Menu
 

Māris Zanders. Tradīcija, kuras varēja arī nebūt Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Publicitātes foto Publicitātes foto

Jāņi aizvadīti, sociālajos tīklos esam atrādījuši savu svinēšanu, kritiskas piezīmes, kā ierasts, arī izteiktas, tomēr kopumā pārsteigumu un satricinājumu nebija. Svētki, bez kuriem Latviju iedomāties grūti. Savukārt tālākais teksts ir par to, ka nekā pašsaprotama te nav, jo padomju vara tradīciju nīcināja ar tādu vērienu un skrupulozu neatlaidību, ka beigties tas varēja visādi.

Daži piemēri ilustrācijai. 1961. gadā pamatīgas nepatikšanas sanāca Latvijas Valsts izdevniecības redaktorei Valentīnai Valpēterei, kura gatavoja Pāvila Rozīša Kopotos rakstus un 5. sējumā neapdomīgi atstāja dzejoli "Zilā kalnā". Dzejolis sākas tā: "Ej Jāņu naktī turp, kur zilas miglas tīti ir tautas gaišais prieks un dziļo gaidu mīti, kur brīnumpuķe plaukst, kas visiem vēstīt būs, ka kādreiz zaudēto reiz tauta atkal gūs." Konkrētā sējuma 15 tūkstošos eksemplāru tika pārdrukātas attiecīgās lappuses. Ja Rozīša gadījumā paranoisks prāts var vismaz teikt, ka dzejolī lasāms mājiens par "buržuāzisko Latviju", no šodienas viedokļa pilnīgi neprātīgas liekas tādas epizodes kā, piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevniecības lēmums aizkavēt Latvijas literatūras vēstures 6. sējuma drukāšanu, jo tajā iespraucies Aleksandra Čaka dzejolis "Jāņu dienā", kurā darbojošās personas ir Vladimirs Iļjičs Ļeņins un t.s. latviešu sarkanie strēlnieki, vai arī lēmums grāmatā "Latviešu virtuve" nosaukumu "Jāņu siers" nomainīt ar "Lauku sieru". Šādas un līdzīgas ērmības var likties smieklīgas, bet totalitārā valstī tām varēja būt taustāmi rezultāti. Tādēļ var teikt, ka visiem zināmā Jāņu tradīcija ir labs piemērs tam, ka mēs savā neatkarīgajā valstī nereti pietiekami nenovērtējam to, kas mums ir.

Tomēr šīs tēmas kontekstā jāmin arī kaut kas uzteicams. Totalitārā režīmā strīdēties ar valsti ir, maigi sakot, neapdomīgi, tādēļ jo pārsteidzošāk, ka Jāņu nīdēšanas gadījumā tolaik bija cilvēki, kuri nebaidījās. Kad boļševiku laikraksts "Cīņa" 1961. gada 24. martā publicēja ievadrakstu, lai aprādītu Jāņu svinēšanas kaitīgumu, redakcija sāka saņemt kolektīvas protesta vēstules. Piemēram, tekstilkombināta "Sarkanā tekstilniece" 12. ceha piecdesmit (!) darbinieki rakstīja: "Ceram, ka mums nav jāatgādina par PSRS Konstitūcijas pantu, kurā teikts par nacionālo svētku atzīšanu." Nemāku teikt, vai sistēmas vēršanās pret Jāņiem atslāba šādu protestu ietekmē, bet nenoliedzami, ka par "padomju pilsoņiem" kļuvušie latvieši dažos gadījumos saspurojās.

Cita lieta, ka jebkura tradīcija, to skaitā Jāņi, laika gaitā iegūst jaunus elementus, savukārt citus zaudē. Dažkārt ļaudis to uztver noraidoši, tomēr es atbalstu pieļāvīgāku attieksmi – jo vairāk tādēļ, ka gadu gaitā ir vērojama arī, ja tā var teikt, pretēja virzība. Mūsdienās Lāčplēsis, Kaupo, Spīdola utt. ir pašsaprotami tēli latviešu kultūras kodeksā, taču tā nebūt nav bijis vienmēr, – pirmais Andreja Pumpura "Lāčplēša" izdevums tika nodrukāts 2000 eksemplāru, un, lai gan, kā ironiski atzīmē pētnieki, latviešu namsaimnieku (tātad turīgu cilvēku) tolaik Rīgā bija vairāk, divpadsmit gadu laikā to tā arī neizdevās pārdot. 1902. gadā nevienā no presē publicētajiem Pumpuram veltītajiem nekrologiem "Lāčplēsis" vispār netiek pieminēts. Citiem vārdiem sakot, šodien pašsaprotamais tā rašanās brīdī tāds nebija, toties izveidojās laika gaitā.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.