Menu
 

Māris Zanders: Nepareizi pieņēmumi rada nepareizus secinājumus Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Šomēnes viļņošanos nelielajā pašmāju ekspertu dīķītī radīja pētījuma “Baltijas sabiedrību polarizācijas potenciāls” publiskotie rezultāti. Var bezgalīgi un neauglīgi strīdēties par socioloģisko aptauju patiesumu, tomēr pieņemsim, ka konkrētā uzrāda noteiktas tendences.

Piemēram, to, ka triju gadu laikā (salīdzinot ar 2015. gadu) būtiski krities to Baltijas valstīs dzīvojošo īpatsvars, kuri uzskata par nepieciešamu paplašināt pašreizējās Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju. Latvijas gadījumā kritums ir no 30,7% uz 14,7%, savukārt Igaunijā attiecīgi no 44,3% uz 24,7%, bet Lietuvā no 54,4% uz 22,4%.

Kā redzam, pētnieki runā par atbalsta samazināšanos “uz pusi” visās Baltijas valstīs, arī Lietuvā, tātad nevajadzētu Latvijas rezultātu norakstīt uz prāvo cittautiešu kopienu.

Nav grūti iedomāties, kā pētījuma rezultātus interpretētu, piemēram, Krievijas pārstāvji, tomēr mani vairāk interesē iespējamie krituma iemesli. Un, manuprāt, tie saistīti ar kļūdainu izpratni par sankciju mērķi un mehānismu.

Pirmais kļūdainais pieņēmums ir par sankciju ietekmes ātrumu. Citiem vārdiem sakot, var gadīties, ka cilvēki, redzot, ka Putina režīms Krievijā pastāv, kā pastāvējis, secina, ka sankcijas neko nav devušas.

Ja mēs paveramies uz starptautisko kontekstu, reti ir gadījumi, kad sankcijas vai piedraudēšana ar tām piespiež “objektu” dažu mēnešu vai gada laikā piekāpties. Dienvidāfrikas gadījumā starptautiskā sabiedrība noteica dažādas sankcijas pret aparteīda režīmu un uzturēja tās apmēram 20 gadu garumā. Rasu segregācijas modeļa demontēšanai bija nepieciešams laiks. Dažādu veidu ierobežojumi un sankcijas pret režīmu Ziemeļkorejā arī ir spēkā krietni ilgu laiku.

Piemēru uzskaitījumu var turpināt. Piedraudēšana ar sankcijām vai to ieviešana iedarbojas ātri, ja cena, kāda “objektam” jāmaksā par izvairīšanos no problēmām, ir salīdzinoši neliela. Teiksim, Turcijas nesenajā konfliktā ar ASV cena bija turku varasiestāžu aizturētā amerikāņu sludinātāja atbrīvošana. Krievijas gadījumā runa ir par vienu no režīma stūrakmeņiem – šovinismu.

Otrais kļūdainais pieņēmums, ka sankciju mērķis ir, lai to skartajā valstī drīz vien veikalos nebūtu desas, iedzīvotāju ienākumi kristos tik būtiski, lai viņi raudādami vai ar nikniem lāstiem dotos pie savas valdības, pieprasot politikas izmaiņas.

Ja īsi, tā tas nenotiek, jo tā sankcijas nedarbojas. Sankciju pirmais uzdevums ir ierobežojumu skartās valsts elitei radīt personīgu diskomfortu, ko tā gan nereti cenšas ar izgrieztu krūti norīt. Pavisam sarunvalodā izsakoties, runa ir par krišanu uz nerviem, ko vieni pacieš vieglāk, citi smagāk. Bet nepamanīt zāģēšanu nevar pat izturīgākie.

Vienlaikus sankciju mērķis ir nevis panākt, ka valstī X sākas pilnvērtīgs sabrukums (kaut vai tāpēc, ka haosa sekas var nākties strēbt arī pašiem sankciju noteicējiem), bet lai, piemēram, citu valstu investori septiņreiz padomātu, pirms valstī X kaut ko ieguldītu vai veidotu ar to ilgtermiņa attiecības.

Ķīna nervozē par Vašingtonas plāniem abu lielvalstu ekonomisko interešu sadursmē ne jau tāpēc, ka ASV jau esošie un iespējamie ierobežojumi katastrofāli iedragātu Ķīnas ekonomiku; stresa iemesls (un no tā izrietošā vismaz vārdos deklarētā Pekinas piekāpšanās dažos jautājumos) ir apziņa, ka amerikāņu darbības palēninās Ķīnas attīstību un tās ambīciju īstenošanu.

Pekinas komunisti ir vienpartijas valsts fani, tomēr pietiekami pragmatiski, savukārt “Maskava – trešā Roma” murgotājiem pielec lēnāk.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.