Menu
 

Ieva Struka. Baltās naktis Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka, speciāli "Kodolam"
Publicitātes foto Publicitātes foto

Vai kādreiz esat aizdomājušies, kāpēc tieši jūnijā tik daudz melnu notikumu – vismaz Latvijas vēsturē? 14. jūnija nakts, 17. jūnija nakts, arī 22. jūnija nakts, kas, pat ja lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ļāva cerībā uzelpot, ka notiks brīnums un pirms nedēļas deportētos radiniekus izdosies atgūt, tomēr iezīmēja Otrā pasaules kara sākumu mūsu valsts teritorijā. Varbūt pie vainas baltās naktis? Tās ļauj vienlaikus redzēt un neredzēt, kā mainās pasaule. Par to arī šī sleja pirms vasaras brīvdienām.

Inese Dreimane "Vēstule ar pielikumu" (apgāds "Zvaigzne ABC", 2019). Esmu dzirdējusi vēsturnieci, Okupācijas muzeja speciālisti Inesi Dreimani radio studijā asi diskutējam ar rakstniekiem, kuri piekrita piedalīties romānu sērijā "Latvija. XX gadsimts", un iebilstam par vēstures faktu pārāk brīvu interpretāciju. Laikam tieši tas mani ieinteresēja, uzzinot, ka arī viņa pati ir uzrakstījusi nelielu romānu. Protams, par vēsturiskiem notikumiem. Tā darbība notiek 1940. un turpmākos gados, aptverot vairāku cilvēku likteņus caur kādas sievietes monologa/vēstules formā uzrakstītu vēstījumu. Galvenās varones aktīva rīcība mijas ar vēl intensīvāku emocionālo pārdzīvojumu, atklājot kaismīgu raksturu, ko ārprātīgie apstākļi burtiski ar varu piespiež savaldīties, paklusēt, piekāpties, bet nepadoties un turpināt dzīt pēdas padomju drošības dienestu arestētajam un "parastā" naktī aizvestajam līgavainim. Un tomēr šī nav ierindas grāmata, jo te, "literāri" apstrādāti, parādās mazzināmi un nezināmi fakti, kas nāk no neapstrīdamiem avotiem – čekas darbības pētniecībā apgūtiem dokumentiem.

Anna Zvaigzne "Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā" (režisors. Pēteris Krilovs). Jaunās dramaturģes lugu par sarīkojumu deju skolotāju Veltu Kalniņu, kuras profesionālās darbības spēka gadi pagāja padomju laikā, ar Dreimanes romānu vieno ne tikai laikmets, bet arī varones raksturs. Dzelžaina griba, vientulība un dzīve, kas būtu varējusi būt citāda. Pētera Krilova izrādē Valmieras drāmas teātra Apaļajā zālē viņas ir trīs – izrādes otrajā cēlienā Velta (Elīna Vāne) uz skatuves ir kopā ar vēl divām Veltām, no kurām viena ir viņa pati, ja vēl dzīvotu (Dace Eversa), un viņas alter ego jeb mistiskais Stubenhocker (Inese Ramute), un tieši tad izrāde kļūst par piedzīvojumu laikā un telpā. Tiem, kuri nav dejojuši, tas ir stāsts par viņiem nezināmu Latvijas kultūras personību, bet tiem, kuri ir (un tādu ir tūkstošiem), tas ir stāsts par Skolotāju. Un tad ir vēl trešā cilvēku grupa – skolotāju bērni, kas atpazīs sevi lomā, ko spēlē Ingus Kniploks. Mamma ir, bet vienlaikus viņas nav, jo ar viņu jādalās vēl ar daudziem citiem. Protams, ka tas izraisa personisku drāmu vēlāk dzīvē.

Hildas Vīkas gleznas un zīmējumi. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ceturtajā stāvā no 14. jūnija līdz 25. augustam apskatāma mākslinieces darbu izstāde, kas šā raksta kontekstā iegulst kā auseklis cimda rakstā. Poētisms nav nevietā, jo Vīka 30. gados pēc apprecēšanās ar rakstnieku Viktoru Eglīti (droši vien ne tikai tāpēc) nereti pievēršas tēliem, kas rodami ne tikai tautas folklorā, bet arī dievturībā. Vienlaikus viņas darbos ienāk tēma, kas skar sievietes–mākslinieces brīvību rast iedvesmu miesas daiļumā. Padomju laikā, īpaši tādēļ, ka viņa ir represētā un nogalinātā Viktora Eglīša atraitne un aizbraukušā rakstnieka Anšlava Eglīša "pamāte", viņas vārds ir nevēlamo sarakstā, lai kā 50. gadu mijā viņa būtu vēlējusies iekļauties jaunajā laikā. Neizdodas. Baltajās naktīs ir notikuši melni darbi, un arī viņas izstādes atklāšanas datums nešķiet nejaušs.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.