Pārdomas par koncertzāli Rīgā Apriņķis.lv
- Autors: Una Griškeviča
Foto - arhīvs
Kādu brīdi runas par akustiskās koncertzāles celtniecību Rīgā bija noklusušas, taču pirms neilga laika tās atsākušās ar jaunu sparu, sadalot cilvēkus vismaz trijās nometnēs. Es piederu pie tiem, kuri uzskata – Rīgai, kuru pamatoti var dēvēt par Baltijas valstu kultūras galvaspilsētu, akustiskā koncertzāle neapšaubāmi ir vajadzīga. Tiesa gan, laikam sevi varu pieskaitīt arī tiem, kuri vērtē, ka tās iespējamā celtniecība uz AB dambja ir ļoti strīdīgs jautājums.
Arī pagājušās piektdienas vakarā eksperti un arhitekti diskusijā, kas norisinājās peldošajā mākslas galerijā “Noass” uz tā paša daudz apspriestā AB dambja, pie viena kopsaucēja nenonāca. Lai dažādi iespējamie koncertzāles celtniecības tehniskie risinājumi paliek speciālistu ziņā, taču man kā rīdziniecei ir daudz praktisku jautājumu, uz kuriem neesmu saņēmusi atbildes.
Piemēram, kā koncertzāles celtnieki un projektētāji ir iecerējuši atrisināt mūžīgos sastrēgumus uz Akmens tilta, kas noteikti būtu tuvākais ceļš uz koncertu norises vietu? Protams, pavasarī, vasarā un agrā rudenī nav nekā skaistāka par pastaigu pāri Daugavai pa tiltu, bet ko darīt lietū, vējā un sniegputenī?
Esmu šādus laika apstākļus izbaudījusi Hamburgā, no metro stacijas dodoties pārsimt metru garā gājienā uz Elbas filharmoniju, un ticiet man – ceļš pāri kanālam, izbaudot no Elbas nākošo ledaino vēju, sniegputeni un mēģinot nepakrist uz slidenā tiltiņa, kuru neviena gādīga roka nebija nokaisījusi ar smiltīm, nebija nekas patīkams.
Otrs jautājums ir ne mazāk svarīgs, un uz to norāda arī intervijā aptaujātie, proti, kā paredzēts atrisināt ārkārtas situācijas koncertzālē, ja tādas rastos? Ja tiek izsludināta trauksme un visiem pēkšņi jāevakuējas, kur paliks tie divi tūkstoši klausītāju un mūziķi? Lēks ūdenī?
Trešā lieta: vairāki eksperti ir norādījuši uz ūdens līmeņa paaugstināšanos Daugavā, īpaši tad, kad vējš pūš no jūras puses. Zinu, ka ir atvēlēti 23 miljoni eiro no Eiropas Savienības struktūrfondiem dambja (vai citas potenciālās vietas) nostiprināšanai un sakārtošanai, taču – vai nebūtu lietderīgāk šos līdzekļus ieguldīt tieši koncertzāles celtniecībā?
Protams, ir gana daudz lasīts par to, cik pasaulē izmaksājusi vienas vai otras kultūras būves celtniecība, taču – vai esam tik bagāti kā, piemēram, Vācija, kur tās pašas Elbas filharmonijas celtniecība gala beigās izmaksāja 800 miljonus eiro?
Un tā nu, kamēr Rīgā ir tikai Lielā ģilde, VEF Kultūras pils, Latvijas Nacionālā opera un balets un “Arēna Rīga”, bet nav īstas akustiskās koncertzāles, labas mūzikas cienītāji nodosies gaidīšanas svētkiem un turpinās apskaust Rēzekni, Liepāju, Cēsis un nu arī Ventspili, kur ir tiešām izcilas koncertzāles un kur mūziķi uzstājas ar prieku, slavējot gan akustiku, gan infrastruktūru, vai arī dosies uz kādu no Eiropas koncertzālēm. Un cerēs, ka eksperti agrāk vai vēlāk noslēgs piecpadsmit gadu ilgušo diskusiju un beidzot vienosies par to, ka koncertzāle nepieciešama arī Rīgai, un par to, kur īsti tā būtu ceļama.
Tādēļ no sirds ceru, ka šo jautājumu kā prioritāti izvirzīs arī nākamais kultūras ministrs, kurš spēs atrast loģisku kopsaucēju un vienoties ar visām pusēm, no kurām atkarīgs šā būtiskā jautājuma atrisinājums.