Latvijā 15. oktobris bija Valsts valodas diena. Domāju, nekļūdīšos, sakot, ka liela daļa mūsu cilvēku par šādu dienu nezina. Tāpat, cik pamanīju, tās atspoguļojums informatīvajā telpā bija, kā saka, ķeksīša dēļ. Man šķiet, labi nojaušams ir arī iemesls šādai situācijai – mēs parasti par latviešu valodu runājam, uzsverot apdraudējumus tai un žēlojoties par valodas piesārņošanu.

Dina Florena ir ģimenes ārste ar piecu gadu darba pieredzi. Kopā ar vīru viņa audzina trīs bērnus – piecpadsmit gadus vecus dvīņu puikas un septiņpadsmit gadus vecu meitu –, bet viens viņu bērniņš ir debesīs. Dina gan kā profesionāle, gan kā jauniešu mamma interesējas par jauno seksuālās izglītības programmu*, ko plānots ieviest skolās, un kā ārste viņa ir pārliecināta, ka svarīgākā pieeja izglītošanā par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem būtu sniegt bērniem daudzpusīgas zināšanas par cilvēka ķermeni, fizioloģiju, par visām norisēm cilvēka organismā. Tāpat, viņasprāt, ir ļoti svarīgi jauniešus izglītot par veselīgu dzīvesveidu, kā arī stāstīt par dažādiem riskiem un savas rīcības sekām.

Rīgas dome pagājušajā nedēļā pēc asām diskusijām atbalstīja Esplanādes parkā esošā pieminekļa Krievijas karavadonim Mihaelam Andreasam Barklajam de Tolli demontēšanu un pārvietošanu. Tāpat nolemts demontēt pieminekļus rakstniekiem Andrejam Upītim un Sudrabu Edžum. 

Grābu lapas pie mājas, līdz izdzirdu otrpus žogam esošajās tirgus nojumēs skaļas balsis. Nobrīnījos, ko tik vēlu babuļi tur dara. Sen taču bija jāsēž pie televizora. Pēkšņi ar lielu būkšķi uz ielas braucamās daļas izlidoja prāvs ķirbis.