Mārcis Bendiks: Prātojums par pienākumiem, vecu laiku lozungiem un aplamu runāšanu Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Foto - no privātā arhīva
Priekšvēlēšanu laiks – diskusijas TV, radio, internetā... Bail slēgt iekšā trauku mazgājamo mašīnu – ka nesākas tur ar’ kāda politmuldēšana! No solījumu un aicinājumu džinkstoņas esam jau tā kā drusku pieguruši, tādēļ šoreiz paprātošu iztālēm.
Katrs runas speciālists jums pateiks: skaidra doma – skaidra valoda. No kā apgrieztais secinājums: ja valoda neskaidra, iespējams, ka doma nav pārāk skaidra. Šis, starp citu, lai ir prātā, kad kārtējie lūzeri gaudīsies, ka viņi jau visu to labāko un tā tālāk, bet nav pratuši izskaidrot. Pēc šīs frāzes var droši uzpazīt plānā galdiņa urbējus. Bet ilgstoša, aplama terminu lietošana un stulbu frāžu daudzināšana iedarbojas uz domāšanu. Kā sekas tam, piemēram, ir 9. maija “uzvaras” svinēšana – noturīga lozungu ietekme ilgā termiņā.
Šāda lozungu un savulaik smadzenēs ieskalotu frāžu ietekme uz domāšanu ir daudz lielāka, nekā iedomājamies. Īsai ilustrācijai: nu jau trīsdesmit gadu pēc padomju iekārtas sabrukuma mums aumež demokrātiskie spēki stāsta par reformu, kuras apspriešanā džinkst kādas “republikas pilsētas”, iepretim citām, it kā “ne–republikas” pilsētām. Tad kas ir republikas pilsētas? Tās pārējās būtu monarhijas vai anarhijas pilsētas? Nē, vienkārši bija sovjetu laikā tāds termins “republikas pakļautības pilsētas”, iepretim vissavienības pakļautības un rajonu pilsētām. Nekādas “vissavienības” sen vairs nav, bet sovjetu terminoloģija, tātad arī domāšana, turpina mūs vadīt arī uz reformēto gaišo nākotni.
Tas pats ir ar frāzi “pilsoņa pienākums” attiecībā uz vēlēšanām. Tas ir caur un caur staļinisks lozungs, kas iededzināts nākamo paaudžu smadzenēs. Demokrātiskā sabiedrībā dalība vēlēšanās ir tiesības, tāpat kā piedalīties Dziesmu svētkos. Par pienākumu to pasludina totalitāri režīmi, kuros 90+ procentu dalība (un tātad balsojums par vienīgo iespējamo) ir to leģitimitātes pamats. Brīvās, demokrātiskās vēlēšanās, kurā ir sacensība un izvēles brīvība, šāds diktatoru izdomāts pienākums nav vajadzīgs.
Manā jaunībā vēlēšanu dienas pavakarē pa dzīvokļiem staigāja biedri no vēlēšanu iecirkņiem, lai noskaidrotu, kāpēc tāds un tāds biedrs nav atnācis uz vēlēšanām. Es vēlēšanās apzināti nepiedalījos, bet, tā kā negribēju lieku reizi sakasīties ar savu māti, ticīgu komunisti, jau savlaicīgi izņēmu apliecību par tiesībām balsot citā iecirknī. Ķeksītis sarakstā bija, manu māti lika mierā, bet es vismaz daļēji biju no tā visa atkrustījies.
Vēlēšanu tiesības ir tiesības. Pienākums paust padevību saimniekam ir vergiem, kupretī brīviem cilvēkiem ir tiesības izvēlēties savus priekšstāvjus, kuri lems par valsts un sabiedrības pārvaldības lietām. Ja tu esi brīvs cilvēks un nevēlies, lai tevi pārvalda gadījuma rakstura salašņas, pacel savu pakaļu no dīvāna un aizej nobalsot – tās ir tavas tiesības. Tiesības, kuras var arī zaudēt, ja tās nelieto atbildīgi vai nelieto vispār.
Šajās eirovēlēšanās šis varbūt ir nozīmīgākais faktors. Jo visa iepriekšējā pieredze rāda, ka mūsu dzīvi Eiropas Savienība ietekmē gan, bet tās lēmumus mūsu deputāti Briselē – nu ļoti grūti izsekot kādu cēloņsakarību. Bet bez “lielo” lēmumu pieņemšanas, par kuriem pamatā gādās “lielie” spēlētāji, mums ir arī savas intereses: likt dzirdēt mūsu, tieši mūsu, bažas un rūpestus. Lēmumu tur nebūs, bet ir vajadzīga balss, kas tās paudīs. Kam būs šī balss, izšķirs vēlēšanas. Kurās piedalīties ir mūsu tiesības. Neizniekosim tās.