Daiga Krontāle Siguldā: Svarīga ir bērna emocionālā labsajūta ^{Apriņķis.lv}

– Jūsu ģimenē aug vairāki bērni. Cik no viņiem ir skolēni?

– Divas jaunākās meitas mācās Laurenču sākumskolas otrajā un piektajā klasē, bet vecākā meita pabeidza pirmās sešas klases Laurenču sākumskolā un tagad mācās septītajā klasē Siguldas pilsētas vidusskolā.  

– Kur tavi bērni mācījās pirmsskolā?

– Visas trīs meitas mācījās pirmsskolas izglītības iestādē “Pīlādzītis”. Vecākās meitas apmeklēja Montesori grupiņu, jo tajā laikā “Pīlādzītī” bija viena Montesori grupiņa dažādu vecumu bērniem un abas vecākās māsas tur varēja mācīties kopā. Jaunākajai meitai diemžēl vairs nebija tādas iespējas, jo, kad viņai bija jāsāk iet bērnudārzā, šī grupiņa izjuka – nebija pedagogu ar atbilstošu izglītību. Jaunākā meita gāja tajā pašā dārziņā, bet parastajā grupiņā.

– Cik pieejama, tavuprāt, ir pirmsskolas un vispārējā izglītība Siguldā, un vai tevi apmierina izglītības piedāvājums? Vai ir iespēja izvēlēties no tām izglītības iestādēm, kas ir?

– Manuprāt, piedāvājums ir pietiekams, mēs neesam saskārušies ar situāciju, kad, izvēloties izglītības iestādi, mēs saņemtu atteikumu. Bērnudārziņu izvēlējāmies to, kas bija tuvāk mūsu dzīvesvietai, un tas bija “Pīlādzītis”. Visiem bērniem samērā ātri tika nodrošināta vieta šajā dārziņā. Runājot par skolām, es gribēju, lai bērni mācās Laurenču sākumskolā, un mums kā Siguldā deklarētiem iedzīvotājiem nebija problēmu tur arī veiksmīgi tikt. Savas izvēles neesmu nožēlojusi.

– Kas bija tie kritēriji, pēc kuriem tu izvēlējies skolu?

– Pirms vecākā meita uzsāka skolas gaitas, es runāju ar draugiem un paziņām Siguldā. Tā kā es pati esmu dzimusi un augusi Siguldā, man šeit ir diezgan daudz draugu, daudziem no viņiem ir bērni. Es konsultējos un uzklausīju dažādus viedokļus. Attiecībā uz Laurenču sākumskolu mani uzrunāja skolas vide, obligātā mācību stunda, ko bērni pavada ārā, un tas, ka bērniem netiek uzdoti mājasdarbi – tie tiek paveikti skolā. Kaut arī bija vecāki, kas teica, ka vidusskolā ir stingrākas prasības un tur tiek nodrošināts augstāks izglītības līmenis, tomēr izvēlējāmies Laurenču sākumskolu, jo esmu pārliecināta, ka daudz svarīgāka par labām sekmēm ir bērna emocionālā labsajūta un motivēts, mīlēts bērns labi mācīsies jebkurā skolā.

– Ko tu galvenokārt sagaidi no skolas – sasniegumus, rezultātus, drošu vidi vai izglītības kvalitāti?

– Man ir svarīgi, kā bērns skolā jūtas un kādas ir viņa attiecības ar klases audzinātāju un citiem skolotājiem. Protams, ir svarīgi arī, lai bērnam būtu labas sekmes, un es tiešām tam sekoju līdzi, vai bērni ar mācību saturu tiek galā, jo, ja sekmes nav labas, tas ir signāls, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Droša vide man nozīmē kompetentus pedagogus, kuri prot ne vien bērnam saprotamā veidā pasniegt mācību vielu, bet ir zinoši arī psiholoģijas jautājumos un ciena bērnu.

– Vai tas, ka nav mājasdarbu, neapgrūtina iespēju sekot līdzi tam, ko un kā viņi mācās?

– Precizēšu: mājasdarbi ir, bet tie galvenokārt tiek paveikti skolā pēc stundām. Esmu novērojusi, ka ar katru klasi mājasdarbu apjoms pieaug. Kopš ir ieviesta “E-klase”, man šķiet, ka ar sekošanu līdzi bērna sekmēm vairs nav problēmu, jo vecāki regulāri saņem sekmju izrakstus, kas ļauj sekot līdzi atzīmēm, mācību tēmām, sasniegumiem. Es uzskatu, ka mācīt bērnu – tas primāri ir skolotāja uzdevums. Vecāks var būt tikai kā atbalsts, bet noteikti ne skolotājs. Es esmu absolūti pret to, ka bērniem mājās kopā ar vecākiem ir jāmācās. Mēs esam liela ģimene, tāpēc visiem saviem bērniem es mācu būt patstāvīgiem.

– Kāpēc, tavuprāt, mājasdarbus nevajag uzdot pildīt mājās?

– Es uzskatu, ka mājasdarbus kā tādus vajag, bet man ļoti patīk, ka šajā skolā tie tiek izdarīti skolā ar skolotāja atbalstu. Manai draudzenei bērni ir līdzīgā vecumā, bet viņi mācās pilsētas vidusskolā, un pirmajās trīs četrās klasēs es novēroju lielu atšķirību starp to, kā mani bērni pavada laiku pēc skolas un kā viņas bērni pavada laiku pēc skolas. Viņas bērni gandrīz katru vakaru kopā ar vecākiem mācījās. Kad aicinājām bērnus pēc skolas ciemos, bieži saņēmu atbildi: šovakar mēs nekur nevaram iziet, mēs ar meitu mācāmies.

Mani bērni vakaros nāca pie manis papļāpāt vai spēlējās ar lellītēm, zīmēja un dejoja. Turklāt bērni mūsdienās aktīvi apmeklē arī interešu izglītības pulciņus, līdz ar to laika mājasdarbu pildīšanai paliek vēl mazāk. Kad tad lai bērns atpūšas vai parunājas ar mammu, tēti vai māsām? Vēlākās klasēs Laurenču sākumskolā mājasdarbu apjoms gan nedaudz pieaug, kas, manuprāt, nodrošina labu pāreju uz stingrāku disciplīnu, kāda ir citās skolās.

– Kā bērniem gāja ar skolas maiņu un iejušanos jaunajā vidē? Viena tava meita no Laurenču skolas pārgāja uz pilsētas vidusskolu, kur ir citi noteikumi un cita pieeja. Vai viņai nebija grūti tur iejusties un adaptēties tieši šī faktora dēļ?

– Vecākā meita skolā iejutās ļoti labi, jo pusaudža vecumā bērns spēj viegli adaptēties atšķirībā no pirmklasnieka, kuru no bērnudārzā pierastās brīvības iesēdina skolas solā un dzelžainā disciplīnā un pēc skolas vēl liek sēsties pie burtnīcām un pildīt mājasdarbus. Esmu novērojusi, ka Laurenču sākumskolā šī pāreja no brīvības uz patstāvību un disciplīnu notiek pakāpeniski.

– Kā ar izglītības līmeni, mainot skolas, kur ir dažādas pieejas un varbūt arī atšķirīgs izglītības līmenis?

– Ja godīgi, es nemanīju īpašu atšķirību starp sesto klasi Laurenču skolā un septīto klasi pilsētas vidusskolā. Es teiktu, ka bērni piektajā, sestajā klasē Laurenču skolā pilnībā tiek sagatavoti tā, lai viņi spētu mācīties jebkurā citā skolā, lai viņi spētu mācīties patstāvīgi, lai viņi spētu iesaistīties projektos, patstāvīgi pildīt mājasdarbus. Arī šobrīd, kad mana vecākā meita mācās septītajā klasē pilsētas vidusskolā, viņa ar mācībām tiek gala pilnībā pastāvīgi un nekad nav sūdzējusies par to, ka būtu pieaudzis mājasdarbu apjoms vai slodze. Nav nekādas atšķirības. Viņa gan mācījās klasē, kur skolotāja ļoti strādāja pie tā, lai bērni ietu uz savu labāko rezultātu. Bērni daudz piedalījās dažādos konkursos, klasei bija vairāki sasniegumi, līdz ar to viņa bija pieradusi strādāt, lai sasniegtu labāko rezultātu.

– Skolotāja prasīja rezultātu, bet vai meita bija motivēta to sasniegt?

– Dažkārt viņa sūdzējās par to, ka skolotājai ir ļoti lielas ambīcijas, ka viņa grib, lai bērni visur piedalās un lai klase katru gadu iegūst labākās klases titulu, un tas viņiem arī izdevās. Protams, rezultātā bērniem bija liels gandarījums, un no tā bija arī dažādi bonusi bērniem. Es redzu, ka tas ir ļoti attīstījis meitas organizatoriskās un patstāvīgā darba organizēšanas spējas, viņas radošumu, spēju iet uz mērķi un cēlis viņas pašvērtējumu. Es varu teikt tikai to labāko par šo pieredzi.

Klases audzinātāja Valentīna Voiciša ir liela skolas patriote un darbā ieliek visu savu sirdi un dvēseli. Domāju, ka viņas mēŗkis ir izdarīt labāko, kas ir viņas spēkos, lai bērniem būtu visaugstākie sasniegumi. Redzu, ka tas manu meitu ir pilnībā sagatavojis tālākām skolas gaitām. Pilnīgi droši varu teikt, ka mums ir ļoti paveicies ar visām klases audzinātājām, kas bērniem bijušas. Vidējā meita savu klases audzinātāju uzskata par pašu labāko skolotāju pasaulē, bet jaunākā meita man reiz pateica: “Tu esi tikpat jauka, kā Sigita!”

– Kādu tu redzi efektīvu un veiksmīgu vecāku un skolas sadarbību? Kāda ir tava pieredze?

– Es domāju, ideālais variants būtu tāds, ka bērns primāri spēj mācīties bez vecāku iesaistīšanās, taču, ja rodas kādas problēmas, vecāks maksimāli ātri par to saņem informāciju un var iesaistīties, lai konkrēto situāciju risinātu.

– Ja bērns sūdzas par kaut ko?

– Bērni var sūdzēties par daudz ko, ne vienmēr tās ir objektīvas un pamatotas sūdzības. Bieži vien ir nepieciešams saprast bērnu un to, kāpēc viņš sūdzas. Ja tas notiek bieži, ir vērts aprunāties ar klasesbiedru vecākiem. Mums ir bijušas situācijas, kad citi klasesbiedri sūdzējās par kādu no pedagogiem, un es pajautāju arī savai meitai, ko viņa domā par šo skolotāju, un tajā brīdī meita ieplēta lielas acis un teica: oi, kamēr es labi mācos, tikmēr mums ir labas attiecības, bet tiem bērniem, kam iet sliktāk tajā priekšmetā, tiem attiecīgi ir sliktas attiecības ar šo skolotāju. Izmantojot šo situāciju, ar meitu izrunājām, ka skolā un dzīvē ne vienmēr viss būs perfekti, ka cilvēki mēdz kļūdīties, un nevajag uztvert personīgi skolotājas izteikumus, jo, iespējams, viņa neprot korekti paust kritiku, tomēr prot lieliski izskaidrot mācību vielu.

– Un kā ir jaunajā skolā ar izglītības iestādes un vecāku sadarbību? Vai iesaisties vairāk vai mazāk?

– Jaunajā skolā es jau no paša sākuma maksimāli centos neiesaistīties. Bija lietas, par kurām meita stāstīja, kas man lika būt uzmanīgai un biežāk pajautāt, kā viņai iet ar šo jautājumu. Bet viss sakārtojās bez manas iejaukšanās. Tas bija saistīts ar citu bērnu attieksmi. Es uzskatu, ka ir ļoti labi, ja bērns pats tiek galā ar kādiem sarežģījumiem, nevis tikai paļaujas uz to, ka visu atrisinās mamma vai tētis. Ar vecāko meitu mēs bieži runājam, un viņa stāsta gandrīz visu, kas notiek skolā un stundās. Mana iesaistīšanās meitas skolas dzīvē šobrīd nozīmē viņas uzklausīšanu un padoma sniegšanu. Šie padomi ir gan par attiecībām ar draugiem un pedagogiem, gan par mācībām.

– Ja vecāks ir atbalsta persona bērnam, ja starp bērnu un vecākiem ir uzticības pilnas attiecības un bērns ir pārliecināts par to, ka vecāki neskries uz skolu, tiklīdz kaut ko aizdomīgu uzzinās, tad bērns droši var viņiem visu stāstīt, bet, ja tā nav, tad vecāki bieži vien var neuzzināt kādas svarīgas lietas. Tā ir?

– Jā, tā ir. Un es esmu arī jautājusi bērniem: vai tu vēlies, lai es šo jautājumu izrunāju ar skolotāju? Atbilde vienmēr ir: nē! Viņi negrib būt tie, kas sūdzas.

– Vai tev ir viedoklis par izglītības reformu, konkrēti – par kompetenču pieeju?

– Es neesmu tajā visā ļoti iedzilinājusies, bet, ja godīgi, uzdevumi, kas bērniem tiek doti, man dažkārt šķiet neadekvāti. Piemēram, par matemātiku runājot… Mana jaunākā meita mācās otrajā klasē, un ir bijušas reizes, kad es ar viņu kopā pamācos matemātiku, jo matemātika nav viņas mīļākais priekšmets, un šad tad es saskaros ar to, ka es pati nevaru atrisināt kādu no uzdevumiem, lai gan esmu pabeigusi Siguldas Valsts ģimnāzijā matemātikas klasi ar ļoti labām atzīmēm. Un otrās klases uzdevumi dažkārt ir tik ļoti dīvaini formulēti, ka ir grūti saprast, kas tur vispār ir prasīts. Daudzi no šiem uzdevumiem ir balstīti uz loģisko domāšanu, bet bērniem, kas mācās tikai otrajā klasē, tas, manuprāt, ir par grūtu. Satura izmaiņas tiešām var just. Kaut kas ar šo jauno sistēmu un saturu, manuprāt, tomēr nav kārtībā.

– Kā ir ar pašvaldības līdzfinansējumu izglītībai? Vai izjūti kaut kādus bonusus?

– Jā, runājot par finansiālo atbalstu, es tiešām to izjūtu. Pirmkārt – brīvpusdienas. Tas ir ļoti liels pluss un atbalsts. Arī interešu izglītība. Divas meitas mācās sporta skolā, viena mūzikas skolā, un arī šajās iestādēs mēs kā daudzbērnu ģimene saņemam pašvaldības līdzfinansējumu, kas ir gana liels un kam pateicoties bērni var mācīties un iegūt šīs zināšanas un prasmes.

– Un kā ir ar interešu izglītības pieejamību?

– Konkrēti mūs interesē sports un mūzika, un piedāvājums šajā ziņā ir gana plašs – mūs tas pilnībā apmierina. Vecākā meita spēlē basketbolu, vidējā meita nodarbojas ar kalnu slēpošanu, savukārt jaunākā mācās mūzikas skolas kora klasē.  

– Kā ar ikdienas loģistiku? Vai bērni var izbraukāt skolas un pulciņus?

– Mūsu ģimenei ļoti liels atspaids ir vietējais autobuss, to izmanto visi bērni, lai izbraukātu skolas un pulciņus. Tas ir ļoti liels pluss, un es zinu, ka, piemēram, vecāki Rīgā mūs siguldiešus apskauž par to. Autobusu kustība ir noorganizēta tā, lai bērni paspētu nokļūt no skolas vai mājām gan uz mūzikas skolu, gan uz sporta skolu, un tiek pat veiktas aptaujas, lai pieskaņotu autobusu laikus tiem bērniem, kuri brauc, piemēram, ar vilcienu no Inčukalna uz Siguldu, – lai viņi paspētu uz autobusu, kas izvadā tālāk pa skolām.

– Par dzimumaudzināšanu skolās… Vai esi pamanījusi mācību saturā kaut ko tādu, kas neatbilst jūsu ģimenes vērtībām, kas tev kā mammai nav pieņemams?

– Pagaidām, paldies Dievam, man nav bijusi nekāda negatīva pieredze. Bet, ja tu man jautāju, ko es vispār par to domāju, es teiktu, ka tāda dzimumaudzināšana vai seksuālā audzināšana ir jāveic vecākiem, nevis skolā skolotājiem vai kaut kādiem apšaubāmu organizāciju pārstāvjiem.

– Bet cik daudz ir pieļaujams, ka skolās bērniem stāsta, piemēram, par fizioloģiju, higēnu, pubertātes jautājumiem, attiecībām, ģimenes veidošanu?

– Grūti pateikt, cik daudz. Es domāju, ka bērni tāpat jau zina vairāk, nekā viņiem izstāsta vecāki vai skolotāji. Bērniem ir jāzina, kādi orgāni ir sievietei, kādi – vīrietim. Pusaudža vecumā ir jāzina, kā rodas bērni. Tomēr katrā ģimenē pret šo saturu var būt atšķirīga attieksme. Ja kaut ko no tā visa nodrošina skola, vecāki ir jāinformē par to, un bērniem vajadzētu ļaut izvēlēties, apmeklēt šādas nodarbības vai ne.

Tas, ko es personīgi redzu, mūsdienās daudzas lietas un vērtības ir sagrozītas. Seksuālā audzināšana un jautājumi, kas skar homoseksuālismu un genderismu, ir atrauti no zinātnes un medicīnas.

Par ģimenes veidošanu runājot… Kādreiz (līdz brīdim, kad tika izgudroti pretapaugļošanās līdzekļi) cilvēki atbildīgi veidoja attiecības – apprecējās un tad stājās dzimumattiecībās ar vienu cilvēku, savu laulāto –, bet šobrīd sekss ir pieejams, kad gribi, partnerus var mainīt, cik bieži vēlies, jo tu vari izsargāties gan no grūtniecības, gan slimībām. Diemžēl šajā kārdinājumā krīt vēl nenobrieduši jaunieši un pat bērni, un tas absurdākais ir tas, ka no pieaugušo puses tas tiek akceptēts, bērni pat tiek apmācīti, kā to darīt droši, atraujot seksu no attiecību un atbildības faktora. Sabiedrībā ļoti ir mainījušās vērtības. Vienīgais veids, kā tās nosargāt, ir runāt par to ģimenē un runāt daudz.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.