Menu
 

Guntis Kalme. Lūgšana par aizvestajiem

  • Autors:  Guntis Kalme
Foto - Saeimas administrācija Foto - Saeimas administrācija

Debesu Tēvs, debess, zemes un Latvijas Radītāj, Tu, kas esi izredzējis mūs vienu otram, - Latviju mums un mūsu Latvijai, mēs pateicamies, ka esi mums dāvājis skaistu vietu zem saules, to, kas mums, latviešiem, ir mūsu vienīgā Dzimtene un Tēvzeme – mūsu Latviju. Pateicamies, ka esi mums uzticējis to kopt un sargāt.

Teicam Dievs, Tavu žēlastību, ka līdzās pavisam nelielajam tautu skaitam pasaulē, - nepilniem pāris simtiem, kurām esi devis katras tautas augstāko sasniegumu – savu valstiskumu, patstāvību, un neatkarību, Tu esi to dāvājis arī mums, latviešiem, un ļāvis atkal to atgūt.

Slavējam Tevi, ka esi devis mums vadītājus un cīnītājus, kuri tautai grūtos brīžos ir varējuši veikt neiespējamo un ir izmantojuši Tevis doto vēsturisko iespēju paust un arī īstenot mūsu valstsgribu pagājušā gadsimta sākumā. Vairākiem tūkstošiem tautu pasaulē taču savas valsts vēl vai vairs nav.

Pateicam, ka esi šodien pulcējis daudzus no tiem, kuri piemin un atceras Baigā gada izsūtīšanu te, Valsts Prezidenta pilī, lai arī tādā veidā simboliski atgādinātu, ka šī diena ir nozīmīga ne vien atsevišķiem cilvēkiem, viņu ģimenēm vai dzimtām, bet visai mūsu Latvijas valstij un jo īpaši mums, latviešiem, tās valstsnācijai, pret kuru šis mērķtiecīgais genocīds tika vērsts.

Palīdzi uzturēt mūsu skatījuma un izpratnes plašumu un dziļumu, ieraudzīt, ka aiz deportāciju pāridarījuma daudzajiem atsevišķajiem cilvēkiem, to ģimenēm un dzimtām bija agresora vēlme mūs iznīcināt vispirms kā valsti, tad kā tautu un tad arī kā normālas cilvēcības nesējus.

Jo Ļaunuma impērija nespēja samierināties, ka mēs kā tauta esam uzdrīkstējušies reiz atrauties no viņas, gribēt dzīvot savu, brīvu dzīvi. Mūsu vecvecvecāki taču Neatkarības karā bija izcīnījuši savu brīvību, viņu bērni bija jau dzimuši un auguši brīvā, pašu valstī. To šī Ļaunuma impērija nevarēja un negribēja pieņemt.

Pateicamies, Dieva Dēls, Kungs Kristu, ka Tu, kurš pats izcieti cilvēka dzīves grūtības, tiki nodots, svešas varas apcietināts, nepatiesi apsūdzēts un bez vainas notiesāts, nolemts grūtai un pazemojošai nāvei, bet Dieva spēkā augšāmcēlies, ka Tu pats biji līdzās tiem, kuri tika izrauti no savām mājām, dzimtenes, ģimenēm un dzimtām, un aizvesti verdzībā, ka palīdzēji uzveikt cilvēcisko nespēku, bezcerību, vientulību un izmisumu, saglabāt, uzturēt un kopt savu cilvēcību pat necilvēciskos un brutālos apstākļos.

Paldies, ka mātēm un vecmātēm devi spēku, spītu un gudrību cīnīties par saviem bērniem un mazbērniem, pat sev atraujot maizes riecienu vai apģērba gabalu.

Paldies arī par svešumā sastapto labo un nesavtīgo cilvēku palīdzību un atbalstu, kuri bija spējuši saglabāt savu cilvēcību un sirdsapziņu.

Paldies, ka nepameti izsūtītos tad, kad kailās izdzīvošanas mudināts, paša savtīgums gribēja uzveikt sirdsapziņu, goda prātu, taisnīgumu un cilvēcību.

Paldies, ka mācīji un iemācīji dzīves vienkāršākās lietas – ka Tu esi visa sākums un beigas, nevis ļaunais režīms un kailā vara. Arī to, ka lai arī tas ir varmācīgi piesavinājies noteikšanu pār miesu un fizisko dzīvību, taču tam nav noteikšanas pār dvēseli, sirdsapziņu un ticību Tev.

Paldies, ka Tavā uzvarā pār nāvi un Tavas augšāmcelšanās notikumā varējām ieraudzīt un uzturēt arī savu cerību uz tajā brīdī it kā neiespējamo – uz pārbraukšanu Dzimtenē.

Paldies, Svētais Gars, ka sargāji un vadīji mūs un dari to joprojām.

Paldies, ka dod gudrību nepārvērst šo dienu par tautas upuru apraudāšanu, bet ka skatam savas tautas vēstures gājumu lielajās līnijās, un ieraugam, ka mēs kā tauta esam spējuši ne tikai izdzīvot, un pārdzīvot mums nodarītos zaudējumus, pazemojumu un kaunu, bet arī atdzimt, atjaunoties un augšāmcelties, atkal atgūstot mums atņemto valstiskumu, bet PSRS kā Ļaunuma impērijai liki sabrukt.

Mēs aizlūdzam par tiem, kuri neatgriezās Dzimtenē, bet palika tālumā un svešumā. Paldies, ka esi devis iespējas doties tālajos braucienos uz Krieviju, apzināt, meklēt un atrast līdz šim nezināmās kapa vietas izsūtījuma vietās, iesvētīt kā tur palikušo mūsu tautiešu pēdējās atdusas vietas un iezīmēt ar krustiem un piemiņas zīmēm.

Paldies, ka mudini mūs šo, par ārkārtīgi lielo cenu iegūto pieredzi kā saglabāt cilvēcību, sirdsapziņu, un ticību arī necilvēcīgos apstākļos, savas Dzimtenes augstās vērtības atziņu sniegt jaunajai paaudzei un viņiem savukārt – vēlēties to saņemt. Āmen.

* Lūgšana par aizvestajiem deportāciju atceres dienā 14.jūnijā Prezidenta pilī

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.