Menu
 

Ieva Struka. Senas melodijas jaunās skaņās Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka, publiciste
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Ir vakars, strazdi dodas pie miera, un tos nomaina dzērves. Saule brīdina par atgriešanos tā, lai gribētos aizmirst par kultūras dzīvi un doties ārpus mājām. Paņemot grāmatu rokās, to iespējams apvienot, tomēr divi no manis izvēlētiem kultūras notikumiem jābauda zem jumta. Šoreiz tiem visiem ir saistība ar mūziku, un jaunradītais tajos satiekas ar seno.

Koncerts “Pūpoliņi un zvirbulīši” Jelgavas Kultūras namā 8.maijā

Protams, šis koncerts izskanēs Mātes dienas noskaņās, pie klavierēm būs Raimonds Pauls un solo dziedās Daumants Kalniņš – abi “sadziedājušies” jau citos projektos. Ar Maestro spēkos mērosies arī daudzu konkursu laureāts – Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu koris “Spīgo” Līgas Celmas-Kursietes vadībā, un, it kā ar šiem vārdiem nebūtu gana, koncertā piedalīsies “Sinfonieta Rīga” stīgu kvartets.

Visus šos mūziķus dažādās kombinācijās varētu satikt, arī nedodoties uz Jelgavu, bet es izvēlētos to darīt brīnišķīgā repertuāra dēļ – koncertā skanēs gan Raimonda Paula un Ineses Zanderes īpaši Daumantam Kalniņam radītais “Putnu dziesmu” cikls, gan dziesmas no meiteņu kora “Spīgo” un Maestro kopīgi veidotās programmas “Ja man saule roku dotu”, bet pats galvenais – atgriešanās pie 80. gados rakstītajām “Vītola stabules dziesmām” ar Viļa Plūdoņa tekstu. Šis cikls savā poētismā nostājas līdzās Aspazijas “Pasaciņai” vai “Circenīša Ziemassvētkiem”. 80. gadu bērni atcerēsies – “Dziesminiekam bērna sirds, bērna daiļa dvēselīt’”.

Ingas Žoludes garstāsts “1904”

Gadumijā Jāņa Rozes apgādā iznākušais garstāsts veltīts Emīla Dārziņa “Melanholiskajam valsim”. Nu, kad tā izlasīta, varu teikt, ka tas ir teksts, kas līdzīgs impresionisma gleznai – aina, ko redzam, šķiet pazīstama: Emīls Dārziņš gatavojas darbadienai Draudziņas ģimnāzijā, ir ilgāk aizkavējies kafejnīcā kopā Jāni Poruku, reizē mīl un nemīl savu sievu Mariju, jo nespēj aizmirst “īsto” Mariju – Mariju Stalbovu, kura kļuvusi par dzejnieka Viktora Eglīša kundzi un nākamā prozaiķa Anšlava Eglīša māti, viesojas pie Porukiem Cēsīs, kur redz [Dievmātes] Marijas vīziju, un top “Melanholiskais valsis”.

Toties veids, kādā teksts uzrakstīts, ir “nepazīstams”, proti, teikumi strukturēti, ik pa laikam liekot sajust dzejas ritmu, brīžiem pavīd sen aizmirsti vārdi, un īpaši ir piedomāts arī par grāmatas noformējumu un burtu šriftu (īpaši man patika asais jumtiņš uz burta š). Tā teksts kļūst par estētisku baudījumu, tu nonāc vidē, kāda tā bijusi pirms vairāk nekā 100 gadiem – 1904. gadā, dažus gadus pirms Emīla Dārziņa noslēpumainās bojāejas.

Jāņa Baloža luga “Zem diviem karogiem”

Arī šis jaundarbs, kam pirmizrāde Valtera Sīļa režijā Nacionālajā teātrī gaidāma tikai 9. maijā (visai zīmīgā datumā), ir “ceļojums laikā”. Proti, simtgades sezonas kontekstā notiek atgriešanās 20. gadsimta 80. gadu vidū, kad Aigars Grāvers sastopas ar Ritvaru Dižkaču, un pēdējais pamet viņam aprakstītu lapiņu kaudzi ar dzejoļiem un tamlīdzīgiem jēgas meklējumiem – sak, varbūt noder. Un top grupas “Jumprava” populārākās dziesmas.

Bet karogi tik tiešām ir divi – Latvijas PSR un Latvijas Republikas. Mainās divas ģeopolitiskās sistēmas, un mainās visu mūsu dzīve. Izrādē skanēs “Jumpravas” dziesmas, bet pats stāsts būs ne tikai par to, kā sabruka viena valsts un dzima otra, drīzāk par to, kā dzimst mūziķu apvienības – zvaigznes sastājas pareizajās kombinācijās un top kaut kas tāds, kam ir spēks uzrunāt tūkstošiem cilvēku, lielākoties jaunu, tātad enerģisku un spēcīgu. Un tad, sasniedzot kulmināciju, jau atkal ir krustceles – beigt sadarbību vai izlauzt tai jaunu, vēl jaudīgāku gultni.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.