Pirmajos mēnešos pēc piedzimšanas bērnam raksturīgs teju eksistenciāls uztraukums, kad mammas vairs nav tuvumā, viņas sirds puksti un pat smarža bērnu padara laimīgu, kamēr, jo ilgāk to trūkst, jo grūtāk viņu var nomierināt. Šāda lietu kārtība liecina par vecāku nozīmi, viņiem pateicoties, bērns vispār ir pasaulē, un bērna pieradums un drošības sajūtas nepieciešamība pēc vecākiem šo kārtību atspoguļo. Dzīve gan ne vienmēr ir ideāla…, un gribētos, lai bāreņi un nemīlēti bērni būtu bubuļi pieaugušo pasakās. Tomēr to realitāte nenoliedz, bet apstiprina bērnam vislabāko un gaidas pēc tā.

Šogad Ziemassvētku un svētku brīvdienas operatīvie dienesti gaida ar lielām bažām, jo šajā laikā iedzīvotājiem ir sešas brīvas dienas pēc kārtas. Lielākās bažas ir saistītas ar pārmērīgu alkohola lietošanu, kas attiecīgi var izraisīt arī ceļu satiksmes negadījumus un pārgalvīgas situācijas, kurās var būt apdraudēta cilvēka dzīvība.

“Ginekoloģe Ilze Lietuviete man pastāstīja, ka tikko dzimis zīdainis ir bērns, bet pirms pusstundas viņš bija auglis. Valoda ir varena lieta. Pasaki to pašu citādi, un skan daudz labāk. Sakām “grūtniecības pārtraukšana” – un nemaz neizklausās tik briesmīgi. Varam par to uzrakstīt eseju un nepieminēt, ka runājam par cilvēkbērna, kuram pukst sirds, nogalināšanu,” – tā par abortiem pirms vairāk nekā desmit gadiem rakstīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

Kā gadījās, kā ne, attapos intensīvās terapijas nodaļā, ar šļaukām un vadiem piesaistīts pie dažādiem pīkstošiem, rūcošiem un klusējošiem aparātiem. Un tur bija vēl daudzi citi tādi paši kā es, ar šļaukām un vadiem. Attapos no tā, ka telpas labajā pusē nakts tumsā kāds krievs briesmīgi lamājās. Pamīšus vaidēja un lamājās krievu trīsstāvīgajiem. Minūti, piecas, desmit. Narkozei nākot laukā, viņam sāpēja. Bet sāpēja tai telpā visiem, jo visi tai dienā tika operēti, – tikai neviens cits īpaši nevaidēja un nelamājās. Cietās. Vienīgi tas krievs, neļaujot citiem gulēt.