Pāvils Brūvers. Dieva dzirnavas maļ lēni, bet labi Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, speciāli “Kodolam”
Foto - arhīvs
Dienās, kad vēl notika jaunās valdības veidošanas process, atrados kristīgā nometnē “Via de Cristo”, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē “Kristus ceļš”. Viens no noteikumiem šajā nometnē bija atteikties no telefona un datora lietošanas, lai nekas netraucētu uztvert galveno vēsti. Līdz ar to ziņas par valdības veidošanu līdz mums nenonāca.
Kopīgajās ēdienreizēs arvien bija brīdis, kad klātesošie tika uzaicināti izstāstīt kādu anekdoti vai smieklīgu notikumu no dzīves. Viens no smieklīgākajiem izrādījās anekdotiskais paziņojums: “Kaimiņš apstiprināts par premjerministru!” Visi smējās kā kutināti.
Tas manī izraisīja pārdomas. Vai tiešām “KPV LV” – vienas no Saeimā plašāk pārstāvētajām partijām – līderis tautā tiek uztverts kā āksts, kuram nevar uzticēt darbu valdībā, baidoties no viņa, kā gudrais Salamans brīdina: “Darbu uzticēt neprašas rokām ir tāpat, kā kad sev nocērt kājas.”
Jautājums gan paliek, kāpēc tik daudzi balsoja par “KPV LV”, ja pats partijas vadītājs valdības vadītāja postenī netiek uztverts nopietni? Iespējams, ka skaidrojums varētu būt partijas sekmīgā priekšvēlēšanu kampaņa un solījumi, kas uzrunāja vienkāršo tautu. Balsojot par Kaimiņa vadīto partiju, ļaudis acīmredzot vēlējās ieriebt vecajām partijām, daudz nedomājot par sekām.
Pašreizējā attīstība “KPV LV” Saeimas frakcijā varētu liecināt, ka tā nav radīta tautas interesēs, bet gan kā tāda dzeguzes ola iedēta Saeimā, lai traucētu normālu darbu un īstenotu kādus viņiem vien zināmus savtīgus mērķus. Varbūt.
Tas nav vienīgais jautājums, kas rodas, vērojot pēdējā laika politiskos notikumus. Piemēram, kāpēc Bordānam neizdevās sastādīt valdību, bet Kariņam izdevās? Pēc mana vērtējuma, viņi abi ir gan pietiekami kvalificēti, gan vienlīdz spējīgi, gan arī enerģijas pilni.
Starpība tā, ka Bordāns vada jaunu, uz cīņu ar korupciju orientētu partiju, bet Kariņš vairāk vai mazāk saistīts ar veco gvardi, pret kuru tik enerģiski iestājas Bordāns. Katrā ziņā tiem, kuri līdz šim varējuši paļauties uz nesodāmību, Kariņš šķiet mazāk bīstams nekā Bordāns. Un, lūk, daži prokuratūras pārstāvji, kas nav saskatījuši ne mazāko nelikumību tajā, kas atklājās, piemēram, tā dēvētajās oligarhu sarunās, tieši tagad nākuši pie pārliecības, ka korupcijas apkarotāja un trauksmes cēlēja Juraša rīcībā ir saskatāmi krimināli nodarījumi...
Tā vien šķiet, ka nākamos četrus gadus mums joprojām būs jāsamierinās ar grūti saprotamiem skaidrojumiem, kāpēc daži acīm redzami pārkāpumi nav krimināli sodāmi, tai pašā laikā cīņa pret korupciju var izrādīties noziegums.
Jau pirms aptuveni trim tūkstošiem gadu gudrais Salamans bija novērojis līdzīgu ļaunumu, proti, “dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā”. Ar to nedomāju Kariņu. Viņš, manuprāt, ir cienīgs ieņemt premjerministra amatu, vienīgi mani māc bažas, ka viņa vadībā viens otrs godā celtais nelga tur arī paliks vēl ilgi un turpinās savus nelgas darbus, kamēr tiem, kas varētu ko patiesi darīt tautas labā, rokas būs sasaistītas.
Tomēr – nezaudēsim cerību! Dieva dzirnavas maļ lēni, bet labi. Viņš Svētajos rakstos apliecina: “Es darīšu viņiem pēc viņu rīcības, un Es tiesāšu viņus pēc viņu nopelna.” Lai tā būtu!