Menu
 

Ko Jāņos rakstījām pirms daudziem gadiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Apriņķis.lv
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Pirms 60 gadiem – 1959. gada 24. jūnijā – “Darba Balss” jāņojas un līgojas pamatīgi. Ir laiks, kad līgošanu tiek mēģināts iedabūt padomju nedabisko “kultūras tradīciju” iemauktos.

Jau redakcijas ievadrakstā atgādināts: “..kad pļavas un birzis tērpušās savā visskaistākajā rotā, kad lauku ļaudis beiguši pavasara darba cēlienu, latviešu tauta svin Līgo svētkus.” Tūlīt gan piebilde, ka tagad, padomju varas gados, tie guvuši jaunu saturu. Raugi, “mūsu līksmās līgo dziesmas nes brālīgus sveicienus pārējām padomju tautām, kas kopā ar mums plecu pie pleca cīnās par septiņgadu plāna ātrāku izpildi un komunisma drīzāku uzcelšanu”.

Tad nāk pilna lapa ar savdabīgajām padomju tautas līgo dziesmām, kurās cildināti priekšzīmīgie un aplīgoti neprašas. Tā, piemēram, Slokas celulozes un papīra kombināta saime par godu kādam tur Komunistiskās partijas plēnumam savlaicīgi izpildījusi saistības:

Mašīnas ar kaudzi krautas,
Atsperes gandrīz vai lūst.
Tur virs plāna saražotais
Slokas papīrs tautā plūst.

Tajā pašā laikā kolhozā “Rīts” kukurūza esot ieaugusi nezālēs:

Tā tik bija jāņuzāle,
“Rīta” laukos sazēlusi:
Līgotājiem kājās dzēla,
Tālāk tikt šie nevarēja.

Jāpiebilst, ka šo “dzejas darbu” autors redakcijā, rādās, sācis līgot jau laikus, jo pantiņu kvalitāte atbilstoša.

Pirms 50 gadiem

Dižās padomjzemes priekšnieki un vietējie sulaiņi nosprieduši, ka līgo pekstiņi novirza darbaļaužu domas un sapņus neceļos. Nekādas līgošanas! Atveram toreizējās “Darba Balss” 22. un pēc tam arī 25. jūnija numuru, uzmanīgi caurskatām – par Jāņiem un līgošanu nav nekā. Pilnīgi nekā!

Vienīgais – 25. jūnija avīzē tiek ziņots par Rīgas rajona darba un dziesmu dienu, kam acīmredzot jāaizvieto līgošana. Rīgas rajona komunistu priekšnieks Girgensons vāvuļo par to, ka šie svētki veltīti Ļeņina 100. dzimšanas dienai. Citādi nemaz nevarot būt, jo katrs cilvēks taču par to vien domājot. No Krievijas Ļubercu rajona atbraukušie ciemiņi arī atveduši dāvanu – Ļeņina attēlu, ko visi uzņem vētrainiem aplausiem.

Tomēr ik pa brīdim cauri spiežas tāda pa pusei Jāņu, pa pusei Dziesmu svētku atmosfēra. Un… ko gan izjūt diriģents Haralds Mednis, kad “Pūt, vējiņi!” diriģēšanu viņam tautu draudzības labad jādala uz pusēm ar Piemaskavas Ļubercu kultūras nama direktori, biedreni Kitajenko?

Pirms 40 gadiem

Paiet vēl 10 gadi, un atkal mainās uzsvari. Brežņeva stagnācijas laika zenīts. Par Līgo svētkiem, samērīgi un klusu, taču runāt drīkst. 1979. gada 23. jūnija “Darba Balss” pirmajā lapā raksts “Gan darbu padarīsim, gan Jāņus nolīgosim” par kolhoza “Ādaži” panākumiem siena gatavošanā. Mjā, nu kur tad vēl, ja ne šajā paraugsaimniecībā, uz kuru parasti veda augstus komunistus un ārzemju viesus rādīt, cik jauki dzīvo priecīgā latviešu tauta!

Šis laiks – septiņdesmito gadu beigas – toreizējos plašsaziņas līdzekļos ir pustoņu, asociāciju un mājienu laiks. Pa brīdim cenzūrai garām pasprūk arī pa brīvdomībai. Pat izbrīna šajā “Darba Balsī” publicētās Līgas Zītaras dzejas rindas:

Kamēr vien mātes
Pielūgs stārķus, nevis žiguļus,
Kamēr vien bērni zinās dzimto valodu,
Tikmēr saujiņa pukstošu siržu –
Mana tauta mazā –
Pasaulē pastāvēs.

Visu cieņu!

Pirms 30 gadiem

Skaidrs, ka 1989. gada 24. jūnija “Darba Balss” izskatās pavisam citādi. Pirmajā lapā lielas senlatviešu zīmes – Saules zīme, Gaiļa zīme, Jāņa zīme un citas. Turpat īss materiāls par Jāņu ielīgošanu Dainu kalnā jau pirms nedēļas. Esot sabraukuši līgotāji no Latgales – Preiļu rajona un Līvāniem, bijusi lieliska apdziedāšanās, rotaļas un danči. Siguldieši īsā brīdī esot izpirkuši Latgales keramiķu darinātās vāzes un krūzes. Arī pēc Jāņiem – 25. jūnijā – Dainu kalnā skanēšot līgo dziesmas kopā ar Vispasaules latviešu ārstu pirmā kongresa dalībniekiem.

Otrā lappusē arī par Jāņiem. Kolhozam “Ezerciems” esot 40 gadu jubileja. Kolhozs vēl nezina, ka beigas pavisam tuvu, bet tas nu tā… Lūk, “Ezerciemā” esot 72 Jāņi, no kuriem daži aprakstīti šajā materiālā. Vispār – pamatīgs žurnālista darbs, lai šo visu uzzinātu un ar daudziem Jāņiem aprunātos. Starp citu, viens no viņiem saka zīmīgus vārdus: “Es tagad dzīvoju ar domu, ka vismaz maniem bērniem būtu jāpiedzīvo neatkarīgas Latvijas laiki.” Atgādinām – ir 1989. gads. Visticamāk, arī pats Jānis sagaidīja lielās pārmaiņas.

Viena lieta gan pārsteidzoši līdzīga 1959. gada “Darba Balss” jāņošanas avīzei – aplīgošanas dziesmas. Gan formā, gan saturā mazliet citādākas. Re, pamanīts, ka Rīgas rajona iedzīvotāji... nevar nopirkt ziepes, jo viņiem ir tikai vizītkartes, bet neesot talonu:

Kas tur nāca melnām mutēm,
Baltām acīm dusmodami?
Priorieši, lauksaimnieki,
Lāga ziepju neredzēj’ši.

Savukārt Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīcas komunistu partijas biedri partijas biedru naudu pa tiešo uz Maskavu sūtot:

Olainieši, gudrinieki,
Uz Maskavu naudu sūta!
Tur no katra rubulīša
Trīs desmiti izaugšot.

Jādomā gan, ka Maskavu mīlošie Olaines komunisti šo aplīgošanos nebūs lasījuši, jo latviski, visdrīzāk, nesaprata ne vārda...

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.