Par ko rakstījām pirms daudziem gadiem Apriņķis.lv
- Autors: Apriņķis.lv
Foto - arhīvs
Janvāris – tukšākais mēnesis. Visos laikos. Arī žurnālistiem. Un, ja vēl temati, par ko rakstīt, ir ļoti, ļoti normēti, tad gandrīz ziepes. Cik labi, ka janvārī vismaz miris Ļeņins! Mūsu nabaga priekšgājēji laikrakstā “Darba Balss” šo tematu loka visādos veidos un formās, galu galā nonākot līdz pērlei, no kuras zemtekstā izlobāms – labi vien ir, ka nomira, jo draugs Josifs visu dara labāk.
1949.gada 21. janvāris. “Darba Balss” ievadraksts “25 gadi bez Ļeņina, Staļina vadībā – pa Ļeņina ceļu”.
“1924.gada 21. janvārī Gorkos, pie Maskavas, nomira lielais darbaļaužu vadonis, boļševiku partijas un padomju valsts nodibinātājs Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Tas bija smags trieciens visai progresīvajai cilvēcei.
Lielo sēru dienās Ļeņina uzticamais draugs un cīņu biedrs Josifs Visarioničs Staļins otrā Vissavienības padomju kongresā boļševiku partijas vārdā deva lielo uzticības zvērestu Ļeņina novēlējumiem.
Biedra Staļina vadībā boļševiku partija godam izpildīja un izpilda šo vēsturisko zvērestu. Par to skaidri liecina visi 25 gadi, kurus padomju tautas pavadījušas bez Ļeņina.”
Nav jau tā, ka viss padomjlaiku presē slikts, izsmejams un aizmirstams. Lūk, samērā bieži satīras lapas vai humora stūrīši tajos gados publicē mīlīgos kritikas pantiņus, kas pārveidoti, uzpucēti un papildināti ar attiecīgu karikatūru nemaz nebūtu peļami arī mūsdienu medijos. Te pieminētajiem ropažniekiem nekādi nevajadzētu apvainoties. Pēc būtības sanāk cīņa pret padomju varu un tās izauklēto kolhozu sistēmu. Otrkārt, ja neskaita retus izņēmumus, vispārējais haoss lauksamniecībā šādus pantiņus ļāva sacerēt par katru toreizējo kolhozu. Tā ka – nekā īpaša.
1959.gada 1. janvāris. “Darba Balss” humora lapiņā karikatūra par kolhoza “Ropaži” ļaudīm.
“Pīpēdami, tērzēdami,
Pasaciņas stāstīdami,
Gausi kuļas ropažnieki.
Jaunā gadā gliemežādu
Nomest jums ar troksni tādu,
Lai dzird visā rajonā!”
It kā nekā īpaša. Saņemts jauns kuģis, un nu tik zvejos. Izbrīna tālais zvejas rajons – pie Argentīnas. Taču vairāk aizdomājāmies par ko citu, proti, tobrīd jaunais kuģis un tā komanda, protams, nezina, ka nepaies ilgs laiks un zvejas kuģus pavisam legāli griezīs lūžņos, pat motivēs to darīt. Iespējams arī, ka 90. gadu juku laikos salīdzinoši jaunais zvejas kuģis pārdots kaut kur tālāk un kuģo vēl tagad ar citu nosaukumu un karogu. Vēl viena versija – “Skulte” vēl arvien dzīvo Skultē. Varbūt ļaudīm taipusē zināms kas vairāk par šeit aprakstītā kuģa tālākām gaitām?
1989.gada 26. janvāris. “Darba Balss”. J. Gertānes raksts ““Skulte” kalmāru zvejā”.
“10.janvārī jaunais, modernais zvejas kuģis VTRA “Skulte” atstāja ostu un devās savā pirmajā reisā. Par to pastāstīja kolhoza “Zvejnieks” nozvejas daļas vadītājs J. Vēžnieks: “Šo kuģi mēs saņēmām no Jaroslavļas kuģu būves rūpnīcas. Tas ir līdzīgs kuģim “Zvejnieks”, kas tagad sekmīgi velk lomus pie Āfrikas krastiem. “Skulte” būs pirmais mūsu kuģis, kas zvejos kalmārus pie Argentīnas krastiem. Komandā divdesmit seši cilvēki. To vada pieredzējis kapteinis A. Matvejevs, kurš mūsu saimniecībā strādā ilgus gadus. Komanda maijā atgriezīsies dzimtenē uz īsu atpūtu, bet kuģis iegriezīsies Buenosairesas ostā tehniskai apkopei. Savus lomus “Skulte” nodos bāzes kuģiem.”