Komentārs. Iedvesmot un rosināt domāt ^{Apriņķis.lv}

Jāatzīstas, ka es bieži neeju uz kādas grāmatas atklāšanas pasākumiem – šī bija, šķiet, tikai kāda trešā reize manā dzīvē. Tomēr ļoti īpaša man kā cilvēkam, kurš savas tautas vēsturi tikai tagad sāk tā pa īstam izzināt.

Kopš manās rokās nonāca Melānijas Vanagas "Veļupes krastā", pēc tam arī Māra Bērziņa "Svina garša" un vēl dažas grāmatas par izsūtītajiem uz Sibīriju, maisam gals bija vaļā – man vajag vēl un vēl. Lasot grāmatu "Kareivja gaitas latviešu leģionā", kas ir jauna Latgales puiša Pētera Stabulnieka piezīmes par viņa un biedru piedzīvoto leģionā, man visu laiku paralēli nācās meklēt informāciju internetā, lai uzzinātu, precizētu un noskaidrotu kaut ko vairāk. Dedzīgi meklēju arvien citus darbus gan par kara laika notikumiem Latvijā, gan arī par deportēto latviešu dzīves gaitām skarbajos apstākļos svešumā. Sapratu, ka beidzot, trīsdesmit piecu gadu vecumā, man pa īstam ir radusies interese par to laiku un gribas uzzināt vēl un vēl. Šīm dažām grāmatām ir izdevies aizvest mani uz tādu pasauli, kurā redzētais un līdzpārdzīvotais rosinājis interesi un vēlmi uzzināt vairāk.

Kāpēc šāda interese neradās jau skolas laikā? Tolaik vēl dzīvs bija mans vecaistēvs, kurš jaunībā tika iesaukts leģionā un karu izjuta it skaudri. Es būtu varējusi daudz ko pajautāt viņam, bet tagad vairs nav, kam pajautāt. Acīm redzot pamatskolas vecumā pusaudža prāts (vismaz manējais) vēl nevar būt pietiekami nobriedis tik nopietnām tēmām. Turklāt mana pirmā vēstures skolotāja mēdza aizmigt pati savās stundās, tāpēc lieki piebilst, tieši cik aizraujoša man šķita vēstures apgūšana pamatskolas klasēs. Neviens no maniem klasesbiedriem nekļuva par vēsturnieku. Un vecaistēvs, visdrīzāk, man arī nebūtu neko stāstījis par to laiku, pat ja es būtu viņu iztaujājusi. Es domāju, viņš negribētu to cilāt savās atmiņās un dalīties tajās ar kādu. Vectēvs vispār ļoti maz runāja. Tas ir tas, ko es par viņu atceros – gaišās acis un to, ka viņš vienmēr klusēja.

Par gada spārnoto nevārdu ir ticis titulēts angliskais ievazājums – influenceris. Vārds vienkārši nebaudāms. Es no sirds priecājos, ka man apkārt ir cilvēki, kas šādu vārdu savā leksikā nelieto. Nevis influenceris, bet iedvesmotājs. Jā, tieši iedvesmotājs, un tāds ir ikvienas grāmatas autors, kuru lasot, man rodas arvien jauni jautājumi un mostas interese uzzināt kaut ko vairāk un dziļāk. Šobrīd, kad lasu nupat iznākušo Ulda Neiburga grāmatu, es baudu to, cik brīnišķīgi vēsture man tiek pasniegta – nevis kā skolas laiku obligātā vēsture ar plikiem gadskaitļiem, bet ar personiskiem, patiesiem stāstiem, kas raisa līdzpārdzīvojumu, iedvesmo uzzināt vēl vairāk un rosina mani domāt. Es ļoti ceru, ka laikā, kad mani bērni ies skolā un mācīsies vēsturi, es ar viņiem varēšu par to runāt, un ceru, ka arī mani bērni iedvesmosies izzināt tautas vēsturi un senču pagātni.