Krievijas ietekmes aizvākšana nav demokrātijas apdraudējums Apriņķis.lv
- Autors: Imants Vīksne
Foto - pixabay.com
Valsts radio vaimanāšana un ņemšanās ap it kā pastāvošo vārda brīvības un mediju neatkarības apdraudējumu izrādījusies miglas pūšana. Patiesais panikas iemesls ir Nacionālās drošības koncepcijā noteiktais par apraides pārtraukšanu Krievijas valsts valodā: “Ņemot vērā, ka Latvijā notiek valsts valodas lomas stiprināšana visās dzīves sfērās, no 2026. gada 1. janvāra arī sabiedrisko mediju veidotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai, tādējādi veicinot visu Latvijas iedzīvotāju piederību vienotai informatīvajai telpai.”
Faktiski valsts medijs kopā ar domubiedriem un visādiem nozares funkcionāriem, sepliem un ombudiem šobrīd izmisīgi cīnās par divvalodības saglabāšanu valstī. Taču iziešana no krievu apraides nerada nacionālo vērtību apdraudējumu. Gluži otrādi – latviešu nācijas intereses apdraud Krievijas valodas pašreizējā dominance.
Formāli latviešu valoda atkal ir valsts valoda kopš 1988. gada, bet realitātē lielākā daļa radiostaciju valstī raida krieviski, lielākā avīze runā kirilicā, lielajiem portāliem ir Krievijas versijas, izglītības iestādēs joprojām pastāv divvalodība, jauni cilvēki nevar dabūt darbu, ja nerunā krieviski. Latviešu ārsti spiesti uzklausīt lamas par runāšanu valsts valodā. Un kopumā okupanti un viņu pēcteči joprojām Latvijā jūtas komfortabli, jo pat valsts medijs par latviešu naudu raida krieviski un pielāgo saturu krieviem.
Brīžam šie pielāgojumi kļūmes pēc iespraucas arī valsts medija latviešu saturā, un tad ir skandāli – par ukraiņu ielikšanu cūku komiksā, par Putina rokaspuiša Prigožina dēvēšanu par uzņēmēju, par NATO karavīru nicīgu dēvēšanu par šāvējiem, par krievu redakcijas vaimanām, ka mazināt krievu valodas lomu ir tik slikti.
Šī pati vaimanāšana nule skanēja arī Rīgas pils organizētajā diskusijā par sabiedrisko mediju turpmāko attīstību. Saruna izvērtās par Krievijas valsts valodas neaizstājamību ēterā. Vēlāk ierakstā bija nepatīkami vērot tik daudz latviešu, kas teju vienbalsīgi pieprasa Krievijas valsts valodas saglabāšanu kā savu ikdienas darba valodu.
Tomēr gribas ticēt, ka lielākā daļa Latvijas žurnālistu neatbalsta divvalodību. Un gribas cerēt: pat ja valsts medijos atbalsta, politiķi nepakļausies valsts mediju spices spiedienam. Tā pārfinansētās visvarenības, neaizskaramības un paštaisnuma apziņa jau nu būtu jāpiebremzē.
Par krievu valodu sabiedriskajos medijos pēc 2026. gada
Edgars Rinkēvičs, Valsts prezidents
(..) Šīsdienas diskusijā tas bija karsts jautājums. Saeima ir apstiprinājusi Nacionālās drošības koncepciju, kurā paredzēts atteikties no krievu valodas finansēšanas sabiedriskajos medijos. Šobrīd, nediskutējot par veidu, kā lēmums tika pieņemts, vēlos atzīmēt, ka būtiski ir pildīt Saeimas iezīmēto rīcībpolitiku.
Viegli pateikt, ka daudzas lietas ir pieņemtas un nav pildītas, varam arī šoreiz tāpat darīt. Man tas nav pieņemams, jo tas vēl vairāk grauj ticību valsts varai (un, jā, man ir personīga un sāpīga pieredze ar mediķu algām 2019. gadā vai Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai solīto). Kā Valsts prezidents es šādu pieeju neatbalstu.
Taču Saeima nav pateikusi, kā tā redz sabiedrisko mediju darbību mazākumtautību jomā. Nav pareizi uzrunāt ukraiņus, poļus, baltkrievus un citas minoritātes krieviski vai ar zīmolu rus.lsm (ņemot vērā notiekošo), bet ir jāsaglabā arī labās iestrādes, kas eksistē jau šobrīd. Arī krievi ir minoritāte, pilnībā krievvalodīgo infotelpu atdot komercmedijiem vai ārpus Latvijas spēlētājiem nav pareizi. Darbs pie mazākumtautību kanāla ir tas, uz ko aicināju strādāt SEPLP, Saeimu, Kultūras ministriju, medijus un nozares ekspertus. Šis nav un nebūs viegli, bet ir izdarāms, ja ir griba. Ceru, ka ir.
(Citāts no ieraksta “Facebook”)