Pēteris Balzāns Ādažos: Cilvēkmīlestība man pārmantojusies no mammas ^{Apriņķis.lv}

– Savu mūžu esat veltījis Ādažu novadam, taču jūsu dzimtā puse ir cita. Kur aizritēja jūsu bērnība?

– Esmu dzimis un audzis Ērgļos Madonas novadā. Pavisam īsu laiku nodzīvojām Dzērbenē, bet lielāko daļu dzīves līdz studiju gadiem pavadīju Ērgļos. Mēs bijām vienkārša ģimene. Tie bija pēckara gadi, bijām nabadzīgi gan ēdiena, gan naudas ziņā, lai gan papiņš daudz strādāja. Dzīvojām draudzīgi, attieksme pret bērniem bija ļoti laba. Atceros, ka rudenī gājām ar mammu bietes tīrīt – sēdējām uz biešu kaudzes un dziedājām. Ceļš uz skolu bija četrus kilometrus tāls. Rudeņos bija milzīgi dubļi, ceļš bija uzrūdzis, bez kerzas zābakiem uz skolu nemaz nevarēja aiziet. Savukārt ziemā Ērgļu puse ir ļoti sniegaina. Ziemā no Rīgas brauca slēpotāju vilcieni, līdz ar to brīvdienās Ērgļos bija pilns ar slēpotājiem – visi kalni, visas lejas. Pēc skolas ar kaimiņu bērniem dzīvojāmies pa kalniem, pēc tam zābaki bija pilni ar sniegu. Mamma pēc tam bārās, ka nelaidīs ārā. (Smejas.) Mācību laiku Ērgļu vidusskolā atceros ar vislabākajām atmiņām. Tā bija laba skola ar sirsnīgiem skolotājiem.

– Jums bija liela ģimene?

– Mēs bijām trīs bērni. Kad es sāku iet skolā, māsa jau bija precējusies. Brālis, lai būtu vieglāk, dzīvoja pie māsas. Tobrīd es vienīgais biju pie vecākiem. Es biju jaunākais. Kā man teica – sakasnītis. (Smejas.)

– Vai jau skolas laikā jums parādījās interese par medicīnu?

– Tolaik bija tādas sanitārās kopas, kurās pavadīju daudzus gadus. Mans krusttēvs bija dakteris Kotāns, līdz ar to jau pamatskolas laikā man bija iespēja padežūrēt slimnīcā. Man patika tā atmosfēra. Mana izvēle svārstījās starp medicīnu un veterināriju. Kad devos pie direktores pēc izraksta un raksturojuma, viņa teica: “Nē, Pēterīt, tu neesi radīts, lai pa mēsliem visu mūžu ņemtos. Tev jāiet uz aktieriem vai medicīnu. Uz veterināriju tevi nelaidīšu, sabojāsi sev dzīvi.” Mums kaimiņos dzīvoja zootehniķe, kurai palīdzēju kastrēt lopiņus un veikt ārstniecību.

– Uz Pierīgu pārcēlāties, kad izlēmāt, ka tomēr studēsiet medicīnu?

– Jā. Tajā laikā jaunos mediķus pēc studijām izdalīja uz lauku teritorijām pa visu Latviju, bet man paveicās – mani iedalīja Rīgas rajonā, tiku uz Salaspils ambulanci, ķirurģijas nodaļā. Tajā laikā cēla hidroelektrostaciju, sabrauca strādnieki no visām malām, bija daudz traumu. Glābu, kas vēl saglābjams. Rīgā īrēju mazu istabas stūrīti, atdalītu ar aizkaru, – man bija gulta, skapītis un rakstāmgalds. Dzīvoju pie kāda vectētiņa un vecmāmiņas, kuri mani ļoti labi uzņēma. Uz darbu braucu ar vilcienu. Vēlāk mani uzaicināja uz Garkalnes ambulanci, kur viss bija jau modernāk. Man iedeva mazu dzīvoklīti ar krāsns apkuri, bet es biju pārlaimīgs. Dzīvoju tuvu darbam.

– Kādas veidojās attiecības ar pacientiem – vai jūs ātri novērtēja?

– Iedzīvotāji mani iecienīja, un tad vairs nebija miera – zvanīja sestdienās, svētdienās, svētku dienās un naktīs. Cēlos nakts vidū, ņēmu lielo medikamentu somu un devos pie pacientiem. Īsu brīdi man bija zirgs un ragavas, ko bija piešķīrusi izpildkomiteja. Vēlāk nopirku mopēdu “Rīga”, un tad jau mati plīvoja. Viņš gan meža vidū mēdza noslāpt, tad nācās stumt. (Smaida.) Taču pie visiem pabiju, nevienam neatteicu. Paralēli strādāju arī Stradiņa slimnīcā, operāciju blokā, un Rīgas ātrajā palīdzībā. Vienlaicīgi! No rīta pieņemšana Garkalnes ambulancē, tad mājas vizītes, pēc tam uz ātro palīdzību, bet pēc nakts maiņas uz Stradiņiem, kur piektdien nostrādāju nakti, bet sestdien un svētdien diennakti. Pirmdienā autobusā stāvus aizmigu. (Smejas.) Kā šodien atceros, kā mana roka krita un trāpīja kādai tantītei, kura pārbijās. Kad man bija mašīna, mēdzu atmosties, kad puse mašīnas jau bija grāvī. Darba bija ļoti daudz, taču guvu milzīgu pieredzi, jo biju plecu pie pleca ar visiem valsts labākajiem speciālistiem – dakteri Leiši, profesoru Puriņu.

– Trīs darbi vienlaikus – tā taču ir milzīga slodze!

– Vajadzēja taču kādu kapeiku nopelnīt! Algas jau tolaik bija ļoti mazas, tāpēc ņēmu gan nakts stundas, gan brīvdienas un svētku dienas. Kad salika kopā, varēja iztikt, apģērbu nopirkt.

– Darba kvalitāte no lielās slodzes nekritās?

– Noteikti ne. Es vai mirdams visiem palīdzēju. Tāda lieta kā “ai, negribas” vai “ir par smagu” man nepastāvēja. Nevarēju atteikt. Bija gadījums, kad zvana un lūdz palīdzību, bet es fiziski nevaru – temperatūra 39 grādi. Taču, noliekot klausuli, mocījos ar apziņu, ka esmu atteicis. Atzvanīju un pateicu, ka tūlīt būšu. Kad Garkalnē strādāju, visi mani zināja, jo ciems bija neliels. Tur bija kāds vecs, ļoti cienījams skolotājs, kurš gatavojās mirt, un viņš man teica: “Man ir liels lūgums – kad es nomiršu, esi tik labs, izvadi mani.” Man nebija ne jausmas, kā to dara, taču aiz cieņas pret viņu lūgumu pieņēmu un izvadīju. Un tad sākās izvadīšanas epopeja… Arī Ādažos esmu izvadījis simtiem cilvēku.

– Viss sākās pēc šī viena gadījuma ar skolotāju?

– Jā, cilvēkiem acīmredzot patika, jo tas bija kaut kas pavisam jauns. Nerunāju riņķī un apkārt, katram gadījumam individuāli piemeklēju dzeju. Kolēģi slimnīcā bija neizpratnē: “Šeit tu ārstē un centies dzīvību glābt, bet pēc tam ej un izvadi.” Tagad vairs ar to nenodarbojos, taču esmu izbraukājis praktiski visus Latvijas kapus. Pārtraucu tad, kad jau bija pieņemts, ka mācītājs izvada.

– Kādus spilgtus gadījumus no šī laika atceraties?

– Visādas situācijas ir bijušas. Atceros ļoti smagu gadījumu, kad nācās bērēt ģimeni – vīru, sievu un bērniņu. Vēl bija gadījums, kad cilvēks nokrita ģībonī, bet es domāju, ko darīt – turpināt izvadīšanu vai sniegt palīdzību. Palīdzēju atgūt samaņu un turpināju izvadīšanu. Citā reizē – nomirst mammīte, un meitu nevar sazvanīt, bet izvadīšanas ceremonijas vidū pēkšņi ieskrien jūtami iereibusi sieviete un metas pie zārka, krata mirušo un krieviski kliedz: “Mammu, kāpēc tu mūs atstāji?” Visi šokā, jo tāda meita nav ne redzēta, ne dzirdēta. Bija vēl viens gadījums, kad, jau laižot zārku zemes klēpī, viens no kapračiem palaida dvieli vaļā un mirušais izkrita no zārka. Tas bija liels šoks, bet ceremoniju turpinājām, protams, kad aizgājējs atkal bija ielikts zārkā.

– Kā ārsts strādājāt arī Ādažos?

– Jā. Mani uzaicināja agrofirmas “Ādaži” priekšsēdētājs Alberts Kauls. Par mani bija atsauksmes, biju pabijis arī izsaukumā pie viņa mājās, pie bērniem. Ja viņi redzēja, ka ir lietaskoks, tad ātri paņēma sev – ārstus, veterinārārstus, agronomus un citus speciālistus. Mums bija kolhoza medicīnas dienests. Vēlāk mani nosūtīja uz narkologa kursiem – pārkvalificēties. Daudzus gadus cīnījos ar alkoholiķiem. Jau četros no rīta braucu uz muižu, pārbaudīju šoferus, vai nav paģiraini. Nekur citur tāda narkologa amata nebija. Siguldā reiz notika milzīga konference, kur es stāstīju par alkoholisma problēmu Ādažos, un par to saņēmu pārmetumus, jo biju izpaudis ziņas par agrofirmu. (Smejas.) Dzērāju bija, ka nesaskaitīt, – ārkārtīgi smagi nodzērušies, sevišķi lauku brigādēs. Kaula kungs mani par to strostēja, bet es atbildēju, ka tā ir goda lieta, ka saimniecība par to domā un veiksmīgi cīnās. Šodien satieku ļoti daudzus, ko esmu ārstējis, un viņi saka paldies.

– Jūsu specialitāte bija ķirurgs un vēlāk – arī narkologs?

– Jā, kā narkologs esmu nostrādājis 25 gadus. Vienu brīdi uz tā saukto Vosa pirti [komunista Augusta Vosa atpūtas komplekss Ataru ezera krastā, – aut.] no Maskavas nelegāli veda narkomānus. Tas bija kaut kāds murgs! Mani pierunāja piedalīties viņu ārstēšanā, taču tas bija ļoti smagi. Īsti nezinu to visu virtuvi, jo piedalījos tikai ārstniecības procesā, arī ar hipnozi, taču bija gadījumi, kad no tās Vosa pirts aizmuka un vienalga dabūja to, ko vajag.

– Kā jūs nonācāt līdz hipnozei?

– Iemācījos to jaunībā, kad kā laborants strādāju republikāniskajā slimnīcā [tagad Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, – aut.] pie docentes Ļisicas, izcilā neirologa Pensika sievas. Viņa hipnotizēja fantastiski. Vēlāk jau draugi un paziņas lūdza, lai viņiem palīdzu ar ārstnieciskās hipnozes palīdzību. Savulaik tas bija ļoti populāri. Varēja izārstēt valodas raustīšanu, dažādas fobijas, bērnības traumas, avāriju sekas, psiholoģiskas traumas ģimenē.

– Vai ārsta arodā, kur jāsaskaras ar dzīves un nāves jautājumiem, esat pieredzējis arī kādus brīnumus?

– Vēl šodien nevaru saprast, kā tas varēja būt. Man ir skolas draudzene no Ērgļiem, kura savulaik nokļuva Stradiņos – nevarēja paiet, reiba galva, bija bezspēks. No Neiroloģijas nodaļas viņu principā izrakstīja miršanai. Pēc tam māsa viņu atveda pie sevis uz Baltezeru un pasauca mani. Daudz strādājām – gan ar hipnozi, gan masāžu. Tagad viņa man saka: “Manis nebūtu jau gadu desmitiem, ja nebūtu tevis.” Es pat nesaprotu, kas tur īsti bija – kļūda diagnozē vai kas cits. Vēl atceros savu bijušo operāciju māsu, kurai arī palīdzēju. Kad es viņu ieraudzīju, bija pavisam salīkusi, man bija bail ķerties klāt. Daudz taisīju blokādes, darīju visu iespējamo. Mugura viņai daudzus gadus vairs nesāp, savos 85 gados dzied Ādažu senioru vokālajā ansamblī “Gaujmalas lakstīgalas”. Šiem gadījumiem man īsti nav skaidrojuma – varbūt tur nostrādāja psiholoģija, domu spēks, iespējams, organisms arī pats sev palīdzēja.

– Par jums ļoti sirsnīgi izsakās gan kolēģi, gan līdzcilvēki. Kur slēpjas tā lielā mīlestība pret darbu un cilvēkiem, vēlme visiem palīdzēt?

– Man bija ļoti, ļoti mīļa, atsaucīga un draudzīga mammīte. Tā kā brālis ar māsu jau bija savā dzīvē, es daudz laika pavadīju ar mammu, visu mēs darījām kopā. Mammīte bija ticīga, bet man kā bērnam ticība nekad netika uzspiesta. Viņa ar visiem ļoti dalījās. Kaut ko pagatavoja un teica: aiznes, dēliņ, vienam vai otram kaimiņam. Cilvēki mammīti ļoti mīlēja. Tā mīlestība, tas siltums, ko viņa izstaroja, laikam man dabiski nācis līdzi. Esmu ļoti jūtīgs. Pat šodien, skatoties filmu, varu apraudāties ne pa jokam. Manī ir kaut kāds siltums – nu ir! Citādāk es nevaru.

– Un kāds bija jūsu tēvs?

– Pret bērniem viņš attiecās ļoti labi, bet bija ass, ātrs, zibenīgi aizkaitināms. (Smejas.) Viņš bija kalējs un visos darbos mani ņēma līdzi. Tādējādi zinu faktiski visus darbus, kurus tētis veica. Atceros kādu gadījumu no savas bērnības: apkalām zirgu, un man bija jātur kāja. Kādā brīdī zirdziņš parāva kāju, un paps sadusmojās un uzsita man ar āmuru pa pieri. Vai citā reizē – zirgs gribēja viņam iekost, bet paps pats zirgam iekoda augšlūpā. Tāds viņš bija. Taču viņš bija bezgala jautrs cilvēks, liels dziedātājs, mēdza arī kādā filmā nofilmēties, 75 gados sāka dejot tautas dejas. Viņam ļoti patika komunicēt. Tāpēc mums patika, ja bija iespēja piedalīties kādā pasākumā, jo tas nozīmēja, ka tur miera nebūs – būs smiekli, dziesmas un viss pārējais.

– Jūs arī pasākumos dziedat. Tātad tas jums no tēva?

– Es dziedu nepārtraukti. (Smaida.) Tikko biju veikalā, kaut ko meklēju. Darbiniece, uzkāpusi uz kāpnēm, krāmē plauktus un saka: “Jums laikam labs garastāvoklis, ka staigājat dziedādams.” Viņa dzirdēja, ka es kaut ko dungoju pie sevis. Ilgus gadus Ādažos nebija kora. Tad uzradās Normunds Vaicis, kurš tagad diriģē simfonisko orķestri. Pēc konservatorijas viņam vajadzēja doties armijā vai sākt strādāt ar kādu kolektīvu. Viņš fiksi pārnāca uz Ādažiem, nodibināja kori, un mums pēc daudziem gadu desmitiem bija Ādažu jauniešu kamerkoris. Ļoti labs koris. Normunds talantīgs un ļoti prasīgs. Mani ievēlēja par kora prezidentu. (Smejas.) Lai gan par kādu tur prezidentu – par kora vecāko. Šajā statusā biju ilgus gadus. Daudz arī ceļojām – bijām Vācijā, Somijā, Itālijā un citur. Visur mēs bijām labāko trijniekā.

Esmu arī spēlējis teātri. Mums bija talantīga grupa: Normunds Breidaks [bijušais Ādažu novada domes priekšsēdētājs, – aut.], Inga Patmalnika [bijusī Ādažu Mākslas un mūzikas skolas direktore, – aut.]. Abi gan diemžēl jau ir mūžībā. Bija reiz gadījums, kad Jāņos bija jāspēlē izrāde Līgo laukumā. Galvenās lomas tēlotājs bija aizbraucis uz Poliju un tur iestrēdzis. Ko darīt? Zvanīja man. Loma liela, tekstu daudz, arī jādzied. Ko es varēju pa nakti iemācīties, to iemācījos. Nospēlējām un nodziedājām uz urrā! Jauniešu teātris “Kontakts” ir izaudzis no mums. Tagad tur spēlē daudzu kādreizējo aktieru bērni, teātri vada Artūrs Breidaks. Otrs brālis Kaspars ir vēl atraktīvāks. Viņi ir forši! 27. martā, Teātra dienā, mūs atkal aicina kopā, tā ka vēl kaut ko nospēlēšu uz skatuves.

– Daudzus gadus jūs esat bijis arī Ziemassvētku vecītis. Kā tas aizsākās?

– Mani palūdza bērnudārza vadītāja Sandriņa [Sandra Breidaka, – aut.], sak, lūdzu, Pēteri, nav neviena, kas nospēlētu Ziemassvētku vecīti! Bērniem tomēr vajag sevišķu pieeju – nedrīksti nobiedēt, būt pārāk bargs un pārāk skarbs, jāprot sarunāties. Piemēram, ja visu ziemu nav sniega, kā paskaidrot bērniem, ka esmu atceļojis ar briežiem? Teicu, ka briedīšus atstāju mežā un nācu ar kājām. Drošākie bērniņi sēdās klēpī, piespiedās un burtiski ļima aiz laimes. Mani sauca nevis par kaut kādu Ziemassvētku vecīti, bet par ĪSTO Ziemassvētku vecīti. Gadu gadiem pēc tam biju vecītis gan skolā un mākslas skolā, gan Carnikavas dārziņā un pat privāti ģimenēs. Protams, dažbrīd bija jau par traku, jo nav nemaz tik jautri, kad tev ir septiņas eglītes vienā vakarā.

– Vai atceraties kādu interesantu vai amizantu gadījumu no savas Ziemassvētku vecīša pieredzes?

– Reiz kāda ģimene mani bija uzaicinājusi uz Jaunpili. Aizbraucu, atrodu māju, tā ir ārpus Jaunpils – gandrīz vai pils, liela māja ar kārtīgiem vārtiem. Zvanu un vaicāju: “Esmu ieradies. Kā man rīkoties?” Man atbild: “Jums noteikti jāiznāk no meža.” Johaidī! Mežs ir 200 metru attālumā, apkārt daudz sniega. Neko darīt, mašīnā pārģērbos, sagrimējos, aizgāju līdz mežam un nācu atpakaļ. Beigu beigās viss izdevās tik dabiski, ka pat pieaugušais nevarēja padomāt, ka tas nav īstais Ziemassvētku vecītis. Vienu gadu biju pasūtījis nopietnu Ziemassvētku vecīša tērpu, bet tas vēl nebija gatavs, lai gan man jau bija jādodas uz kādu eglīti. Tolaik veikalos pārdeva arī Ziemassvētku vecīša jaku un bikses, kas ne pēc kā neizskatījās. Pienāk pie manis puisītis un saka: “Salatēt, zini? Tas tērps ir bēdīgs. Man arī tāds ir.” (Smejas.) Kopš sašķobījās veselība, vairs Ziemassvētku vecīti netēloju, bet bērnudārza meitenes, šķiet, ir atradušas man aizvietotāju – to puisi, kas Ādažos uztur zvērudārzu [Jānis Kaļiņičs, “Dzīvo sapņu dārza” izveidotājs, – aut.]. Viņš ir ļoti interesants un atraktīvs.

– Jūs kā ārsts esat pieņēmis daudzas dzemdības, palīdzējis pasaulē nākt bērniņiem. Vai jums pašam arī ir bērni?

– Man ir dēls, bet tas ir atsevišķs stāsts. Kad viņš nāca pasaulē, viņa mamma man par to nemaz nepateica. Tā dzīvē gadās. Uzzināju to pēc daudziem gadiem, taču tagad esmu par to ļoti laimīgs. Pēc kāda laika mamma dēlam bija atklājusi, ka esmu viņa tētis. Tad viņš man piezvanīja, pateica to, atbrauca, satikāmies. Sajūta bija neizsakāma. Sākumā it kā ticēju, it kā neticēju, bet jau sen vairs nav šaubu – viss ir pārbaudīts. Tagad man ir ļoti labas attiecības arī ar viņa mammu, kas dzīvo Daugavpilī. Neskatoties uz to, ka viņš neizjuta tēva klātbūtni, viņa ir izaudzinājusi labu, brīnišķīgu dēlu. Man ir arī divi mazdēli, no kuriem jaunākais nosaukts manā vārdā. Uzskatu, ka mans dēls ir Dieva dāvana.

– Ticat Dievam?

–  (Aizdomājas.) Vairāk gan neticu, kā ticu. Redzot visas situācijas un notikumus, tāds viedoklis man ir veidojies. Taču es nenoliedzu cilvēkus, kuri tam tic. Arī mana mammīte savā ticībā dzīvoja. Pēc būtības esmu katolis, jo mamma bija poliete, tēvs arī ar poļu un baltkrievu saknēm. Tas, ka neticu Dievam, netraucēja man bērēs, ja tas bija nepieciešams, veikt vajadzīgos rituālus un visu pārējo, ko dara mācītāji. Neviens pat īsti nepateiks, ka esmu neticīgs vai mazticīgs. Taču – lūdzies vai nelūdzies, dedz svecīti vai nededz – medicīna ir ļoti reālistiska.

– Deviņdesmito gadu sākumā jūs iesaistījāties politikā. Kas jūs pamudināja izšķirties par šādu soli?

– Es to neuzskatīju par kaut kādu lielo politiku. Ādažu novads – tā ir mūsu pašu teritorija, pašu cilvēki. Mani uzaicināja Normunds Breidaks. Ņemot vērā to, ka šeit biju populārs ar medicīnu un savu attieksmi, cilvēki, iespējams, to atcerējās.

– Kopš iesaistījāties politikā, esat bijis visos sasaukumos līdz pat 2021. gadam?

– Visos, izņemot vienu, jo mani neatzina par latvieti.

– Dēļ poļu saknēm?

– Jā, dēļ poļu saknēm mani neatzina un nedeva pilsonību. Man tas bija ļoti sāpīgi. Mans brālis nomira kā nepilsonis, lai gan viņš bija tāds latvietis… Man vajadzēja pierādīt, ka esmu beidzis latviešu skolu, eksāmenus kārtojis latviešu valodā, lai mani atzītu par īstenu latvieti. Biju jau rindā uz pilsonības iegūšanu naturalizācijas ceļā, bet tad valdība pieņēma lēmumu, ka tie, kas ir beiguši skolu latviešu valodā, automātiski var saņemt pilsonību. Es jau biju aizgājis uz eksāmenu, bet man saka: “Jums te nav ko darīt, ejiet uz migrācijas dienestu un saņemiet pasi.”

– Politiskās karjeras laikā pabijāt arī Ādažu mēra amatā.

– Jā, tas notika finanšu stabilizācijas laikā. Tas laiks bija drausmīgs. Mums bija laba finansiste Sarmīte Mūze, kura kopā ar izpilddirektoru Gunti Porieti palīdzēja tikt galā. Trijatā reizi nedēļā braucām uz Finanšu ministriju uz galvas mazgāšanu. Redzēju, ka ministrijas attieksme ir ļoti nenopietna – uzdod jautājumu un ķiķina. Tad es atļāvos pajautāt: “Es uz cirku esmu atnācis, vai arī mēs nopietnu jautājumu risinām?” Pēc tam vairs nekad neatļāvās neko tādu. Gāja grūti, bet mēs visu veiksmīgi sakārtojām. Ar finanšu uzraudzi mums bija saspīlētas attiecības, jo es teicu: “Es zinu labāk, ko vajag mūsu cilvēkiem.” Kad stabilizācijas process beidzās, viņa gan ieradās pie manis ar rozēm, un mēs bijām lieli draugi. (Smaida.)

– Kādēļ pēc diviem gadiem pienākumu izpildītāja un trim mēnešiem mēra amatā nevēlējāties turpināt?

– Es nekad neesmu bijis ar tādām ambīcijām. Mans dzinulis dzīvē, darbā un attiecībās vienmēr bijusi godprātība. Esmu ļoti emocionāls un principā maigs. (Smejas.) Taču, ja vajag pateikt kādu skarbāku vārdu, to daru.

– Par ko no politikā paveiktā priecājaties visvairāk?

– Ikvienam, kam vajadzēja palīdzību, iespēju robežās kopā ar kolēģiem centos palīdzēt. Ja runājam par būvēm, tad pirmais, kas nāk prātā, – tilts pār Gauju, kas savieno Ādažus ar Kadagu. Noteikti priecājos arī par kultūras centru. Sākotnēji, to ceļot, bija doma, ka tas būs tikai kultūrai un mākslas skolai, taču vecajā domes ēkā nebija vietas, tāpēc pārcēlāmies uz jaunuzcelto kultūras centru. Padarīts ir ļoti daudz.

– Un kas jums šobrīd sagādā visvairāk gandarījuma?

– Man patīk apmeklēt teātra izrādes un koncertus. Vēl man patīk darboties ar mašīnu, tūlīt mainīšu pret jaunu. Tagad man ir “Toyota Cross” – lai arī tā ir jauna, nevienam neieteiktu. Darāmā pietiek arī mājās – kaut ko palasu, paskatītos. Caur internetu pats veicu visus maksājumus. Protu gatavot, tas man kopš bērnības. Ja mammīte slimoja, mācēju uztaisīt ēst, aiziet uz kūti izslaukt govi, pabarot vistas, pīles, trušus. Gatavot ēst ir forši – nav sievas, bet tu nemirsti badā. (Smejas.)