Menu
 

Māris Zanders: Sekulārismam nav jābūt aprobežotam Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

1663.gadā Kabilē Kristīne Anna Ulrika Berga fon Karmela dāvināja vietējai baznīcai zvanu. Ar nosacījumu, ka tas tiks izmantots tikai viņas ģimenes un piederīgo apzvanīšanai. Šo amizanto šaursirdības un iedomības gadījumu atcerējos, izlasot ziņu, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sācis pārbaudi par iespējamiem priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumiem katoļu baznīcās.

Tikai šoreiz, dažus gadsimtus vēlāk, situācija ir zināmā mērā apvērsta, jo “ekskluzīvā labuma” lomā ir nevis reliģiskajam rituālam piederīgais, bet sekulārais, uz ko baznīcai neesot tiesību.

Atšķirībā no, piemēram, Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina es pašmāju liberāļus tik bargi nevērtēju, tomēr nesaprotu, kādēļ garīdzniekiem nav tiesības publiski paust, ka daži liberāļu solījumi Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu kampaņās, citēju, “pārkāpj Dieva likumu”, “neatbilst Dieva valstības prasībām” un līdzīgi.

KNAB katoļu baznīcas bīskapu konferences publiskotajos kritērijos, pēc kuriem kristiešiem ieteicams izdarīt izvēli balsojumā, saskatījis aģitācijas pazīmes. Ja pareizi saprotu, vērtību apliecinājums, atgādinājums par tām, valsts institūcijas ieskatā, izrādās, ir aģitācija.

Jāuzsver, ka nepiederu nevienai konfesijai, tomēr kaut ko tik dīvainu sen nebiju dzirdējis. Kas būtu, ja baznīcās līdzīgi politiskās partijas raksturojoši teksti būtu nolasīti nevis mēnesi, bet, teiksim, trīs mēnešus pirms vēlēšanu dienas? Tā arī būtu “aģitācija”? Cēloņsakarību izkropļošanā sekulārā vara, šķiet, sāk sacensties ar baznīcu vēsturē piedzīvotajām aplamībām. 1574. gadā Rīgas zemes soģa tiesa kādu Katrīnu apsūdzēja buršanā un sadedzināja. Jo uzskatīja, ka Katrīnas teiktais kādam Benediktam Mačam “lai paliek tik kails kā pirksts un tik sauss kā nūja” ir nepārprotams cēlonis Mača nedienām. Ļoti “loģiski”.

Skaidrs, ka ir priekšvēlēšanu perioda regulējums, kas jāievēro visiem. Piemēram, ja draudzes namā izvietoti konkrētas partijas aģitācijas plakāti, pret to ir jāvēršas. Jāpiezīmē, ka man vispār krīt uz nerviem deputāta amata kandidāti, kas neilgi pirms vēlēšanām atklāj visai godīgai publikai, cik lieli kristieši viņi ir. Vienlaikus man šķiet, ka liberālismam tieši galīgi nepiestāv centieni ierobežot citu – šajā gadījumā garīdznieku – tiesības publiski kritizēt liberāļus.

Jā, Latvijas jaunlaiku politiskajā vēsturē ir bijušas epizodes, kas dod pamatu piesardzīgi skatīties uz politiķu un reliģisko kopienu attiecībām – atcerēsimies kaut vai Aināru Šleseru un viņa politiskos projektus. Tomēr nelāgu pieredzi nevajadzētu vispārināt.

Tāpat es īsti nesaprotu dažkārt dzirdēto argumentu, ka, labi, lai garīdznieki pauž savu viedokli par politiku “privātās sarunās”, bet ne dievnamos. Jo? Savukārt televīzijas studijā vai intervijā laikrakstam drīkst? Kādi ir kritēriji un loģika to pamatā? Visbeidzot – kādēļ tiek uzskatīts, ka tieši draudžu locekļiem piemīt īpašs niķis bez ierunām pakļauties garīdznieku viedoklim par politikā notiekošo?

Rezumējot – ir visnotaļ interesanti secināt, ka dzīvojam laikos, kad neticīgajiem ir jāaizstāv ticīgo tiesības, pat ja vairumā gadījumu viņi nepiekrīt ticīgo apgalvojumiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.