Ieva Struka. Atslēgas vārds – zemnieks Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka, teātra zinātniece, speciāli "Kodolam"
Foto - publicitātes
Nesen ietrāpījos kompānijā, kurā cilvēki cits caur citu sprieda – tūlīt, tūlīt temperatūra arī naktīs būs ap nulli, sals neatgriezīsies, katru nedēļas nogali varēs braukt uz lauku mājām, tā teikt, pašiverēt (lasi, izkustēties svaigā gaisā uz savas zemes). Savu zemi kā gadsimtiem veidojušos ideālu pieminēju arī savā iepriekšējā slejā, rakstot par vācbaltiešu kultūras artefaktiem mūsdienu Latvijas mākslā.
Nu kārta mazliet citas ievirzes mākslas darbiem, tomēr, rūpīgāk ieskatoties, tie visi kaut kādā ziņā skar zemniecību, tātad – arī zemi.
Ivana Turgeņeva “Mumu” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī
Jau iznākot no šīs izrādes, ko Krievu teātrī iestudējis Viesturs Kairišs, zināju, ka par to rakstīšu “Kodolam”, tik spēcīga ir jaunā “Mumu” skatuves interpretācija. Pats stāsts uz skatuves ārpus Latvijas nonācis ne vienreiz vien, jo tajā ir jaudīgs dramaturģiskais potenciāls: kādam dzimtcilvēkam, vārdā Gerasimam, no skata varenam spēka mitriķim, bet, protams, no dabas klusam, kautrīgam un pazemīgam, vispirms atņem viņa meiteni, pēc tam viņa suni, kam viņš zaudējuma sāpēs pieķēries gluži kā cilvēkam. Tieši tik nežēlīgi vienkārši.
Un tālāk ir neatbildami jautājumi: samierināties ar to vai ne, ja iebilst, tad kam, kā un pret ko? No Turgeņeva laika nekas daudz nav mainījies, jo, lai cik grūti to atzīt, mēs savā ikdienas un darba dzīvē lielākoties samierināmies, jo atbildes, kam, kā un pret ko iebilst, lai nezaudētu to mazumiņu, kas ir, mēs nezinām.
Viestura Kairiša skatuves versijā tiek izmantotas lelles, kas izrādē pieaugušajiem nav ierasta lieta, tomēr šai gadījumā ir visai pašsaprotama – tas ļauj labāk parādīt auguma atšķirības – ne tikai starp milzīgo zemnieku un mazo sunīti, bet arī starp viņu un pārējiem cilvēkiem, ko viņš tik viegli varētu uzveikt, ja vien pietiktu dūšas.
Žila Verna “Drāma Livonijā”
Nieka 125 gadus pēc uzrakstīšanas pirmo reizi latviski tiek izdots Žila Verna romāns, kurā darbība notiek Rīgā, Tartu un kādā krogā netālu no Pērnavas, turklāt šis romāns pēc sava žanra nav vis zinātniskā fantastika vai piedzīvojumu romāns, kā esam pieraduši domāt par Žila Verna darbiem jau kopš bērnības, bet gan detektīvs. Un tieši tāds tas arī ir.
Romāna pirmās trešdaļas beigās notiek baisa slepkavība, kas tiek atrisināta tikai finālā. Kurš un kāpēc ir slepkava, to, rakstot par detektīviem, nekādā ziņā nedrīkst atklāt, tas lai paliek labai lasāmvielai pirms gulētiešanas, bet interesants ir fons, uz kāda notiek darbība.
Ir 19. gadsimta beigas, 1893. gads, Livonija ir senais nosaukums Baltijas provincēm, kas pieder Krievijas impērijai, bet kurās vietvarā ir galvenokārt vācbaltieši. Bet – laiki ir nemierīgi, un tie mainās. Rīgā par ietekmi Rīgas domē cīnās Dmitrijs Nikoļevs un Karls Johauzens, abām pusēm ir savi atbalstītāji, bet vienas vai otras puses uzvara nozīmētu Rīgas pilsoņu pārgrupēšanos vācbaltiešu idejas vai panslāvisma virzienā, šodien teiktu – skatu uz Rietumiem vai Austrumiem.
Operu “Zemnieka gods” un “Pajaci” translācija no Vīnes Valsts operas kinoteātrī “Splendid Palace” 23. martā
Moderno tehnoloģiju sagādātā iespēja būt klāt notikumam, kad vienā vakarā uz vienas skatuves divos viencēlienos galvenajās lomās ir divas latviešu operdīvas, ir unikāla, un to noteikti vajag izmantot, kamēr vēl pieejama kāda biļete. Pjetro Maskanji “Zemnieka godā” Santucu dzied Elīna Garanča, savukārt Rudžero Leonkavallo “Pajaci” Nedu dzied Marina Rebeka.
Protams, ka darbības laikam te maza nozīme, tomēr interesanti, ka abos viencēlienos tas sakrīt ar jau iepriekšminētajiem mākslas notikumiem – proti, tās ir 19. gadsimta beigas Sicīlijas laukos un Kalabrijas kalnos pašos Itālijas dienvidos. Abas operas savā laikā iekaroja publikas mīlestību tieši tālab, ka novēršas no galma izvirtušās dzīves un svešajām kaislībām un runā par to vidi, kas pazīstama, un attiecībām, ko diktē nevis starpvalstu līgumi, bet pašu nevaldāmās sirdis un miesa.