Viedoklis. Mūzikas skolas pārdzīvojumi Apriņķis.lv
- Autors: Marta Dzintare
Foto - pixabay.com
Lai virsraksts nemaldina – šis nebūs raksts par negatīvām emocijām. Pēc definīcijas pārdzīvojums ir spēcīgs emocionāls stāvoklis, ko izraisa kāds faktors. Šoreiz šis faktors ir mūzikas skola, kas ik pa laikam rada spilgtas emocijas un pārdomas gan man, gan manam bērnam.
Mans dēls mācās mūzikas skolas 4.klasē, un vienmēr esmu uzskatījusi, ka mūzikas skola ir vieta, kur bērns gūst neatsveramu, nekur citur neiegūstamu personības bagātināšanas pieredzi. Kā jau daudzi vecāki noteikti zina, mūzikas skolā šis ir ieskaišu laiks. Cits agrāk, cits vēlāk, bet visi mūzikas skolu audzēkņi, visticamāk, jau ir nokārtojuši kādu ieskaiti.
Varētu domāt, ka tas tāds nieks vien ir, bet patiesībā ieskaite ir emocionāli saspringts brīdis, kulminācija darbam, kas cītīgi darīts pēdējos pāris mēnešus. Ja skolā pārbaudes darbi notiek ik pa laikam, tad mūzikas skolā ieskaites specialitātē notiek vien pāris reizes semestrī. Turklāt viena ieskaite ir visnopietnākā – lielās formas skaņdarbs.
Mans dēls mācās 4.klasē pianistos, viņš ieskaiti nokārtoja labi, dabūja vērtējumu deviņi. Lai gan bijām ļoti priecīgi, prieks nebija vienīgās emocijas. Dēls jutās arī nedaudz apjucis. Ieskaite nokārtota, uz to tik ilgi gatavojāmies – ko tālāk? Tāda kā tukšuma sajūta. Manuprāt, tas bērniem ir labs treniņš, kā tikt galā ar šādām situācijām, jo dzīvē tādu būs vēl daudz.
Kad sēdēju “Baltā flīģeļa” lielajā zālē un klausījos, kā bērni spēlē skaņdarbus, ko sūri grūti mācījušies pēdējos mēnešus (jā, esmu pārliecināta, ka nevienam tas nenācās viegli, jo mūzikas skola – tas ir darbs, darbs, darbs), jutos ļoti lepna par visiem bērniem. Tas ir tik brīnišķīgi, ka bērni prot ko tādu, ko lielākā daļa pieaugušo neprot!
Vēroju bērnus spēlējam un domāju – cerams, ka tuvie cilvēki novērtē un pasaka, cik lieliski ir tas, ko bērns dara. Zinām taču, ka labos vārdus pateikt mums bieži aizmirstas. Tāpēc es, kaut arī būdama “sveša tante”, nereti pēc koncerta pieeju skolēniem un paslavēju, cik skaisti viņi ir spēlējuši. Esmu novērojusi, ka skolēni reizēm mūzikas skolu uztver kā slogu un piemirst novērtēt to, cik skaists ir rezultāts, ko viņi rada muzicējot.
Lai iemācītos skaņdarbu, ir jāiegulda pacietīgs darbs, turklāt mūzikas skolā atšķirībā no parastās skolas audzēknis un pedagogs ir viens pret vienu. Tas nozīmē, ka skolēns mācās uzņemties atbildību par savu darbu. Nav dalītās atbildības, nav iespējas novelt vainu uz kādu citu – “es neiemācījos, jo Jānis man traucēja” u.tml. Ja par mācību procesu skolā reizēm šķiet, ka tur viss notiek ātri, saraustīti, daudz kur nesanāk laika iedziļināties, tad mūzikas skolā bez iedziļināšanās nevar. Skaņdarbs ir tik garš, cik ir, un tas jāiemācās no sākuma līdz beigām, ievērojot visas vajadzīgās nianses.
Nesen Māra Zālīte kādā intervijā teica: “Stāstam jābūt ar grūti definējamu virsvērtību – kā plūmei ar migliņu apkārt.” Domāju, ka ikvienam dižam mākslas darbam piemīt šāda virsvērtība, vai tā būtu literatūra, māksla vai mūzika. Un mūzikas skola ir vieta, kur šo virsvērtību mācīties. Laikā, kad viss notiek aizvien ātrāk un intensīvāk, būtu grēks neizmantot iespēju apgūt vērtības, kas ir nepārejošas.