Menu
 

Dzintris Kolāts. Raimondam kurpes bija par lielām Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Foto: LETA Foto: LETA

Ko nozīmē – palikt atmiņā? It kā ļoti vienkārši – kāds notikums, lieta vai cilvēks ik pa brīdim, noteiktos apstākļos vai tāpat vien uzplaiksnī mūsu domās. Starp citu – šī lieta, notikums vai cilvēks ne vienmēr bijis pozitīvs. Lai kā gribētos aizmirst – arī mūs pazemojuši, apmānījuši vai nomelnojuši cilvēki vai pašu rīcības brīdi pa brīdim ataust atmiņā.

Tāpat ir ar politiķiem. Atmiņā paliks tie, kuri izdarījuši ko labu, un tie, kuri izdarījuši ko ļoti sliktu. Remdenos, kuri nav darījuši neko atmiņā paliekošu – ne labu, ne sliktu –, aizmirsīs. Patiesi – dažreiz tikt tautas aizmirstam nemaz nav sliktākais. Rekur brāļi lietuvieši droši vien atcerēsies prezidentu Rolandu Paksu, kuru pēc 13 prezidentēšanas mēnešiem atlaida Lietuvas Seims, atzīstot viņu par vainīgu Konstitūcijas un prezidenta zvēresta pārkāpšanā. Toties čehi, visticamāk, atminēsies prezidentu Milošu Zemanu vairākos oficiālos pasākumos galīgi piedzērušos, kas viņam gan netraucēja iegūt šo amatu otrajā termiņā...

Uz šī fona no amata aizejošais Latvijas prezidents Raimonds Vējonis nav sliktākais piemērs. Nav izdarīts nekas slikts un apkaunojošs. Gandrīz nekā laba arī nav. Tāda kā neredzamā burvju cepure, kas dažreiz ārzemju pieņemšanās liegusi kungam pat ievērību, lai pievērstos – lūk, te arī Latvijas pirmā persona... vai nupat, mūsu armijas simtgadē – neko neizsakoša frāze: būt par karavīru ir augstākais patriotisma apliecinājums. Tik gludi un pareizi, tik atmiņā nepaliekoši.

Bet sākums bija cerīgs – ar sev neraksturīgu enerģiju. Drīz pēc pilnvaru saņemšanas Raimondam Vējonim nācās pārciest nopietnu sirds operāciju. Cik daudz sirsnīgu veselības vēlējumu! Arī plašsaziņas līdzekļos sākumā jautās cerīgas noskaņas, spilgti izteicieni, šarmējoša vienkāršība, kas, starp citu, varēja kļūt Vējoņa prezidentūras trumpis... nekļuva. Pat ne tuvu tam. Tukšas frāzes, nedrošība, sajaukti teksti, neveiklas iniciatīvas. Kādēļ tā notika?

Vislabāk atbildi uz to zina pats Raimonds Vējonis. Par to ir tiesīgs paprātot arī katrs lasītājs. Gribētos akcentēt divus iemeslus. Pirmkārt, kā mēdz teikt, prezidenta kurpes bija par lielām. Cerīgs sākums nenozīmē, ka šajās kurpēs būs iespējams noiet visu distanci. Vējonis arī pirms tam nebija spožs orators, nebija pamanāms un atraktīvs. Daudzās ministru un politiķu aptaujās – kaut kur pa vidu. Grūti cerēt uz atmiņā paliekošu prezidentu. Ja nu vienīgi...

Ja nu vienīgi pirmās personas amatā respektē profesionālu tēla veidotāju padomus, ja ir spēcīga padomdevēju un konsultantu komanda. Lūk, te, otrkārt, diemžēl prezidenta tuvāko darba kolēģu lokā acīmredzami pietrūka cienījamu komunikācijas padomdevēju, runu veidotāju, cilvēku, kuri šī vārda labākajā nozīmē palīdzētu noslēpt trūkumus un izcelt stiprās puses. Kaut vai attīstīt to pašu "vienkāršā lauku puiša" vai "zaļi domājošā" tēlu, pievienojot augstajam amatam nepieciešamo glanci. Neveiksmes komandas komplektēšanā tālāk izvērtās neveiksmēs ideju pasniegšanā, runu teikšanā, nepārliecinātībā pašam par sevi... un vēlāk jau daudzi lūdzās – ak, kungs, kaut šis murgs ātrāk beigtos!

Lai kādus attaisnojumus sev rastu Raimonda Vējoņa tuvāko personu loks, par to, ka esam izniekojuši gandrīz četrus gadus (izņemot dažus pirmos mēnešus) tautas pašapziņas veidošanā, visvairāk ir atbildīgas tieši šīs personas. Ja gāja, zināja taču, uz ko iet!

Starp citu, arī Egils Levits ir sācis ar lielu uzticības "avansu", ja neskaita klupienus – viesu aicinājumus uz inaugurācijas pasākumu. Ļoti gribētos cerēt, ka jaudas pietiks ilgākam laikam.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.