot, jādāvina “Lāčplēša” maizes kukulītis. Un tā bez gala,” stāsta Anastasija, piebilstot, ka muzeja svētki un zinātniskās konferences bija tik nacionālas, ka uzaicinātie rakstnieki, zinātnieki un mākslinieki bieži vien piedalīšanos uzskatīja par pagodinājumu un ne par kādu maksu nebija runas.

“Tagad ieskatos savos kalendārīšos un pati brīnos, kā to visu spēju. Piemēram, 1988. gada 20. aprīlī apglabāju vīru Gunti Jāni Neretnieku, 21. aprīlī jāvada A. Pumpura vakars Jumpravā, 25. aprīlī muzejā jāuzņem Edgara Kauliņa dzimtās puses Pāles bērni sakarā ar mūžībā aizgājušā dižvīra astoņdesmit piekto jubileju, jāvada ekskursijas pa parku sešām citām skolām, vakarā kora mēģinājums. 27. aprīlī agri no rīta sākām likt metālkalumu izstādi, ko atveda Māris Medenis no tautas studijas “Kalvis”. Muzejā viesojās pirmo reizi pēc kara uz Latviju atbraukušais rakstnieks Andrejs Irbe – bijušais rembatietis. 10. maijā jānovada bēres Birutas Vaivodes brālim Raimondam. Tad uz Rīgu, kur “Lāčplēša” simtgadei veltītajā konferencē jāstāsta par muzeja pasākumu programmu. Vakarā Mazajā ģildē Grestes piemiņas pasākumā man jārunā par Jāņa Grestes darbību Lielvārdē. Mājās jau tumsā pļāvu zāli trušiem. Lūk, līdzīgas dienas gandrīz nepārtraukti. Sevišķi grūti, ja no rīta muzejā jāvada ekskursijas un pēcpusdienā jāsveic vairāki jaunie pāri. Ir gadījies, ka pa vidu jāizvada vēl kādas bēres,” atmiņās dalās A. Neretniece.

Īpašas dienas muzejā bija tā sauktās Pārdomu trešdienas, kas līdz 2004. gadam divdesmit gadu garumā tika organizētas katra mēneša pirmajā trešdienā. Anastasija stāsta, ka uz tām nāca lielvārdieši un brauca zinātkārie no Rīgas, Ogres, Ikšķiles un pat Rēzeknes. Pārdomu trešdienām vajadzēja sameklēt labus referentus un pašām pienācīgi gatavoties, veidojot izstādes un pētot notikumus. Šiem pasākumiem rūpīgi sekojušas līdzi arī tā laika attiecīgās iestādes, un esot saņemti aizrādījumi par pārāk lielo nacionālismu pasākumos. Muzeja atslēgu Anastasija Neretniece godam turēja trīsdesmit vienu gadu, pilnveidoja savas un darba biedru zināšanas par Andreju Pumpuru un eposu “Lāčplēsis”. Sāka veidot muzeja krājumu, apzināja un popularizēja Lielvārdes kultūras vērtības un daudz rakstīja gan vietējā, gan Latvijas un dažu ārvalstu presē par Lielvārdes novadu. Viņas vadībā notikuši trīsdesmit divi gadskārtējie Andreja Pumpura muzeja svētki, aptuveni divsimt piecdesmit Pārdomu trešdienu un citu pasākumu, sveikti vairāk nekā divi tūkstoši jauno pāru un ģimeņu jubilāru. Tas viss aprakstīts grāmatā par Pumpura muzeju.

Divi bērni, četri mazbērni un divpadsmit mazmazbērnu

Arī Anastasijai pašai ir kupla ģimene – divi bērni, četri mazbērni un divpadsmit mazmazbērnu. Tiesa, ģimenes dzīve ne vienmēr bijusi rožaina. “Apzinīgajā skolas laikā man likās, ka esmu resna, nesmuka un nevienam puisim dēļ mīlēšanas nepatīku. Ja kāds pievērsa uzmanību, tajā saskatīju tikai sirsnības apliecinājumu. Bija gan viens puisis, kurš man patika. Es par viņu daudz domāju, arī rakstīju, bet viņš tā arī palika vienaldzīgs. Studiju pēdējā gadā mūsu kursa meitenes noorganizēja deju kursus kopā ar celtniecības tehnikuma puišiem. Tajos man pievērsa uzmanību un trīs gadus rakstīja vēstules no dienesta armijā Guntis Neretnieks. Arī man viņš patika, jo ieklausījās manī, bija kautrīgs, izpalīdzīgs un ļoti godīgs. Pēc armijas viņš atnāca uz Lielvārdi un strādāja par šoferi. Kāzas svinējām un salaulājāmies Preiļu baznīcā 1960. gada 25. jūnijā,” atceras Anastasija.

Gadu vēlāk pasaulē nāca dēls Andris (2004. gadā viņš gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā), tad Juris (1963.). Abi ar vīru spēlēja Lielvārdes amatieru teātrī un dziedāja korī “Lāčplēsis”. “Mana aizņemtība vīru kaitināja, mani pasākumi viņam bija līdz kaklam. Pamazām kļuvu tā, kas ģimenē sadalīja pienākumus un visu noteica. Ja vīrs laikā neatnāca, pati atvedu zirgu, izvagoju kartupeļus vai salaboju trušu būrus un tad staigāju piepūtusies. Sākās mans dusmošanās laiks. Guntis arvien ilgāk palika ar līdzīgiem bēdubrāļiem un iedzēra arvien biežāk. Atnācis viņš izgāza savas dusmas... Tagad saprotu, ka biju aizmirsusi savas mammas mācību par pacietību un pazemību ģimenē. Nožēloju savas kļūdas, bet to vairs nav iespējams labot. Guntis saslima ar vēzi un 1988. gada aprīlī nomira. Apglabājām Lielvārdes Lāčplēša kapos,” stāsta Anastasija un piebilst, ka ar dzīvi tomēr ir apmierināta, lai gan dzīvo viena vienistabas dzīvoklītī, viņu vienmēr atbalsta un palīdz dēls Juris ar ģimeni.

Lielvārde – Latvijas Ordeņu brālības šūpulis

Anastasijas kundze nav rimusi darboties. Viņa joprojām ir Latvijas Ordeņu brālības valdes locekle, savulaik palīdzējusi organizēt brālības salidojumus Lielvārdē, Ogrē un Preiļos.

Triju Zvaigžņu ordenis tika atjaunots 1994. gadā. Veidojot muzeja darba plānus, darbinieces pamanīja, ka ordenim aprit septiņdesmit pieci gadi, un tā nu Dzidra Bļodone, Janīna Lāce, Anita Streile, Dace Klipa, Maija Vinogradova un vadītāja Anastasija Neretniece nolēma organizēt ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto salidojumu Lielvārdē.

“Tolaik Latvijā bija aptuveni četrsimt apbalvoto bez ārvalstīs apbalvotajiem. Ogres rajonā bija deviņpadsmit, tostarp es, mana vietniece muzejā Dzidra Bļodone un Gunārs Priede. Nolēmām aicināt uz salidojumu visus ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotos. Tas nebūt nebija vienkāršs uzdevums, bet, pārvarot dažādus šķēršļus, viss izdevās. Apbalvoto pirmais salidojums Lielvārdē notika 1999. gada 21. augustā. Tajā piedalījās simtu divdesmit divi apbalvotie. Pirms salidojuma man piezvanīja profesors Jānis Graudonis un izteica domu, ka būtu jādibina ar ordeni apbalvoto biedrība vai brālība. Teicu, ka nezinu, kā to izdarīt, naudas arī nav. Viņš solīja ar jurista palīdzību sagatavot statūtu projektu, lai svētku laikā to varētu izdalīt. Statūtu projektu kopā ar programmu un suvenīriem ievietojām “Jumavas” direktora Jura Visocka kunga dāvātajās speciālajās mapītēs – “Triju Zvaigžņu ordeņa gaismā” – un izdalījām salidojuma dalībniekiem,” atceras A. Neretniece.

Pirmā salidojuma laikā gan nebija iespējams Triju Zvaigžņu ordeņa brālības statūtus apspriest, bet profesors Jānis Graudonis aicināja iepazīties ar statūtu tekstu un ziņoja, ka apbalvotie tiks aicināti uz biedrības dibināšanas sapulci, kas arī notika Rīgā, Zinātņu akadēmijā, 1999. gada 11. decembrī. Piedalījās vairāk nekā divi simti apbalvoto. Pēc pamatīgas statūtu teksta analīzes un kritizēšanas tos apstiprināja, ievēlēja valdi un revīzijas komisiju, vienojās, ka biedrību nosauks par Triju Zvaigžņu ordeņa brālību. Tika ievēlēta arī dome un revīzijas komisija. Valdē ievēlēja arī A. Neretnieci, kur viņa nepārtraukti darbojas jau divdesmit gadus.

Otrais salidojums notika Cēsīs 2000. gada 26. augustā, liekot pamatu tradīcijai ”salidot” katru gadu.

2004.gadā tika atjaunots Viestura ordenis un Atzinības krusts, un Triju Zvaigžņu ordeņa brālība tika pārdēvēta par Latvijas Ordeņu brālību, iekļaujot tajā arī ar visu triju ordeņu un to goda zīmēm apbalvotos dalībniekus, kuri vēlas kļūt par brālības biedriem. Brālība rūpējas par saviem biedriem, iespēju robežās organizē sapulces, dažādus pasākumus un salidojumus. Tai ir sava mājaslapa internetā – www.ordenubraliba.lv.

Visa pamatā – paļāvība uz Dievu

“Lielvārdes Pensionāru biedrībā, pa vidu maisoties, uzrakstu kādu rakstiņu vai novadu kādu pasākumu, braucam uz Rīgas teātriem. Piedalos pasākumos Lielvārdes Kultūras namā, muzejā un dienas centrā. Senioru teātrī “Paši” pēdējos gados esmu nospēlējusi desmit lomas,” stāsta A. Neretniece, atzīstot, ka viņai pašai ļoti nozīmīgs ir diploms, ko pirms diviem gadiem saņēmusi par veiksmīgu Indrānu mātes lomas atveidojumu Rūdolfa Blaumaņa lugas “Indrāni” izrādē Rīgas reģiona teātru skatē “Gada izrāde 2021”. Starp citu, tieši ar fragmentu no šīs izrādes Anastasija 2023. gadā filmējusies Jāņa Streiča filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” arheoloģijā.

“Lielvārdes senioru teātrī spēlē Kārlis Pumpuriņš, kurš šajā filmā atveidoja kaimiņa lomu, jo viņi patiesi ar J. Streiču savulaik dzīvoja kaimiņos. K. Pumpuriņš tolaik bija pazīstams svarcēlājs. Kad beidza sportista gaitas, iesaistījās Skaidrītes Tilakas vadītajā teātrī “Paši”. Tā sanāca, ka dokumentālajā filmā iekļauta epizode no mūsu teātra, kur K. Pumpuriņš atveido Indrānu tēvu, bet es – Indrānu māti. Domāju, tas bija mans pēdējais uznāciens uz skatuves, bet tā bija sagadīšanās,” smaida Anastasija, piebilstot, ka viņai nebūt nav garlaicīgi: ir dators – saite ar pasauli, viņu apciemo divpadsmit mazmazbērni, dārzā ar dēla Jura palīdzību izaudzē kādu odziņu, burkāniņu, lai būtu ko uzdāvināt saviem mīļajiem.

Jautāta, kur rod mundrumu un možo garu, Anastasija jokojot teic, ka idejas rodas guļot. Viens no darbiem, ko viņa vēl iecerējusi – viņu neliek mierā tas, ka par Lāčplēša laukumu pārdēvēts laukums Lielvārdes centrā, kur kādreiz bija tirgus laukums. Viņa vēlas, lai šis nosaukums tiktu atgriezts vēsturiskajam laukumam, kur atrodas Edgara Kauliņa Goda krēsls un tēlnieka Valta Barkāna veidotais Edgara Kauliņa piemineklis.

“Esmu pateicīga Dievam, ka nekas man īpaši nesāp un varu viegli pārvietoties kājām. Lūdzos, lai nākamajos Dieva žēlastības gados es vēl kādam būtu vajadzīga, lai visi mani mīļie ticētu, ka paļāvība uz Dievu ir visu veiksmju pamatā,” saka Anastasija Neretniece.