Viedoklis. Mani Polijas pārsteigumi Apriņķis.lv
- Autors: Marta Dzintare
Foto - pixabay.com
Kad dēlam piedāvāja piedalīties džudo sacensībās Varšavā, es nebiju sajūsmā, ka būs jābrauc uz Poliju. Ar ko tā parasti asociējas? Ar gariem, nogurdinošiem pārbraucieniem un vienmuļiem skatiem šosejas malās. Pirms vairākiem gadiem esmu bijusi Polijā arī kā tūriste, apskatījusi Krakovu, Veļičkas sāls raktuves un Tatru kalnus, tomēr šī valsts nekad nav bijusi manā iecienītāko tūrisma galamērķu sarakstā.
Un, kā tas mēdz notikt reizēs, kad neko īpašu negaidi, mans Polijas miniceļojums (četras dienas) izvērtās visnotaļ patīkams. Bija arī lietas, kas mani pārsteidza: Varšavas celtnes, cenas un vecpilsēta.
Kad ieradāmies Varšavā, bija jau vēls vakars. Braucot no lidostas uz pilsētas centru, daudzi skati bija līdzīgi kā Rīgā – lielveikali ar mums pazīstamiem zīmoliem, starptautisku uzņēmumu biroji u.tml. Kad navigācija rādīja, ka tuvojamies viesnīcai, biju pārsteigta par apkārt redzamo.
Cita pie citas slējās viena par otru lielākas stiklotas augstceltnes. Tumsā tās izskatījās īpaši iespaidīgi, jo bija dažādi izgaismotas. Mēs Rīgā tikai pamazām sākam pierast pie augstceltnēm – šobrīd augstākā dzīvojamā ēka Rīgā ir Z torņi, kas ir 123 metrus augsti, taču Varšavā ēku, kas pārsniedz 100 metru augstumu, ir vairāk nekā divdesmit.
Mūsu viesnīcas numuriņš atradās 13. stāvā, un no tā pavērās skaists skats uz naksnīgo pilsētu. Taču nākamajā rītā, paskatoties pa logu, skats vairs nelikās tik burvīgs. Gaisma parādīja, ka arī modernajam augstceltņu rajonam ir savas neglītās puses – grausti, apķēpātas māju sienas, daudzdzīvokļu mājas ar sagrautām sienām gandrīz kā pēc sprādziena. Taču augstceltņu rajons attīstās, notiek rosība daudzos būvlaukumos, tāpēc jādomā, ka ar laiku šeit viss tiks sakopts.
Nedaudz nogurusi no milzīgo celtņu klātbūtnes, cerēju veldzēties Varšavas vecpilsētas šaurajās ieliņās. Bērnam par lielu prieku, mūsu vecpilsētas apmeklējums iesākās ar rotaļu laukumu, kur dēls varēja kārtīgi izkustēties un iziet šķēršļu joslas. Tālāk apskatījām pili, centrālo laukumu, pastaigājām pa vecpilsētas ielām, taču secināju to, ka man Varšavas vecpilsēta šķiet diezgan nemājīga, salīdzinot ar mūsu Vecrīgu. Laikam gaidīju vairāk mazu ieliņu, nelielu mājiņu. Taču Polijā ir citi mērogi – laukumi plaši, ēkas lielas, ielas platas. Un, lai gan ne tik izteikti kā citur Varšavā, šo tendenci var just arī vecpilsētā.
Šis ceļojums apgāza vēl vienu manu pieņēmumu, proti, ka Polijā var lēti iepirkties. Varbūt kaut kur arī var, bet Varšavā to nenovēroju. Pārtikas veikalos cenas ir apmēram tādas pašas kā Latvijā. Ēdināšanas uzņēmumos – atkarībā no tā, cik smalka vieta. Piemēram, labā restorānā steiks maksā, sākot no 20 eiro, savukārt lielveikala restorānā cilvēks var sātīgi paēst par 10 eiro.
Runājot par apģērbiem, Polijā ražotus apģērbus Varšavas centrā nemaz nav tik viegli atrast, jo lielveikalos dominē starptautiskie zīmoli. Izpētot ieteikumus internetā, galu galā tomēr atradām vietējo ražotāju lielveikalu Varšavas nomalē. Atradu arī firmas “Mayoral” bērnu apģērbus, ko tirgo arī Siguldā. Domāju, nopirkšu dēliem jaunus krekliņus. Taču, kad ieraudzīju cenu – 21 eiro, pārdomāju. Pat Siguldā ir lētāk. Arī sieviešu un vīriešu apģērbiem cenas ir apmēram tādas kā Latvijas veikalos, nekādus īpaši izdevīgos piedāvājumus nemanīju.
Dažos aspektos Polija neatbilda tam, ko biju gaidījusi, taču kopumā ceļojums man patika, jo tas noteikti nebija vienmuļš un paredzams. Un dēls džudo cīņā uzvarēja poli, urā!