Guntis Kalme: Patiesības liecība ^{Apriņķis.lv}

Tomēr ne viss notika kā cerēja okupanti. Šai komunistu verdzības ieviešanai uz laukiem gana iedarbīgi traucēja mežabrāļu kustība. Latvieši pret baiso komunistu režīmu, kas sevi jau parādīja Baigajā gadā, joprojām izjuta šausmas, dusmas un riebumu, tāpēc tūlīt pēc kara partizānu karš aptvēra gandrīz visu Latviju. Partizānu pretestība bija tik sīva, ka profesors H.Strods saka, Nacionālie partizāni cīņās līdz 50. gadu beigām ierobežoja PSRS kolonizāciju un rusifikāciju demogrāfiski, ekonomiski un ideoloģiski. .. neoficiālā nacionālā pagrīdes vara .. ierobežoja arī Latvijas kolonizāciju līdz 50. gadu vidum, jo kolonisti “nebrauca tur, kur šaudās” Mežabrāļu kustību varēja iznīcināt izvedot viņu vietējos atbalstītājus.

Šajā laikā Ļaunuma impērija jau dominēja Austrumeiropā; Āzijā tās satelītvalstis bija Mongolija, Ķīna un Koreja. Tomēr, lai arī guvums no Otrā pasaules kara bija liels, arī te viss nenotika tā, kā bija cerējis Staļins. Mērķis bija visa Eiropa. Iecerētais plāns Eiropas ieņemšanai Negaiss bija izgāzies, un jau no paša sākuma. Staļins grasījās uzbrukt Vācijai 1941. gada jūlija sākumā, bet Hitlers uzminēja viņa plānu un apsteidza to ar preventīvu uzbrukumu 22. jūnijā. Nu PSRS vajadzēja ar milzu zaudējumiem cīnīties uz dzīvību un nāvi ar savu 1939. gada sabiedroto Polijas ieņemšanā un Austrumeiropas sadalē – nacistisko Vāciju, kuru Staļins bija apgādājis 22 mēnešus (1/3 daļu no 2. Pasaules kara laika!) ar stratēģiskām izejvielām. Pēc šī kara tūlīt nācās pretimstāvēt Aukstajā karā NATO valstīm. Tas nebija gribētais.

Krievu vēsturnieks Igors Buņičs grāmatu Operācija “Negaiss” - Kļūda Trešajā Zīmē aiz Komata beidz ar domu, ka totalitārais režīms sevī nes kādu pašiznīcināšanās mehānismu.

Lai cik rūpīgi plānoja Hitlers, viņš tomēr stratēģiski kļūdījās; tāpat arī Staļins. Tas pazudināja viņus un viņu impērijas. Šķita, viss iekalkulēts, tomēr tika pieļautas niecīgas kļūdas, kas noveda lielvaras līdz kraham. Kāds slēpts totalitārisma sagrāves mehānisms tad atradās šai tūkstošdaļā aiz komata?

Visam ir cēloņu un seku sakarība. Arī Ļaunuma impērijai. Tā nevarēja pastāvēt nepazemojot, neapspiežot un nenogalinot. Bet tas radīja ne tikai režīmam vēlamo pakļaušanos un iebiedētību. Kā negribētais blakusprodukts nāca arī pretestība, naids un nepakļaušanās, kuru vajadzēja apspiest aizvien no jauna. Tā režīms, vairojot upurus, vairoja arī savus pretiniekus. 1949. gada deportācija atšķirībā no 1941. gada nebija vairs preventīva akcija, bet partizānu atbalstītāju un nacionālistiskās inteliģences soda veids.

Pasaulē nav bijis politizētāka un militārizētāk režīma par PSRS. Dabas, zinātnes un cilvēku resursi tika veltīti galvenajam mērķim – komunisma prakses un ideoloģijas ieviešanai vispirms Eirāzijā un tad visā pasaulē. PSRS radīja milzu resursus, lai īstenotu svarīgāko uzdevumu – pasaules revolūciju, t.i., valdītu pār visu pasauli, lai visus aplaimotu ar komunisma balvām – nebrīvi un nabadzību. Komunistu apspiestajām tautām vajadzēja smagi strādāt un dzīvot nabadzībā, lai padomijai būtu visvairāk tanku, raķešu, kreiseru, visindīgākās kaujas vielas.

Ļaunums ir infekcija, tas grib nemitīgi izplesties, ne vien vairāk pārņemot fizisko teritoriju, bet arī vairāk un dziļāk iespiežoties lielākā skaitā cilvēku smadzeņu un sirdsapziņu. Režīma pašslavināšana, kara propaganda un sociālistiskās īstenības izcilības sludināšana bija t.s. padomju tautas dienišķā maize.

Bet ne tikai fiziska un mentāla varmācība bija šī režīma vadmotīvs. Lai cik neticami nešķistu, svarīgāks par to bija – bailes. Bailes no kāda nezināma, varenāka un slēptāka spēka. Tās caurauda visu sistēmu. Ar to izskaidrojamas Staļina paranoiskās bailes no saviem palīgiem, kas izraisīja tīrīšanas ne tikai sabiedrībā, bet arī partijā, armijā un čekā. I.Buņičs grāmatā “Partijas zelts” saka: Staļina iecerētā valsts pārvērtās par nezināmā virzienā ejošu kuģi, kura katli varēja radīt enerģiju tikai no pastāvīgi tajos mesto cilvēku dzīvībām, - tūkstošu, miljonu, desmitu miljonu. Un kurinātāji – čekisti, strādājot pie kurtuvēm ar aizgrābtību un entuziasmu, beidzot savu maiņu, arī pārvērtās par lielā kuģa kurināmo .. cik viņu .. nokāpa šausmīgajā kurtuvē, nesaprotot, ka viņi nekad vairs neizies uz augšējā klāja, ka viņi nav nekas vairāk kā katlu kurināmais. Valsti pārņēma bailes. Cilvēki bijās viens no otra; izdzīvošanas devīze bija: ja nenodošu tevi, tu nodosi mani. Vajadzēja pirmajam pasteigties uzrakstīt denunciāciju par darbabiedru, kaimiņu vai paziņu.

Mēdz sacīt, ka uz smiltīm nevar celt. Uz kauliem ne tik! PSRS bija gana spēcīga, lai atraisītu cēloņus – masveida nelietību un varmācības. Bet beigu beigās tā gāja bojā ne ārēja uzbrukuma dēļ, pret kuru PSRS nemitīgi gatavojās, bet Dievs tai lika pusgada laikā sabrukt no iekšienes, tā paironizējot par režīma pašslavinātajām sociālisma priekšrocībām.

Kāds gan visam šim sakars ar 1949. gada deportāciju? Vai represētie būtu līdzdalīgi pie režīma sagrāves mehānisma esības un darbības? Ko sirmgalvji, sievietes un bērni varēja nodarīt režīmam, kas tos izsūtīja no mājām un Dzimtenes, lai izsviestu tūkstošiem kilometru tālā taigā, mežos un sniegos nomiršanai vai vergu darbam?

Deportējot cilvēkus, tiem tika atņemta Dzimtene; rusifikācija bija vergu darba un izdzīvošanas dabisks pielikums; no eiropeiskas kultūras tie tika iesviesti padomijas anticivilizācijā.

Kādēļ izsūtīt sievietes, sirmgalvjus, zīdaiņus? Vai viņi bija kādi pretinieki režīmam? Kādēļ vajadzēja izsūtīt veselas ģimenes? Tas ir aziātiskais represiju veids – kolektīvais sods, kad iznīcina visu dzimtu, lai nepaliktu neviens, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto. Tāpēc pret deportējamiem arī cīnījās kā pret ienaidniekiem. Izsūtīšanas rūpīgi plānoja, turēja slepenībā, tām piešķīra līdzekļus no budžeta, par piedalīšanos tajās čekistus apbalvoja ar kaujas ordeņiem. Viss izrēķināts, lai tautu nospiestu uz ceļiem, atņemtu tai brīvības ilgas.

Bet ikviens no izsūtītajiem kā cilvēks sevī nesa un atgriezdamies pārveda Dzimtenei līdz ar sevi arī savu nesalauzto cilvēcību – to, ko režīms ienīda visvairāk. Režīma nelietība nebeidzās pēc izsūtīto atgriešanās. Pēc īpaša nodoma viņus vajadzēja turēt tālāk no pārējās tautas. Uz deportētajiem attiecināja 101. km likumu, viņus ierakstīja melnajos sarakstos; viņus arī turpmāk gaidīja visādas likstas savas pagātnes dēļ. Tas tādēļ, ka tiem vairs nevarēja iestāstīt pasakas par padomju režīma humānismu. Gaišai nākotnei izsūtītie neticēja, jo bija redzējuši, sapratuši padomiju no iekšpuses. Tās bija režīma problēmas attiecībā pret deportētajiem.

Izsūtīto problēmas bija citas – pēc deportācijas izturēt režīma radītos un uzturētos pārbaudījumus, nesalūzt un nesadrupt ikdienas izdzīvošanā.

Bet arī Dievam bija kāds nodoms pie viņiem. Dieva plānā izsūtīto saglabātā cilvēcība bija daļa no tās tūkstošdaļas aiz komata, kuru savos plānos režīms nespēja ierēķināt. Tur slēpās patiesa liecība par notikušo, kā arī mūsu tautas brīvības ilgas, vēlme atgūt savu valsti, atkal pašiem būt saimniekiem savā zemē, par kuru vēl dažus gadus cīnījās partizāni. Šīs alkas vēlāk pārņēma reliģiskie un politiskie pretestības kustības cīnītāji, skolnieki, studenti, līdz kamēr mēs kā režīma nepakļauta tauta sagaidījām Atmodu. Dievs uzturēja izsūtīto stāju, lai viņi būtu patiesības liecinieki nākamai paaudzei.

Kad, mācīdamies pirmajā klasē, pārnācu no skolas ar komunistu saukļiem, māte mani ātri atvēsināja, pastāstot, kad, kur un kā tika arestēts viņas tēvs, māte un brāļi. Līdzīgus stāstus dzirdēju arī no citiem klasesbiedriem. Tas ilgi nelika mieru, jo sāku redzēt pretrunas tam, ko mācīja skolā.

Reiz, kad par to uzrunāju kādu skolotāju, redzēju, ka viņai sariesās asaras un viņa nespēja parunāt. Tas kā viņa klusēja, vēstīja vairāk par vārdiem.

Tādu, citas – neoficiālās pagātnes liecību uzplaiksnījumu manai paaudzei bija gana, lai saprastu, kādā melu pilnā, absurdā valstī dzīvojam. Ja jāupurē miljoniem cilvēku, lai saujiņa komunistiskās nomenklatūras senīlu pensionāru dzīvotu pārpilnībā un terorizētu ar iespējamo atomkaru visu pasauli, bet tai pašā laikā tauta smagi strādājot vadītu dzīvi rindās pēc pārtikas, dzīvokļiem utt., tad rodas daudzi sašutuma pilni jautājumi.

Toreiz pēc vēstures liecības nekur nevajadzēja doties, tā pārpilnībā dzīvoja tepat līdzās – vectēvi un vecmātes, krustvecāki, kaimiņi, vecākie darba kolēģi. Jautāti tie kādreiz arī atbildēja vai lika saprast ko svarīgu. Vai tas bija daudz vai maz? Tā bija liecība un tai saskaņā ar Sv. Rakstiem ir īpašs spēks. Tas bija arī cerības stars. Bez patiesības liecības nebūtu to, kuri 1991. gadā sveica un īstenoja Dieva dāvanu - Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Bez tās mēs nebūtu šodien tie, kas esam.

Mēs redzējām, joprojām redzam un sastopam viņus (diemžēl aizvien mazāk) – kuri to piedzīvoja un var liecināt. Tā ir liela privilēģija –būt viņiem līdzās, saņemot no viņiem to dziļo cilvēcību, kuru viņi ir iznesuši cauri Sibīrijas izsūtījumam. Ne tikai izturību, mērķtiecību, censonību, bet vārdos neizsakāmo, taču viņu klātbūtnē teju fiziski sajūtamo sirds siltumu, mīļumu, jaukumu. Izsūtītie sevī nes mūsu tautas neseno vēsturi. Tāpēc aicināsim viņus vairāk rakstīt, runāt, stāstīt, vēstīt.

Viņi liecināja par patiesību. Tas arī ir slepenais totalitāro režīmu sagrāves mehānisms. Kardināls un filosofs Kūzas Nikolajs (1401. - 1464.) reiz sacīja, ka Dievs vienlaikus ir vislielākais un vismazākais. Tātad, arī tik mazs, lai varētu ietekmēt vareno režīmu, darbojoties caur tādu it kā nenozīmīgu faktoru kā izsūtīto patiesības liecība.

Šī senā domātāja garīgā atziņa bija palikusi neiepazīta kādreizējam teoloģijas semināristam Josifam Džugašvili, vēlākajam diktatoram Staļinam. Bet izsūtītie un mēs to iepazinām. Viņu patiesības apliecināšana vārdos, stājā un darbos bija, ir un būs tas klints pamats, uz kura joprojām atrasties un turpināt celt savu namu un Dzimteni –

Latvijas valsti.