Menu
 

Komentārs. Mēs to gribējām Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
  • Komentāri
Komentārs. Mēs to gribējām Foto - pixabay.com

Biju pie frizieres. Zinot manu nodarbošanos, parasti mēs runājamies par notikumiem valstī, apspriežam aktualitātes. Šoreiz, man jau promejot, viņa vien noteica: “Ai, nesanāca par politiku parunāt! Bet nav jau patiesībā par ko. Tas ir viens vienīgs cirks.” Tieši todien tika nobalsots, ka no partijas izslēdzams Aldis Gobzems. Vēl pirms mēneša viņš bija šīs pašas partijas – “KPV LV” – premjera amata kandidāts!

Tikko piedzīvojām arī Jura Juraša un visas Jaunās konservatīvās partijas demonstrēto izpratni par taisnīgumu, godīgumu un likumu, kas ar visu bardzību vēršas ne tikai pret pārkāpumiem, bet pat pret aizdomu ēnu vai iespējamu nozieguma risku. Tikai ar vienu būtisku piebildi – pret citiem. Pret sevi un savējiem tiek piemērota pavisam cita mēraukla. Nav nekā jauna šai pasaulē – skabargu cita acī redz, bet baļķi savējā ne.

Apsaukāšanās, denunciāciju rakstīšana strīdus gadījumos (nevis pirms tiem), oponenta necienīšana, citam cita filmēšana nepieklājīgās situācijās un tā tālāk – tas ir tas, kas raksturo mūsu politisko vidi šodien. Par to domājot, nāk prātā cienījamie valstsvīri pirms nieka 100 gadiem. Piemēram, Jānis Čakste. Krietns ģimenes galva deviņu bērnu ģimenei, īstens kristietis – bijis Jelgavas Svētās Annas draudzes priekšnieks –, godājams valstsvīrs. Un ne jau viņš vienīgais.

Palasot tā laika publicistiku, redzams, ka politisko debašu argumentos netrūkst asuma un spraigas polemikas, bet tas notiek, nezaudējot inteliģenci, cilvēcisku cieņu. Nemaz nav jāskatās tik senā pagātnē. 5., 6. un 7. Saeimas sastāvā, arī vēlāk, Saeimā bija zinātnieki, pieredzējuši juristi, pasniedzēji un mācītāji. Tajā laikā nevienam pat prātā nenāca kolēģi nofilmēt, piemēram, urbinot degunu.

Un nav jau tā, ka pēc vēlēšanām mēs pēkšņi pamodāmies un ieraudzījām, ka tā sauktie jaunie politiskie spēki publiski atļaujas otru cilvēku noķengāt, sakot puspatiesības vai vienkārši melojot, nomelnot, izsmiet un nozākāt. Tas lielā mērā bija tas, kāpēc publika par viņiem vēlēja, kāpēc viņus pamanīja un ievēroja. Tātad mēs kā vēlētāji izdarījām izvēli – apzināti gribējām šovu un atrakcijas politiskajā vidē, vēlēšanās kā sabiedrība un tauta izvēlējāmies tos personāžus, kuri šo izrādi solīja un piedāvāja jo krāšņu un necenzētu. Bez mūsu, vēlētāju, atbalsta politiskais cirks nevarētu notikt. Mēs to gribējām.

Tāpēc šis vairs nav stāsts par viņiem, par tiem tur ārpusē, par tiem klauniem tur, Saeimā, bet stāsts ir par mums kā par valsts iedzīvotājiem, par mums kā par tautu. Par mūsu vērtību izpratni, par mūsu spēju saliedēties konkrētiem mērķiem, par to, cik esam dezorientēti izpratnē par labo un pievilcīgo.

Ja jau nedēļām ilgi spējam sekot līdzi (es arī to starpā) bezjēdzīgajai un apkaunojošajai sāgai par Andra Kiviča (arī taču politiķa) personīgo dzīvi un skaidrošanos par vienādiem vai nevienādiem džemperīšiem sievai un tagadējai mīļākajai. Ja mūs spēj aizraut kādas TV “zvaigžņu” raidījuma viešņas gaitas vairāku gadu garumā un ja kārtējais raksts portālā par šova “Lauku sēta” varoņu aizkadra dzīvi piesaista vairāk lasītāju nekā skatītāju pats TV raidījums, tā ir neglaimojoša liecība par mums, par mūsu interesēm un par to, kas notiek mūsu galvā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.