Mārča Bendika kategoriskais 1.aprīļa iesniegums "Rīgas Apriņķa Avīzes" redaktoram ^{Apriņķis.lv}

Godātais redaktora kungs! Tā tālāk vairs nevarēs! Jūsu cenzūras spaidi kļūst neciešami.

Atgādināšu, ka, redakcijas pamudināts, ziemas beigās, tā uz Meteņu laiku, iesūtīju Jums pasaciņu – varbūt ne gluži oriģinālu, toties pamācošu. Centrālā epizode risinās mežā, kur Sarkangalvīti, kura ar siltu pīrādziņu groziņu ir ceļā pie Vecmāmiņas, pārsteidz Vilks. Atbildot uz Vilka divdomīgo piedāvājumu, Sarkangalvīte koķeti atstumj savu cepurīti uz kreisās auss un skaļi nožagojas: “Ghik!”, uzpūšot Vilkam smagi paģirainas elpas mākuli. Vilks laiž ļekas vaļā, un Sarkangalvīte var netraucēti turpināt ceļu.

Normāla epizode, Pierīgas kolorīta pildīta, – atliktu tikai publicēt. Bet, nē, izrādījās, ka, Jūsuprāt, tajā ir vairākas politnekorektas vietas, kuras obligāti jāizlabo.

Pirmkārt, galvenā varoņa vārds. Vilks esot politiski uzlādēts jēdziens mūsu sabiedrībā. Manis piedāvātie Zaķis un Lapsa arī nederēja. Nācās mainīt uz Nejaušs garāmgājējs, bet tāds, kas no tālienes.

Otrkārt, sižeta līnija par Vecmāmiņas aprūpēšanu arī prasoties pēc precizēšanas, lai neizskatītos, ka viņa mežā dzīvo nevarīga, vientuļa un visu pamesta. Iesniedzu precizējumu par Vecmāmiņu un iemesliem, kādēļ tā dzīvo mežā, un tie tika akceptēti.

Bet tad sākās par tiem pīrādziņiem. Vai siltie speķa pīrādziņi bijuši domāti diētiski, veģetāri un košer? Nedrīkstot propagandēt neveselīgu dzīvesveidu.

Saskaņošana ievilkās, un sāka tuvoties 8. marts, kas, protams, bija politkorekti jāņem vērā. Pārstrādātā epizode tagad sanāca šāda: “Sarkangalvīte dodas ceļā pie Vecmāmiņas, lai aiznestu tai mazu groziņu ar bezglutēna veģetārām diētiskām uzkodām kā visu paaudžu sieviešu solidaritātes zīmi. Vecmāmiņa, protams, bija pilnīgi pašpietiekama un dzīvi mežā bija izvēlējusies savas veselības un zaļās ideoloģijas stiprināšanai. Turklāt viņa vēlas, lai viņu sauc nevis par Vecmāmiņu, bet Seniormāmiņu. Sarkangalvīti mežā satiek kāds tālumnieks (tātad ne kaimiņš), kurš vēl nav iesūdzēts tiesā par uzmākšanos.”

Šai vietā atsākās Jūsu prasības pēc labojumiem. Ja reiz tālumnieks ir tāds negantnieks, tas jāuzvar nevis ar bioķīmiski aktīviem līdzekļiem, tautā sauktiem arī par peregaru, bet ar #MeToo tēmturi.

Uz prasību nomainīt arī otra tēla – Sarkangalvītes – vārdu pret kādu citu, sieviešu solidaritātei vairāk atbilstošu, liku priekšā Klāru Cetkinu, kas netika pieņemts. Tās pašas datu regulas dēļ.

Tad nu pasakas turpinājums sanāca šāds: “Rozāaustiņcepurīti mežā satiek kāds norūpējies tips (izdomāts tēls, kura datus nedz autors, nedz redakcija nezina, tādēļ nav un nevar būt pārkāpuma Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi izpratnē), kuram sen nav bijusi iespēja sirsnīgi aprunāties. Rozāaustiņcepurīte tuvākā sarunā ielaisties nevēlas, jo vēl ir nevainīga un vispār viņai pēc šādām lietām sāpot galva. Seniormāmiņa solidārā kārtā ir iemācījusi savai mazmeitiņai lietot #MeToo tēmturi, ko tā arī nodemonstrē.”

Tā kā redakcija pilnībā izcenzēja gan to, kur tieši tēmturis bija uztamborēts, gan to, kā tas viss beidzās, mans pacietības mērs bija pilns.

Ar šo iesniegumu kategoriski protestēju pret redakcijas patvaļu un paziņoju, ka turpmāk to necietīšu!

Mārcis Bendiks,
2019.gada 1. aprīlī
Baldones mežā