Māris Zanders: Eksperimenti Ukrainā Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Foto - arhīvs
Spriežot pēc aktivitātēm informatīvajā telpā, tajā skaitā sociālajos tīklos, prezidenta vēlēšanas Ukrainā Latvijā raisa salīdzinoši lielu interesi. Vienlaicīga šausmināšanās, ironizēšana un brīnīšanās par to, ka pēc vēlēšanu pirmās kārtas pārliecinošs līderis ir komiķis Volodomirs Zelenskis, uzrāda samērā vāju priekšstatu par Ukrainā notiekošo. Tas nav pārmetums, jo arī cilvēkiem, kuri simpatizē Ukrainai, pirmkārt un galvenokārt šī valsts asociējas ar Krievijas agresiju pret to.
Arī es nejūtos lietpratējs, lai gan Ukrainas tematika ir bieži aplūkota Austrumeiropai veltītajos interneta medijos angļu valodā, ko regulāri lasu (piemēram, “Neweasterneurope.eu” vai “Visegradinsight.eu”). Jebkurā gadījumā mūsu vērtējumus par Ukrainu var ietekmēt kaut vai tas, ka mēs nepietiekami apzināmies it kā banālo faktu, ka Ukraina ir ļoti liela valsts (603 tūkstoši kvadrātkilometru, vairāk nekā 48 miljoni iedzīvotāju), turklāt vēsturisku iemeslu dēļ ar nepārprotami dažādām vēsturiskās atmiņas un kultūras tradīciju sistēmām.
Šādi mērogi nozīmē arī daudz lielāku viedokļu raibumu. Ja mazajā Latvijā orientācija uz Rietumiem (Eiropas Savienību, NATO) ir pašsaprotama kā izdzīvošanas jautājums, tad Ukrainā tās “izmēru” dēļ vienmēr pastāvēs arī uzskats, ka šī valsts un nācija var atļauties savu, “trešo” ceļu, par ko, starp citu, liecina arī tas, ka pievienošanās ES un NATO ceļa piekritēju īpatsvars nav līdzvērtīgs atbalsta līmenim Baltijā.
Ar to es nevēlos attaisnot Zelenska vismaz pagaidām neskaidros un mazliet juceklīgos izteikumus par ģeopolitiskajiem jautājumiem. Iemesls tiem patiešām var būt kompetences trūkums. Vēlos tikai atzīmēt, ka Ukrainas kontekstā nav jābrīnās, kāpēc elektorāts lielā vienprātībā neatbalsta pašreizējo prezidentu Petro Porošenko, kurš vismaz deklarāciju līmenī uz Rietumiem orientējas nepārprotamāk.
Ne man spriest, vai daļas Ukrainas vēlētāju sajūta, ka tik lielai valstij loģiska ir īpaša vieta šajā pasaulītē, ir pamatota, bet netrūkst dažādu piemēru šādas sajūtas pastāvēšanai. Ukraina var atļauties (vai uzskata, ka var) saplūkties ar kaimiņiem un it kā loģiskiem sabiedrotajiem – ar Poliju vēstures piemiņas jautājumos, ar Ungāriju jautājumā par minoritāšu, tajā skaitā ungāru, valodas lietojumu Ukrainā. Ukraina var atļauties (vai uzskata, ka var) situāciju, kad nosacīti nacionālisti sadalās daudzās savstarpēji nedraudzīgās grupās (“Nacionālais korpuss”, “C14”, “Svoboda” u.c.), lai gan mērķis taču it kā viens.
Savukārt, ja brīnīšanās iemesls ir Zelenska profesija, tad, kā smejies, pašmāju pieredzi par aktieriem politikā nevajadzētu absolutizēt. Paragvajā vēl šajā gadsimtā par prezidentu ievēlēja katoļu bīskapu Fernando Lugo, Gvatemalā pie varas ir bijušais komiķis Džimijs Moraless, un abi kungi nav tie sliktākie, ko konkrētās valstis ir pieredzējušas. Savukārt popdziedātājs Mišels Martelī kā Haiti vadītājs gan salaida lietas dēlī.
Principā armijnieku ambīcijas politikā izraisa bažas, tomēr Izraēlas piemērs apliecina, ka militāristi var būt jēdzīgi politiķi. Galu galā Ronalds Reigans arī nebija nekāds politikas zinātnes vai valststiesību eksperts. Pilnīgi iespējams, ka Zelenskis politikā nebūs veiksmīgs, tomēr profesija nav arguments, jo tad mums, piemēram, jāsaka, ka aktieris turpina būt aktieris arī ģimenē, veikalā, pie stūres un tualetē (kas laikam taču tā nav).