Jānis Dimants. Šausmināšanās griba – kur tu rodies? ^{Apriņķis.lv}

Bet – bāc! Mūsmāju medijos jau parādās vēstījums: “Krievijas neatkarīgie mediji – drauds.” Plus vēl valsts drošībnieku atklātībā nākušais atzinums, ka, jā, ar tiem viesžurnālistiem ir riskanti, jābūt modriem! Gan nav minēts, ka kāds jau būtu paņemts vai ņemams ciet. Tikmēr pašmāju medijiem tēma iepatikusies, un nu iet vaļā uz velna paraušanu.

Nejauša sakritība vai medija strikta nostāja – atmaskot, kas patiesībā par putnu ir radiostacijas “Eho Moskvi” plaši pazīstamais kolorītais galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs. “Latvijas Avīze” dara to divos augusta numuros pēc kārtas – vispirms parasti korektais žurnālists Juris Lorencs, tad kara tēmu nenogurstošais virpinātājs Atis Klimovičs, kurš burtiski izģērbj mūždien vietējai varai opozīcijā esošo Venediktovu.

Viens atklāj, ka, raugi, Venediktovs kādā rakstā attaisnojis bēdīgi slaveno krievu raķešu uzbrukumu tirdzniecības centram Ukrainas pilsētā Kremenčukā, kur bojā gāja 19 cilvēki, otrs apsūdzības nesējs, pielāgojoties saceltai aktualitātei, vispārina, ka nav iespējams noticēt lielai daļai krievu žurnālistu, kas tagad pametuši Krieviju. Bijušais ilggadējais radio “Eho Moskvi” vadītājs tak gadiem devis vārdu gan liberālu uzskatu paudējiem, gan atklāti šovinistisku viedokļu aizstāvjiem un arī valdības pārstāvjiem savu šovinistisko pozīciju izklāstīšanai.

Uzreiz saku: nav izslēgta varbūtība, ka apķērīgais populārā medija līderis, teiksim, Kremļa saimnieka preses sekretāram Dmitrijam Peskovam to pasniedzis, sak, re, kā mēs atspēkojam ar iekārtu neapmierinātos, re, kāda mums viedokļu daudzveidība un tāpēc milzīgā klausītāju auditorija! Tas – no taktikas viedokļa “Eho Moskvi” iespējami ilgākai pastāvēšanai; no otras puses – radio klausītājiem gana svarīgi arī zināt varas nostāju tajā vai citā karstā jomā, lai vienkārši rēķinātos, ar ko biedē kāds personāžs no augstajām aprindām…

Varbūt Klimovičs iespaidojies no mūsu pašu aizsardzības ministra, kurš vienubrīd bija sācis pamācīt medijus, kas aicināmi uz intervijām un kam liegts nokļūt ēterā. Bet “Latvijas Avīzes” Lorencs savukārt pārmet Egilam Levitam, ka tas atļāvies intervijai ar Venediktovu, kas pārraidīta Latvijā aizliegtajā “RTVi” un pēc tam ievietota “YouTube” kanālā. Rezumējums tāds, ka Levits leģitimizējis netīkamo Venediktovu, vairojis viņa uzticamību un šamējais nu varot vai dižoties, sak, ar mani runā pats Latvijas prezidents!

Mazliet uz sensacionalitāti jau vilka, kad medijos, arī “Rīgas Apriņķa Avīzē”, parādījās ziņa: Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim nu dikti nav bijusi pa prātam kāda intervija un tajā uzdotie jautājumi krievu populārājā kanālā “Doždj”. Nu jā – Hermanis jau allaž mēdz ar kaut ko patracināt. Bet to, ka sacelsies tāda jezga, šķiet, neparedzēja pats starptautiskā mēroga blīkšķa izraisītājs. Apgūstot tik pretrunīgos izklāstījumus, apskatniekam papildus nācās pasvīst vai visas tveicīgās vasaras garumā. Nepretendējot uz bezierunu šķīrējtiesneša lomu, dalos ar lasītājiem, kas kutelīgās tēmas atspoguļošanā pelna ievērību un attiecīgus bonusus. Vispirms jau Māris Krautmanis digitālajā “NRA.lv” skaidri un gaiši pasaka: pārspīlēti skaļi decibeli krievu telekanāla lamāšanā.

Šķiet, tā bija Latvijas Radio korespondente Sintija Ambote, kura kā visai pārsteidzošu pasniedza ziņu, ka esam uzņēmuši vairāk nekā 200 krievu žurnālistu no viņu ciet aizklapētajiem izdevumiem, tajā skaitā “Pskovskaja Guberņa” veidotājus. No “Novaja Gazeta” Rīgā darbojas veseli 30 žurnālisti, lielākoties jaunākā paaudze. Jā, un no Rīgas turpmāk strādās arī Krievijas dimdošais “Doždj”. Prātā palicis tā galvenā redaktora Tihona Dzjadko sacītais, ka pašreizējā situācija nav mūžīga, tā mainīsies vidēja termiņa perspektīvā, bet tas citastarp atkarīgs arī no medijiem: jo labāk strādāsim un aizvien vairāk cilvēku Krievijā saņems patiesu informāciju, jo ātrāk situācija mainīsies, un žurnālisti varēs atgriezties mājās.

Vai vēl skaidrāk vajadzētu pateikt, lai mēs kļūtu par krievu kolēģu sabiedrotajiem Putina režīma gāšanai un Ukrainas okupantu šaušalīgo izdarību iespējami drīzākai izbeigšanai?! Bet sanācis, ka krievu sabraukušos žurnālistus turam aizdomās, raucam degunu, ka “Doždj” korespondente Rīgas mēram uzdod jautājumus ne tajā tīkamākajā toņkārtā. Tad nu ar tādu kā žurnālistiskas odziņas piegaršu ierunājas kolēģis Māris Zanders: “Patētiski izsakoties, pasniegtajā draudzības rokā nebūtu jākož, bet prasīt to bučot arī ir savādi.” (“Satori.lv”; 15.08.2022) Un vaimanas, ka mēs tiem krievu žurnaļugām jo plaši esam atvēruši durvis, pārliecinoši atspēko Latvijas Radio “Krustpunktā” Baltijas mediju izcilības centra izpilddirektore Gunta Sloga, paironizējot: “Nu ko jūs – pavērts vien šaurs koridoriņš…”

Ja godīgi, tad ar nožēlu jāteic, ka bezjēdzīgi esam savstarpēji apsaukājušies, kaut būtu varējuši paspīdēt ar līdzdalību Putina režīma drupināšanā.

Jā, kaut kur izskanējusi arī sajūsma un gandarījums, ka kaujinieciskais “Doždj” savai pastāvēšanai un darbībai par mājvietu radis tieši Latviju. Bet pats nespēju slēpt dziļas simpātijas tieši pret viņu. Un nojaušams, ka to nespēj slēpt arī Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, kuram tieši viņa uzdevusi tos skandālu raisošos jautājumus, bet kurus augstā amatpersona uztvērusi pat kā ļoti iederīgus, lai krievu publika apjēgtu, kālab mēs jaucam nost Pārdaugavas pieminekli un kālab Ukrainas iekarotājus ne acu galā neciešam un necietīsim. Intervētāja ir jauka kundzīte arī pēc skata. Un tā ir žurnāliste Jekaterina Kotrikadze.

Viņas talantīgumu tika atklājis kādreizējais kolēģis no kopējas darbības laikiem Zaķusalas augstceltnē Gints Grūbe, kurš nu jau ir arī slavens kinoscenārists un režisors. Tagad Latvijas Radio reizi nedēļā izskan raidījums “Brīvības bulvāris”, tiesa, nedaudz radniecisks Arņa Krauzes “Laikmeta krustpunktā”, bet lai. Letiņu žurnālistikas meistara uzjundīta, “Doždj” pārstāve iepazīšanās nolūkos veidotajā radioraidījumā nobēra pārmetumu krusu Rietumiem, sākot jau ar Putina izdarībām Gruzijā. Pasaule to kā oda kodienu pakasījusi, bet pēc tam aizmirsusi. Tāpēc, ka ļoti negribēja par to domāt. Pēc tam bija Krima, kam arī nesekoja pasaules visgudrajo secinājumi. Un nu mēs esam nonākuši pie tām šausmām, ko redzam pašlaik Ukrainā.

Gints nav tas, kurš tikai piekrītoši mātu ar galvu, bet spraucas teikumā iekšā, sak, vai tā nav tāda kā žurnālistu indeve mūždien kritizēt Vāciju, Franciju – tu tak uzreiz darbojies par labu Krievijas propagandai, kas tiek pausta Putina kanālos. Kotrikadze nesamulst, pārliecinoši pavēsta, cik svēts uzdevums un pienākums ir noteikti parādīt visu viedokļu spektru, pie viena atklājot kā īstenus kara noziedzniekus vairākus savus Maskavas kolēģus. Tā vēl un vēl gudrā sarunvedēja ar labi jaušamu pasaules medijelpas esamību izklāsta politiskās norises. Nu kādas –kaut jel kripatiņa – aizdomas varēja rasties Alvim Hermanim, atliek vien brīnīties. Varbūt nejaušība?

Toties nu nekādi par nejaušību nebūtu uzskatāms no pašas Rīgas pils nākušais vēstījums ar virsrakstu “Levits rosina anulēt Latvijā līdz šim izdotās uzturēšanās atļaujas un vīzas Krievijas agresiju atbalstošajiem ārzemniekiem”. Noskaidrojies, ka derīgas termiņuzturēšanās atļaujas Latvijā patlaban ir 11 621 Krievijas un Baltkrievijas pilsonim, bet 37 183 pilsoņiem ir pastāvīgas uzturēšanās atļaujas. Latvija, pārējās Baltijas valstis un vēl dažas liedz krieviem un baltkrieviem iebraukt kā tūristiem. Kad Krievija īsteno agresīvu, nežēlīgu karu Eiropā, ceļot, priecāties, baudīt labumus, uzdzīvot – nē, tas nav pieņemami! Laikam jau varam uzgavilēt, ka ikdienā mazāk dzirdēsim nomācošo krievu valodu. Varbūt nedzirdēsim nemaz, jo tiek lēsts, ka prom braukt negribētājiem tiks rīkota jo stingra latviešu valodas prasmes pārbaude.

Ak, nabaga gan “labie”, gan “sliktie” krievi! Visu vienāda mešana pār bortu nebūtu taisnīga padarīšana. Tak pavīd ne tikai Krievijas iedzīvotāju neielaišana vairākās Eiropas valstīs, bet  arī šeit mītošo deportēšanas perspektīva. Viņvakar kanāla “TV24” raidījumā “Nacionālo interešu klubs” stundas garumā pat līdz sīksīkām niansītēm tika iztirzāts iespējamo variantu īstenojums. Tikmēr Kremļa galvenais propagandists Vladimirs Solovjovs galīgi sašutis, ka Lietuva, Latvija, Igaunija nevēlas savās teritorijās redzēt krievus un ne vairāk, ne mazāk ir piedraudējis ar kodolkaru un karaspēka ievešanu Baltijas zemēs.

Reizumis tieku iztaujāts, vienurīt pat trolejbusa pieturā, vai tiešām ir iespējama krievu deportācija. Kā vēstures svarīgāko pagriezienu zinātājs restaurēju prātā un iztēlē, kā 1939. gada 7. novembrī pirmais no 118 kuģiem ar baltvāciešu izceļotājiem atstāja Rīgas ostu, – šie kadri vēl nesen nozibēja kaut kur TV ekrānos. Pēdējais aizbraucošais kuģis datēts ar 16. decembri. Un prom viņi bija kopskaitā plus mīnus piecdesmit tūkstoši. Zuda no mūsu tautsaimnieciskās rosmes, zinātnes, arhitektūras, kultūras. Bet tas traģiskākais – zuda baltvācieši kā nācija. Taču tāds nu bija Latvijas un Vācijas valdības līgums, ko parakstīja toreizējie vadoņi Kārlis Ulmanis un Ādolfs Hitlers.

Vai kaut ko līdzīgu mūslaikos nevarētu izdarīt Egils Levits un Vladimirs Putins?! Teorētiski – jā, jo Putins taču ir pieteicies būt par visas pasaules krievu aizstāvi. Neērti būtu neuzņemt savējos, kuriem tik grūti klājas kaut kur nīstajā Pribaltikā. Turklāt, ja plānots darīt kaut ko līdzīgu kā Ukrainā, būtu paglābti še mītošie tautieši, tikai zinām, ka Harkivā, kur absolūtais vairākums iedzīvotāju izsenis bijuši krievi, Putina raķetes ar vislielāko nežēlību drupās pārvērta tieši viņu dzīvojamās mājas, kāva nost tautiešus, kur vien pagadās. Tomēr skaidroju saviem taujātājiem, ka krieviem draudošo represiju smagums tikai pieaug un pieaugs atbilstoši kara noziegumiem. Padzirduši kaut kur varas gaiteņos par represiju variantiem, kādi jau trin mēles, sak, būs iespēja noskatīties, kā tos krievus sakrāmē vagonos vai sarindo kolonnās sūtīšanai turp – aiz Zilupes.

Pats gan mēģinātu izručīt ar galvojumiem vai kā savu aprindu labos krievus, noteikti kādu vienreizēji jauku ģimenīti Daugavpilī, vēl vienu Ilūkstē. Pats arī šausminos: ja kas, neba Rīgu atstāsim pustukšu, bez lielās daļas tagadējo mītnieku. Un kas notiks ar Daugavpili, visu Latgales pierobežu bez iedzīvotājiem? Esmu saausījies, ka augusta divdesmitajos datumos pēkšņi izzuda retorika par draudošajām represijām. Iespējams, kaut kas mainījies nostādnēs. Un labi vien būtu – kaut vai mīļā miera labad.