Guntis Kalme: Tapt stipriem!

Diez vai tas ir, ko mācekļi gribēja dzirdēt. Kristus netipiski sev runā par ieroču iegādi, kas nozīmē, ka viņiem stāv priekšā kāda bīstamība. Ieroči toreiz bija nepieciešami dodoties ceļā, lai atgaiņātos no plēsīgiem zvēriem un laupītājiem, jo ceļi bija nedroši. Ne velti līdzībā par žēlsirdīgo samarieti Jēzus min laupītāju kā stāsta atskaites punktu (Lk 10, 30). Ja ceļotājam būtu ierocis, visticamākais, laupītājs nemaz netuvotos viņam.

Šī vēsts bija jādzird un mācekļiem toreiz un jādzird, un jāsadzird arī mums šodien. Varam vēlēties, lai pasaule būtu tāda, kurā nevajadzētu ņemt rokā ieročus, kur nu vēl pašam Kristum uz to aicināt. Protams, 2 zobeni uz 12 mācekļiem ir nedaudz, bet acīmredzami pietiekami, lai, ejot ar vienu priekšā, otru aizmugurē, apsargātu – nevis uzbruktu – mierīgo gājienu. Ar to pietiktu, lai aizbiedētu četrkājainus vai divkājainus nelūgtos viesus. Šodienas militārajā valodā to sauc par spēka demonstrāciju. Kristus nav naivs, viņš saprot, ka ceļš var būt bīstams, tādēļ zināmi pašaizsardzības pasākumi bija jāievēro.

Īsi pirms 1940. gada Latvijas okupācijas pulkvedis Arvīds Krīpens sacīja brīdinošus vārdus: “Boļševisms ir lielākais ļaunums, kādu var iedomāties, tādēļ cīņa pret to liekama priekšplānā.” Okupācijai sekojošais “Baigais gads” vairāk nekā skaidri parādīja viņa vārdu pravietisko patiesumu. Mēs kā tauta nu uz visiem laikiem esam apguvuši to vēstures mācību stundas, ka:
- PSRS (Krievija) ir agresīvs ģeopolitisks ļaunums;
- neitralitāte nepalīdz, jo neviens nav ieinteresēts mūs aizstāvēt;
- nepretošanās neglābj no genocīda;
- militāra nepretošanās izraisa armijas un tautas morālu apkaunojumu ar tālejošām sekām.

Šīs valstiskuma pedagoģijas mācību stundas mums nācās apmaksāt ar lielu daudzumu asarām un asinīm.

Tie bija tikai daži no iemesliem kādēļ mēs cīnījāmies morāli neizdevīgā cīņā kopā ar vāciešiem pret krieviem. Ar mazāku ļaunumu pret lielāku. Kā sacīja prof. Inesis Feldmanis: “Latviešu leģionārus nesaistīja ne Vācijas ideoloģiskie, ne arī militārie mērķi. Vācija viņiem bija vajadzīga kā sabiedrotais, lai varētu cīnīties pret PSRS, pret boļševismu.”

Leģiona izveides sākumā plkv. Voldemārs Veiss šādi raksturoja situāciju: “Mums jātiek pie ieročiem. Tos mums tagad piedāvā. Mums tāpat būs jācīnās par savas valsts brīvības atgūšanu. Nav svarīgi, kādos tērpos mūs ietērps. Galvenais šodien ir ieroči.”

Latviešu leģionā mums nācās cīnīties vācu formās, ar vācu ieročiem, zem vācu karogiem, bet ar Latviju sirdī, cerot, ka izdevīgā brīdī atkārtosies 1919. gada scenārijs un mēs varēsim atgūt savu neatkarību. Kāds anonīms leģionārs to izteica: “Vai domājat, ka es vācu formu uzvilku, lai cīnītos vācu labā? Mēs zinām, par kādu mērķi cīnāmies: tā ir Latvijas saule, kas reiz atkal spīdēs pār mums. Mums nevajag ne krievu, ne vāciešu, mēs, frontes cīnītāji, šos nelūgtos viesus izsviedīsim.” 

Tā bija morāli grūta situācija, kad sabiedrotais nebija īstais, bet pretinieks gan! Bet vēsture un sabiedrotie ir mūs attaisnojuši. Tikai viena zīmīga detaļa: kurš apsargāja nacistiskos kara noziedziniekus Nirnbergā? Latviešu leģionāri no 15. divīzijas.

Šodien cīņas frontē starp brīvību un tirāniju morālā situācija ir daudz skaidrāka un ētiskie apstākļi ir mums daudz labvēlīgāki. Varonīgā ukraiņu tauta un tās armija sargā ne tikai sevi, bet arī mūs – visu Baltiju, pārējo Eiropu un faktiski – visu no diktatūras brīvo, normālo pasauli. Krievija divu gadu kara laikā ir neskaitāmas reizes apliecinājusi savu kanibālisko vēlmi pakļaut, iznīcināt, sadistiski izņirgāties par saviem upuriem. Tā ir nometusi visas maskas un atklāti draud pasaulei ar kodolkaru, lepojas ar savu brutalitāti un nemitīgi blefo, cerot uz Rietumu piesardzību un bailēm.

Attiecībā pret mums Krievija pagaidām izvērš vēl tikai hibrīdkara informatīvi psiholoģiskās operācijas, cenšas iedvest mums nolemtības, upurjēra sindromu, beziniciatīvas apātiju, depresiju. Ja ļaujamies tam, padomāsim, kas sekos pēcāk? Pretestības gribas atrofija, rīcības paralīze – tas, ko vajag agresoram. Krievijas iespējamais iebrukums Latvijā nozīmētu tieši to pašu, kas tagad notiek Ukrainā.

Tāpēc šajā iekšējā frontē mums ir būt gataviem hibrīdkaram. Nebrīnīsimies par migrantu iepludināšanu caur Baltkrievijas robežu, pieminekļu apgānīšanu, viltus ziņu izplatīšanu par spridzekļu izvietošanu skolās, baumu un kritikas par valsts pārvaldes nepilnībām uzpūšanu un izplatīšanu, negāciju pārspīlēšanu, labo ziņu noklusēšanu u.t.t. Šis saraksts vēl tikai augs. Krievija vēlas radīt un kultivēt sabiedrībā sajūtu – “viss slikti.lv”, lai ikviens secinātu, ka briesmu gadījumā, X stundā – ir nevis jāaizstāv savu valsti, bet jābēg. Tas, protams, radītu okupantam vēlamo haosu un paniku.

Skatoties majora J.Slaidiņa un pulkveža I.Rajeva raidījumus, redzam un dzirdam, ka tajos atkārtojas viens un pats motīvs – krievu agresija, varmācība, nežēlība, brutalitāte. Vakar tik raķešu un tik dronu triecieni Ukrainas civilajiem objektiem, aiznesot līdz tik un tik civilo, tai skaitā sieviešu, sirmgalvju, bērnu, pat zīdaiņu dzīvības. Aiz šīs statistikas – sāpes, asaras, asinis, salauztas dzīves.

Krievija pasaulē vairs netiek uztverta kā normāla valsts un zeme, bet drīzāk kā diagnoze. Putins apgalvo, ka Krievija ir īpaša civilizācija. Tam jāpiekrīt, piebilstot viņa paša teikto: “analogu nav” (ja nu vienīgi Ziemeļkoreja). Krieviem esot īpašs garīgums un morāle. Atkal jāpiekrīt. Krievijas militāro bandītu (jo par karavīriem tos saukt nevar) rīcība ir brutāla un sadistiska. Jau kara sākumā Ukrainas specdienestu pārtvertās krievu iebrucēju tuvinieku telefona sarunas ar viņiem liecināja: sabiedrība karu ne tikai atbalsta, bet sievas pat mudina savus vīrus – šos militāros bandītus – laupīt, slepkavot un izvarot. Atbrīvotajā Hersonā tika atrastas bērnu (!) spīdzināšanas istabas.

Krievijas okupanti ir tās iedomātā dižuma, šovinisma, revanšisma un uzpūtības propagandas zombēti, notrulināti un ieprogrammēti uz agresiju. Tās sabiedrība aizvien vairāk sāk atgādināt iebaidītu, verdziski pakļāvīgu demogrāfisku masu, kura paklausīgi iet pretī savai bojāejai. Frontē viņi tiek dzīti t.s. “gaļas” uzbrukumos, bieži slikti ekipēti, bez pārapgādes, smagi ievainotie tiek savu virsnieku nošauti, jo negrib organizēt to aprūpi.

Psiholoģija māca, ka ir trīs atmiņas veidi: pirmais atceras visus savus iepriekšējos stāvokļus, otrais atceras pēdējo, trešais – neatceras neko. Putins 24.02.2022. pasludināja militāro specoperāciju. Pēc gada viņš jau runāja, ka Rietumi Krieviju uz to piespieda, neatstāja nekādu izeju, un vēl pēc pusgada Lavrovs jau vēstīja, ka Ukraina esot pati viņiem uzbrukusi.

Tā var ņirgāties par savu auditoriju tikai tad, ja ir pārliecība, ka tās loģiskā domāšana ir agresīvas propagandas izdzēsta līdz ar atmiņu. Un tā nav tikai šodiena, bet jau sena Krievijas vēsture.

Krievijas psihomatrica diemžēl ir jau ilgstoši veidota ar spēka un varmācības kulta dominanti. Krieviju raksturo meli, ļaunums, agresija. Tā pieprasa sev starptautisku respektu tikai tāpēc, ka tā ir Krievija. Bezkaunība pret pārējo pasauli ir tās pastāvēšanas veids. Tad tā brīnās, ka pārējā pasaule no viņiem novēršas un izjūt pamatotu riebumu. Zombējošās kastes – televizora, pašapmāna un mazvērtības kompleksa izraisīta hiperkompensējoša lieluma mānija liedz iespēju viņiem kritiski paskatīties uz sevi un objektīvi uz pasauli.

Nelāgākais ir tas, ka šī putiniskā un pirms tam jau gadsimtiem ilgi kultivētā šoviniskā attieksme tiek nemitīgi kūdīta un tāpēc neizbēgami iesūcas tautas mentalitātē, tās raksturā un identitātē. Viena tās pazīme ir vēlme pēc stipras rokas, cara, kas nozīmē, ka tauta nav spējīga pati sevi pārvaldīt demokrātiski. Otra iezīme, kas izriet no pirmās, ir varaskāre. Zīmīgi, kā krievu putiniskais ideologs Aleksandrs Dugins to kādā intervijā skaidroja: “Vai nu Krievija uzvar, vai arī cilvēce iet bojā” un “Putins ir dabisks monarhs – nevis tāpēc, ka viņš vēlas būt monarhs, bet tāpēc, ka mēs vēlamies, lai viņš tāds būtu. Pēc tautas pieprasījuma šī ir populāra monarhija. Mēs vēlamies, lai viņš būtu monarhs un kļūtu par Krievijas valsts un gara iemiesojumu. Mēs pat neapsveram sakāves iespēju, jo tas nevar notikt. Citādi nebūs ne Putina, ne Krievijas, ne pasaules, jo mēs esam likuši visu uz likmes. Bez Krievijas nav cilvēces. Ja vēlaties dzīvot uz šīs Zemes, jums jāpieņem Krievija kā neatkarīga suverēna lielvalsts.”

Atslēgas vārdi te ir “jāpieņem Krievija”. Proti, tāda, kāda tā ir, uz viņas nosacījumiem. Un tās nosacījumi – kapitulācija, padošanās, okupācija, verdzība, posts un nāve – ir skaidri un nepārprotami izteikti ne tikai Ukrainai, bet pēc noklusējuma arī pārējai pasaulei, jo Krievijas robežas pēc Putina reiz sacītā taču nebeidzas nekur.

Krievija biedē pasauli ar kodolieročiem, bet tās militārie sasniegumi ir neadekvāti lielvalstij – pēc piecu mēnešu cīņas krievi ir iznīcinājuši un ieņēmuši Avdijivku – 32 000 iedzīvotāju nelielu pilsētu, zaudējot 531 kaujas tehnikas vienību un ap 30 000 karavīru. Ukraina, kurai nav Jūras spēku, ar jūras dronu uzbrukumiem ir izspiedusi Krievijas Melnās jūras floti no lielākās jūras daļas uz Novorosijskas ostu un Azovas jūru. Ik pa laikam būtiskus zaudējumus cieš Krievijas Gaisa spēki. Tās izlielītais trīs dienu karš rit jau trešo gadu, un beigas tam neredz.

Uz Krieviju kā ļaunumu avotu vairs nevar attiecināt komunistisko ateismu, kurš sistēmiski iznīcināja reliģiju un nonāca pie hrestomātiskā F.Dostojevska pravietojuma piepildījuma “ja Dieva nav, tad viss ir atļauts”, brutāli slīcinot asinīs ne tikai krievu, bet arī apkārtējās tautas. Toreiz apstiprinājās atziņa, ka cilvēcība bez dievišķības degradējas par velnišķumu.

Tagadējā situācija ir pat ļaunāka, jo nu velns ir izvēlējies viltīgu pieeju. Nu jau pati Krievijas Pareizticīgā baznīca tās metropolīta Kirila personā atklāti atbalsta “krievu pasaules” ideoloģiju un tās agresiju. Pārējās pasaules pareizticīgo baznīcas ir jau atklāti nosodījušas to ar 13.03.2022. Volosas deklarāciju, kuru parakstīja 1600 pareizticīgo teologu un baznīcas amatpersonu.

Atceramies, ko ir vēstījis Jēzus – nevis pakļaušanās velnam, nevis ielaišanās sarunās ar to kā līdzvērtīgu partneri, bet vienīgi un tikai cīņa pret to. Jo velns ir velns, ļaunums ir ļaunums. Paldies Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam, kurš uz neseno piedāvājumu Ukrainai pacelt balto karogu, lai sāktu miera sarunas, atbildēja ar “Ļaunuma priekšā nedrīkst kapitulēt, bet pret to ir jācīnās un tas jāsakauj, lai ļaunums pats paceltu balto karogu un kapitulētu.”

Bērnībā man, kā visiem bērniem, lasīja priekšā pasakas. Tās vēstīja to, kāda ir normālā pasaule. Jā, pasaulē ir gan ļaunums, bet tajā ir arī gudrais, apķērīgais ganiņš, kurš spēj aptīt ap pirkstu pašu velnu. Tajā ir arī trešais tēva dēls, kurš veic neiespējamo misiju uzjāt stikla kalnā un atbrīvot princesi. Visos gadījumos pasakas ir ar labām beigām – labais uzvar, jā, pēc piepūles, pēc cīņas, bet uzvar. Tātad pasakas vēsta ko ārkārtīgi svarīgu: labais uzvar, tam ir jāuzvar, jo tāda un tikai tāda ir normālā pasaule. Tas ir, ko vēlamies ielikt bērna apziņā. Dievs pasauli tā ir iekārtojis, un tās labā ir darbojies, sūtot Kristu tajā cīnīties un uzvarēt ļaunumu un mācījis arī mūs tā darīt.

Tāpēc ir svarīgi zināt, kas ir tas labais, par ko mēs esam gatavi iestāties. Te kā hrestomātisks teksts var noderēt zvērināta advokāta Alda Allika runa Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā 2015. gada 10. augustā. Tajā viņš aizstāvēja patriotisku latvieti Daini Rūtenbergu, kurš nespēja paciest tepat netālu, pie Eiropas nama, notiekošu piektās kolonnas Krimas okupāciju atbalstošu mītiņu. Viņš pauda savu taisno sašutumu, salaužot mītiņotāju Krievijas karogu.

A.Alliks tiesā sacīja: “Galvenais garants latviešu nācijas pastāvēšanai ir pašas latviešu nācijas un katra valstsnācijai piederīgā nepārprotami pausta, vārdos un darbos apliecināta griba. Proti, politiski katru dienu un katru brīdi katrs latvietis izvēlas un vārdiem un darbiem gan sev, gan citiem pauž un apliecina, vai latvieši joprojām: grib pastāvēt kā nācija (tai skaitā – saglabāt un uzturēt savu valodu, kultūru, vēsturi) un vai vēlas saglabāt savu nacionālu valsti.”

Tātad jautājums ir vienkāršs – cik ļoti mums, latviešiem, vajag savu valsti? Jā, protams, tā ir nepilnīga, problēmu netrūkst, bet jautājums ir principiāls – sava, mūsu, latviešu, vai okupantu valsts? Varas vakuums nepastāv. Ir jāgrib būt stipram, varošam, lai savu valsti nosargātu. No sabrukšanas, no degradācijas, no ļaunuma, no Krievijas.

Ne velti sena romiešu paruna vēstī: “Ja vēlies mieru, gatavojies karam.” Tātad, esi spēcīgs, tad neviens tev negribēs uzbrukt. Un vispirms esi stiprs savā garā, gribā un morālē.

Pēc pirmajām nedēļām, kad Ukraina atsita Krievijas uzbrukumu Kijivai un neviens izlūkdienests nebija devis Ukrainas valsts izdzīvošanai vairāk nekā trīs dienas, pierādījās negaidītais – Ukrainas valdība, armija un tauta izturēja. Tās prezidenta Volodimira Zelenska atbilde evakuācijas piedāvājumam "I need ammunition, not a ride" ("Man vajag munīciju, nevis taksi") kļuva par mēmu, lozungu. Šāda vīrišķīga stāja izraisīja simpātijas un palīdzību. Jā, joprojām nepietiekošu un bieži arī kavētu, bet Rietumi atšķirībā no Krievijas patiešām nebija gatavojušies ilgstošam karam, tāpēc arī munīcijas krājumi ir nepietiekoši.

Mācība te ir vienkārša – uzvarētgriba izraisa sabiedroto gribu palīdzēt. Upura attieksme izraisa vien nožēlu, ne vairāk. Bez tam upura mentalitāte agri vai vēlu diemžēl noved pie verga mentalitātes.

Un tagad par mums. Ik pa laikam izskan pesimistiski spriedumi par mūsu aizsardzības spējām. Bet lai zinām – un esam stingri pārliecināti – Latvija tiks aizstāvēta.

Te gan ir viens “bet”, kas nopietni jāņem vērā. Kad ir runa par militāru apdraudējumu, pirmais prātā ienāk NATO 5. – kolektīvās aizsardzības pants un iluzora doma – viņiem, citiem – spāņiem, vāciešiem, itāļiem, frančiem, amerikāņiem ir mūs jāsargā. Ja tā domājm, tad esam ko pārpratuši. NATO nav ārpakalpojums. Mēs paši esam NATO. Pirms NATO līguma 5. panta ir 3. pants, kas vēsta, ka katra valsts pati uztur savus pietiekamus bruņotos spēkus: “Puses, katra atsevišķi vai visas kopā, ar ilgstošiem un efektīviem pašu centieniem un savstarpējo palīdzību uzturēs un attīstīs savas individuālās un kolektīvās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam.”

NATO ir sevi aizstāvēt gribošu valstu savienība. Ja kāds negrib pats sevi aizstāvēt, kādēļ lai kādam citam vajadzētu to darīt viņa vietā? Tātad mēs, Latvijas pilsoņi, to aizstāvēsim! Tieši tas arī iedarbinās 5. pantu par kolektīvo aizsardzību.

Vislabākais veids, kā nebūt upurim, ir būt cīnītājam. 18-60 gadu veci abu dzimumu pārstāvji var pieteikties NBS rezervistu pamatapmācībai. Var iestāties Zemessardzē. Kāds mans paziņa šādu savu soli paskaidroja: “Lai krīzes brīdī nebūtu nevarīgs, bezspēcīgs.” Jo gatavāki būsim X stundai, jo mazāk iespēju, ka tā pienāks. Šādi to attālināt ir mūsu spēkos.

Kas vecuma vai veselības ierobežojumu dēļ nespēj uzņemties Dzimtenes bruņota aizstāvja funkcijas, lai uzņemas šefību par kādu karavīru, zemessargu, jaunsargu. Katram Dzimtenes aizstāvim ir gana sava ekipējuma individuālās pilnveidošanas vajadzību.

Šobrīd mums joprojām ir iespēja palīdzēt varonīgajai Ukrainas armijai, kopā ar pārējo Rietumu pasauli atbalstīt Ukrainu – gan kolektīvi kā valstij, gan katram individuāli. Ukraiņi šobrīd, aizstāvoties, uzņemot Krievijas uzbrukumu uz sevi, sargā arī mūs, Rietumus un faktiski – visu normālo cilvēci. Sniegt viņiem palīdzību visos iespējamos veidos ir ne tikai iespēja, bet arī mūsu pienākums.

Lai no šodienas līdzi paņemam atziņu, ka mūsu pašu gars un morāle ir pirmais, kas nosaka mūsu kā tautas tautas pretestības spējas.

VI korpusa komandieris ģen.lt vācietis Valters Krīgers tā sacīja par mūsu leģionāriem: “[19.] divīzijas vīri zina, par ko viņi cīnās. Latvija būs, un tā izaugs no savu karavīru varonīgajām cīņām.”

Lai arī pēc gadu desmitiem, bet tā notika. Jo leģionāri cīnījās ne tikai par uzvaru – viņu cīņām toreiz un tagad ir būtiska nozīme nācijas goda un pašcieņas uzturēšanā. Leģions pārstāvēja mūsu nācijas kaujas garu un apņēmību cīnīties par savas valsts atjaunošanu. Tas ir, par ko esam viņiem pateicīgi.

Tā kā valsts latviešiem bija personiski nozīmīga vērtība, tad leģionāriem karš pret PSRS, pret Krieviju bija arī gluži personisks karš. Personisks kā savas individuālās un savas tautas pašcieņas jautājums. Jo tikai tad, ja cīnāmies, aizstāvam sevi un savējos, tad arī citi mūsu ciena un arī paši tad varam cienīt sevi. Tātad, leģions bija arī cīņa par mūsu kā nācijas pašcieņu. Lai viņi, un, ja arī mums nāksies cīnīties, tad arī mēs, varētu palūkoties spogulī un iepriekšējo un nākamo paaudžu acīs. Viņi to varēja darīt godam.

Tātad tas, kas mums ir nepieciešams – būt savu senču – leģionāru un visu citu Latvijas brīvības cīnītāju drosmes cienīgiem. Un veids, kā to darīt – ņemt vērā, ko sacīja Jēzus saviem mācekļiem un Valsts prezidents mums, Latvijas pilsoņiem. Būt stipriem bezkompromisa cīņā pret ļaunumu.