Ieva Struka. Drosme būt brīvam Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka, speciāli "Kodolam"
Foto - arhīvs
Raksts top Teātra dienā, un tā ir svētku diena visiem tiem, kuri spēlē, iestudē un skatās. Tomēr divas dienas pirms Teātra dienas bija vēl kāds nozīmīgs datums. 25. marts iezīmē robežšķirtni, aiz kuras tieši pirms 70 gadiem masveidā tika aizlauzts katrā cilvēkā mītošais brīvības asns, salauzts pretošanās gars un drosme ne tikai runāt un rīkoties, bet arī domāt brīvi.
Ne visos, bet ļoti, ļoti daudzos, jo deportācijas kā operācija “Krasta banga” tika organizētas tieši ar tādu ideoloģisko mērķi, tam pievienojot arī “ekonomisko” – brīvprātīgo apvienošanos kolhozos, kam pēc 1949. gada neviens vairs nepretojās.
Jau trīsdesmit gadus mēs brīvības instinktu cenšamies atjaunināt gluži kā retu augu sugu, sagādājot tam labvēlīgus apstākļus, tostarp demokrātisku vidi, brīvību pārvietoties, runāt, darboties, tomēr vērtību skalas deformācija desmitgažu laikā ietekmējusi arī to, cik lielu nozīmi mēs brīvībai piešķiram un vai mēs to jaucam vai nejaucam ar visatļautību. Šai kontekstā tad arī mani trīs notikumi.
“Sarkanais mežs”
Tas tiešām ir Latvijas Televīzijas seriāls, ko vēlos pieminēt un kura pilnvērtīgu izbaudīšanu traucē vien tas, ka sērijas ir īsas, tiek rādītas reizi nedēļā un i tad tās vēl pārtrauc reklāmu virkne.
Kāpēc šie pēckara gadu notikumi aplūkoti tik reti un tik maz, kāpēc cilvēki, kas pabijuši Kurzemes katlā un atgriezušies mājās, nevis aizbraukuši uz Zviedriju, par to nelabprāt runāja vēl gadsimtu mijā, kā vieni palīdzēja ar pārtiku nacionālajiem partizāniem brīvprātīgi, kamēr daži piespiedu kārtā...
Seriālam ir spraiga ārējo notikumu virkne – britu izlūkdienests iesūta PSRS teritorijā divus vīrus, kam jānodibina sakari ar tiem, kuri veido pagrīdes pretošanās kustību padomju varai. Tomēr, vērojot režisora Armanda Zvirbuļa un operatora Ulda Janča daudz izmantotos tuvplānus, man visvērtīgākā šķiet apzināti un arī neapzināti ķertā mīmika – kad cilvēks dzīvo (runā, domā, rīkojas) bez slēpta aprēķina, tā teikt, pa tiešo, un kad viņa viscēlākajiem vārdiem vai rīcībai ir dubulta odere. Acis nemelo.
Lidija Auza (1914–1989)
Izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 19. maijam skatāma mākslinieces darbu retrospekcija. Izteiksmīgu gleznu parāde, ko nedrīkst nokavēt, jo tas ļauj novērtēt ne tikai estētiskās kvalitātes, bet viena indivīda radošās brīvības izpausmi laikā, kad tas netika atbalstīts. Iedziļinoties biogrāfiskos gadskaitļos, top skaidrs, ka visus Latvijas vēstures nozīmīgākos pagriezienus māksliniece piedzīvo apzinātā vecumā, kas nosaka arī apzinātas izvēles. Viņas izvēle bijusi palikt perifērijā, bet turpināt strādāt.
1989.gada greznajā izdevumā “Masterpieces of Latvian Painting” viņas vārdu neatrast, un, kaut arī kolēģi par Lidijas Auzas daiļradi bija labi informēti, plašākas publikas redzeslokā viņa atgriežas tikai tagad. Arī šis ir stāsts tieši par nepielāgošanos savam laikam un tā diktētai konjunktūrai. Izstādē ir daži reālistiski darbi, kas veido spilgtu kontrastu ar pārējiem – krāsu izteiksmību vai filozofiskus un simboliskus tēlus atklājošiem.
“Latvieši”
Nacionālā teātra Jaunajā zālē Toma Treiņa režijā. Justīnes Kļavas luga, kas tapusi, iedvesmojoties no Garlība Merķeļa slavenā darba, par ko mācījušies visi, bet lasījis retais. Izrādes tapšanas pamatmotīvi bija divi – Latvijas simtgade un teksts kā viens no teātra izteiksmes veidiem līdzās bildei, kustībai un skaņai.
Asprātīgais jaunās autores teksts apspēlē to, ka Merķelis raksta par latviešiem, nezinot latviešu valodu, būdams dedzīgs un aizrautīgs jauneklis, tādējādi savam nolūkam – cīņai par cilvēka brīvību – visus līdzekļus atzīstot par labiem. No skolas laika prātā palicis – latviešu zemnieki dzer, sākot no zīdaiņa vecuma, kad reizē ar zelējamo rupjmaizes kancīti šņabi viņam iebaro paša māte... Vai tā bija? Izrāde piedāvā savu versiju par Merķeļa versiju.