Menu
 

Mans spilgtākais Jaungads Apriņķis.lv

  • Autors:  Rīgas Apriņķa Avīze
Mans spilgtākais Jaungads Foto - arhīvs

Pavisam tuvu ir mirklis, kad atkal mainīsies gadi. Vienmēr gribas, lai tā sagaidīšana ilgi, ilgi paliek atmiņā. Tādēļ mēs, “Rīgas Apriņķa Avīzes” kolektīvs, nolēmām īsi pastāstīt katrs par savu, atmiņā visspilgtāk palikušo jaunā gada sagaidīšanu vai arī pafantazēt, kāda varētu būt šī spilgtākā reize, ja tā vēl priekšā. Ceram, tas rosinās arī jūs uz patīkamām atmiņām.

Eva Lūse, “Rīgas Apriņķa Avīzes” valdes locekle

Man jaunā gada sagaidīšanas, ja domā pagātnē, ir pārklājušās cita ar citu, tāpēc nav iespējams aprakstīt kādu vienu svētku vakaru. Drīzāk varu pastāstīt par to, kādu vēlētos sagaidīt jauno gadu. Mana vecmāmiņa, pilsētniece būdama, tomēr vasaras gribēja pavadīt īstos laukos, mājā, kura burtiski atradās meža vidū un no kuras līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai mums ar māsu nācās mērot vienpadsmit kilometrus.

Tad nu, lūk, mans sapnis ir, ka sniegotā decembra vakarā kopā ar ģimeni ierodamies šajās mājās, lai sagaidītu jauno gadu. Apkārt ir tikai sniegs un klusums – tāds, kāds mēdz būt ziemas sniegotajā laikā, kad patiešām pat putni nav dzirdami. Esam iekurinājuši malkas plīti, deg gaisma, un es esmu ieritinājusies vecajā, senlaicīgajā atpūtas krēslā. Ar apbrīnu (par čaklumu) vēroju pie sienas pienagloto segu, uz kuras izšūta zirgā sēdoša blonda sieviete ar pātadziņu rokā un zem tās vārdi: “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa.” Paraksts – Aspazija. Es lasu no bēniņiem nonestos žurnālus “Atpūta” un iedomāju par Benjamiņa kundzes likteni un par daudziem citiem cilvēkiem, par kuriem ir nācies domāt un pārdomāt aizgājušajā gadā. Ārā ir miers, tikai kāds stirnu buks zem veco saimnieku stādītajām ābelēm sniegā meklē rudenī nokritušos, bet nenovāktos ābolus.

Maruta Reinika, biroja vadītāja

Tuvojas gada nogale, kad būtu jāizvērtē iepriekšējais gads un tā notikumi, labie un ne tik labie, bet vai tas nepieciešams? Vai kārtējais jaunais gads ir atskaites punkts un vienīgais īstais laiks, kad sākt jaunu dzīvi un piepildīt kādu vēlmi, sapni vai apņemšanos? Laikam jau ne. Mēs katrs ikdienā pārdomājam, izvērtējam katru jaunu radušos situāciju savā dzīvē, un nav jāgaida kāds īpašs laiks, lai ko mainītu, piepildītu vai kādam ko solītu.

Svētku sajūtu man vairāk rada Ziemassvētki, kas ir ģimenes kopā būšanas svētki. Jāatzīst, ka paši vien esam tos komercializējuši, un nu bez tā vairs nekā.

Lielāka nozīme tam, kā sagaidīt jauno gadu, bija pirms daudziem gadiem, bet dzīve mainās, maināmies mēs paši un pieskaņojam tai savu ikdienu. Šķiet, nav bijusi tāda jaunā gada sagaidīšana, ko atcerētos un īpaši vēlētos izcelt. Ticu, ka man tas vēl tikai priekšā!

Paldies par kopīgo darbu, cilvēcību un atsaucību!

Lai šīs vērtības izdodas saglabāt arī jaunajā, 2019. gadā!

Kristīne Prohorova, korektore

Mēģinot atsaukt atmiņā kādu īpašāko, spilgtāko jaunā gada sagaidīšanu vai Ziemassvētku vakaru, prātā nekas tāds nemaz nenāca, ja nu vienīgi “milēniuma” sagaidīšana Budapeštā. Bet arī šis it kā grandiozais pasākums no citiem atšķīrās vien ar to, ka biju ārpus Latvijas, prom no mājām. Hmmm! Vai tiešām dzīvoju tik garlaicīgi? Tai pašā mirklī prātā ienāca fragments no filmas “Diena pēc rītdienas”, ko tikko kopā ar meitu bijām noskatījušās – jau otro vai pat trešo reizi. Neatstāstīšu sižetu, vien ainu, kas lika man šo to pārdomāt. Īsinot laiku, meitene lūdz puisi pastāstīt par ceļojumu, kas viņam palicis atmiņā ar kaut ko īpašu. Varonis, ko attēlo Džeiks Džilenhols, sāk stāstīt: “Mēs ar tēti devāmies uz Grenlandi kādā no viņa izpētes braucieniem. Kuģis salūza, un mēs netikām tālāk. Visu laiku lija...” – “Izklausās pagalam garlaicīgi!” brīnās meitene. – “Patiesībā tas bija jauki – mēs ar tēti divatā. Desmit dienas!”

Jā, pārnākot no darba, biju tik nāvīgi pārgurusi, ka man bija pilnīgi vienalga – kaut vai reklāmas, ka tikai atkrist dīvānā un atslēgties no visa. Ieritinājāmies zem silta pleda, grauzām čipšus un skatījāmies filmu – neteiksim, ka pavisam stulbu un trulu, bet nu nekādi arī ne vērtīgu. Bet mēs bijām kopā. Kaut vai tā. Jo ikdienā un pat brīvdienās darbu gūzmā man atliek aizvien mazāk laika dārgākajam, kas man ir, – bērnam. Un tad sapratu – man īpaši ir katri Ziemassvētki un Jaungads, ko varu pavadīt kopā ar ģimeni: bērnībā – ar mammu (ak, ja varētu vēl kaut reizi viņu samīļot un pateikt paldies par visu!), tagad – ar meitu un vīru. Savu ģimeni. Un gribu, lai arī mans bērns Ziemassvētku laiku atceras kā īpašu brīdi kopā ar ģimeni. Pa īstam kopā, nevis katram pie sava datora, telefona vai planšetes. Kaut vai kopā skatoties televizoru. Bet labāk jau, protams, dodoties ārā un... Nu, jūs jau paši zināt!

Tādēļ gribētu ikvienai mammai (arī sev) un ikvienam tētim ieteikt: izslēdziet katrs savu datoru, izņemiet bērniem no rokām planšeti vai telefonu, ko paši tur esat ielikuši, un esiet kopā pa īstam, nevis kā cilvēki, kas nez kāpēc dzīvo vienā mājoklī! Sāciet ar šo Jaungadu! Tad varbūt nevajadzēs rīkoties tik ačgārni, kā šogad – uz deguna klupdamiem un dienas gaismu neredzot strādāt, lai daļu no nopelnītā ziedotu “Dod pieci” akcijā, kas savāktos līdzekļus savukārt piešķirs, lai mācītu jaunajiem vecākiem būt kopā ar bērniem! Lai jums svētīgs un mierpilns nākamais gads!

Una Griškeviča, žurnāliste

Allaž ar prieku atceros laiku, kad vairākus gadus pēc kārtas jauno gadu sagaidīju kādā no Eiropas pilsētām. Visskaistākā laikam bija reize, kad pirms gadiem desmit Jaungadu svinējām Austrijā un 31. decembrī pirms svinībām bijām aizbraukuši uz Dirnšteinas pilsētiņu. Tur pēc ekskursijas pilnīgi negaidīti ne tikai nokļuvām vietējo iedzīvotāju ballītē ugunsdzēsēju depo – ar cūkas šņukuru un jauno vīnu –, bet pēc ballītes daži austriešu puiši latviešu dāmas priecēja ar īstu jodelēšanu un romantiskām sarunām un pēc tam bija gatavi mūs pavadīt kāpienā uz pilsdrupām kalna galā (leģenda vēsta, ka pils pagrabos bijis ieslodzīts Anglijas karalis Ričards Lauvassirds).

Bez dziedāšanas neiztikām arī mēs, demonstrējot austriešiem, ka esam labi dziedātāji, – šķiet, tā bija “Pie dzintara jūras”, savukārt vakarā latviešu dziedāšanas prasmi atrādījām Vīnē, kādā no pils lielajām vārtu velvēm. Tur mūsu daudzbalsīgi dziedātais “Pūt, vējiņi!” skanēja tik vareni, ka garāmgājēji apstājās, lai paklausītos. Arī pati Jaungada gaidīšana bija ļoti jauka – pilsētas daudzajos laukumos uzstājās gan Vīnes Operas solisti un orķestris, gan rokmūziķi, pludoja karstvīns un šampanietis, un visa noslēgumā, protams, Stefana katedrāles zvanu spēle (tā esot dzirdama tikai divreiz gadā – Ziemassvētkos un Jaungada naktī). Tiesa, vecpilsētas ieliņās valdošo gaviļu, petaržu sprādzienu un citu svētku trokšņu dēļ zvanus nedzirdējām, bet tik un tā tas viss kopā bija skaisti un neaizmirstami.

Undīne Arāja, portāla redaktore

Grūti teikt, kura Jaungada sagaidīšana man bijusi mīļākā, taču varu pastāstīt par neparastāko. Tā nu sanāca, ka 2018. gadu sagaidīju aci pret aci ar sevi.

Vecāki bija ārzemju ceļojumā, citi radi jau apraudzīti, ballēties ar draugiem arī togad nekārojās, tāpēc nodomāju – kāpēc gan man obligāti kaut kur jādodas un kaut kas īpašs jādara? Beidzot bija laiks, kad pārdomāt lielās lietas dzīvē, paraudzīties uz sevi un saprast, ko tad es vēlos nākamajos gados darīt, sasniegt, izbaudīt, vai vispār kustos uz priekšu vai tikai rotēju uz riņķi.

Tas bija arī brīdis, kad piedzīvoju sirreālu pilnīgas klātesamības sajūtu. Vēl pirms visiem salūtu būkšķiem, izejot laukā dziļi melnajā vakarā pilsētas nomales klusumā, biju es pati šeit un tagad. Nevienas dzīvas dvēseles tuvākajā apkārtnē, kaimiņu logi tumši, un nekas netraucēja sarunā ar sevi/pasauli. Nedomāju, ka jebkuros citos apstākļos es varētu nokļūt tik tuvu sev.

Iepriekšējās Jaungada svinēšanas ar draugiem vai radiem saplūdušas vienā masā, taču 2018. gada sagaidīšana man noteikti paliks atmiņā, un, iespējams, kādā dzīves posmā kas līdzīgs būs jāatkārto.

Agita Latkovska, žurnāliste

Tas notika pirms gadiem desmit. Ar kora biedriem devāmies sagaidīt jauno gadu pie kora biedra Iliņa uz Babīti. Koristi, kā zināms, ir ļoti enerģiski un dzīvespriecīgi cilvēki, kuriem netrūkst izdomas, kā lieliski pavadīt laiku. Vecgada vakarā visiem bija jāierodas Babītē noteiktā dreskodā, atbilstoši tematikai “Kabarē”. Katrs bija saposies, kā nu mācējis, un visi izskatījāmies patiešām kolorīti šajā kabarē noskaņā.

Vakara gaitā ne tikai dejojām un dziedājām, bet piedalījāmies arī spēlēs un viktorīnā, kuras galvenā balva bija Iliņa vecais televizors. Tas bija liels, vecs un smags krāsu televizors, kas bija sācis niķoties. Tā kā mans tālrādis tieši bija saplīsis, ļoti cerēju uz galveno balvu. Un es to laimēju! Iliņa vecais televizors pēc Jaungada atceļoja uz manu pieticīgo Āgenskalna dzīvoklīti un nokalpoja vēl krietnu laiku.

Dzintris Kolāts, redaktors

Visspilgtāk un neizdzēšami atmiņā palicis pats pirmais manas dzīves Jaungads, no kura jau kaut ko atceros. Visticamāk, man bija trīs gadi, tātad – 1963. gada sākums. Tās ir tikai tādas atmiņu drumslas, bet pavada mani visu mūžu, jo īpaši iezīmējoties ap gadu miju.

Vispirms egle – tā ir tik liela, ka galotne pat mazliet saliekusies pret istabas griestiem, un bagātīgi izrotāta, tās galotnē – liela zvaigzne. Tad noteikti Ziemassvētku vecīša atnestā milzīgā konfekšu kaste. Var jau būt, ka nebija tik liela, bet toreiz man tā likās. Jādomā, kaut kur par “blatu” dabūta. Konfektes visādās formās un ietītas dažādos krāsainos papīrīšos. Mmm!

Un, protams, pats Ziemassvētku vecītis, kam es toreiz, saprotams, ļoti ticu. Esmu iemācījies arī dzejolīti un godīgi stāstu par nelielām palaidnībām, kuras svēti apsolos vairs nedarīt. Iespējams, vecītis bija mans tētis, kurš lieliski prata uzburt visādas joku ainas un arī teātri spēlēt. Diemžēl tētis pie mums dzīvoja maz... un vēlāk vairs nemaz. Bet tas nemaina spilgto iespaidu par pašu pirmo atmiņā palikušo manas dzīves jaunā gada sagaidīšanu.

Marta Dzintare, žurnāliste

Jāteic, ka gada izskaņā man lielāks notikums vienmēr bijuši Ziemassvētki, nevis Jaungada sagaidīšana. Ziemassvētkos kā bērns esmu piedzīvojusi brīnuma sajūtu, kad kāds pieklauvē pie loga un pēc tam pie ārdurvīm atrodam dāvanu maisu. Skaidrs, ka pieaugušie to bija noorganizējuši, bet neviens joprojām nestāsta, kurš toreiz klauvēja pie loga. Tagad man pašai ir trīs dēli un es cenšos bērniem sagādāt īpašus svētkus, lai tie viņiem kļūtu par skaistām bērnības atmiņām.

Līdz ar to, ja jāatbild uz jautājumu, kura un kādēļ bijusi manas dzīves spilgtākā jaunā gada sagaidīšana, atbildēšu šādi: tā, kurā pirmoreiz sagaidīju jauno gadu kopā ar savu bērnu, jo tas bija jaunu ģimenes tradīciju sākums.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.