Helovīns: vai šie svētki ir tik nekaitīgi kā izskatās? ^{Apriņķis.lv}

Vārds “Helovīns” ir atvasināts no Romas Katoļu baznīcas svētkiem, ko dēvē par Visu Svēto dienu jeb Visu Svētīto dienu (no angļu val. “svētīto” šajā kontekstā apzīmē ar vārdu “hallow”, kas nozīmē padarīt kaut ko svētu vai uzskatīt kaut ko par svētu). Šos svētkus atzīmē 1. novembrī. Visu Svēto dienā tiek pieminēti visi svētie, kuriem nav piešķirta kāda īpaša atceres diena Romas Katoļu baznīcas kalendārā. Diena pirms Visu Svēto dienas tika dēvēta par Visu Svētīto vakaru (“All Hallows’ Eve” – angļu val.), no kurienes tad šis vārds “Helovīns” ir radies.

Šo svētku nosaukums ir viss, kas nācis no kristīgās baznīcas. Šo svētku īstā izcelsme meklējama pavisam citur. Enciklopēdijā “Britannica” ir sacīts, ka Helovīna izcelsme ir meklējama druīdu svētkos pat pirms Kristus dzimšanas. Druīdi bija pagānu priesteri senajā Gallijā, Lielbritānijā un Īrijā, kur katras vasaras beigās jeb 31. oktobrī tika atzīmēti ķeltu svētki Samhain.

Šis datums, 31. oktobris, bija arī jaunā gada priekšvakars gan ķeltu, gan anglosakšu laikos, kad tika atzīmēti uguns svētki, kuru laikā milzīgi ugunskuri tika izveidoti kalnu virsotnēs, lai aizbiedētu ļaunos garus. Šie rudens svētki ieguva baisu nozīmi, jo tajos piedalījās spoki, raganas, melnie kaķi, fejas un dēmoni. Tas bija laiks, kad druīdi šķietami pielabinājās pārdabiskajiem spēkiem, kas kontrolēja dabas norises.

Tradīcijas aizsākumi, kad bērni dodas no mājas uz māju, lai iegūtu saldumus vai izjokotu mājas iemītniekus, ir meklējama druīdu pagānu priesteru vēsturē. Arī viņi devās no mājas uz māju, pieprasot ēdienu savām vajadzībām, kā arī lai ziedotu to savām dievībām. Ja mājas iemītnieki druīdiem neiedeva ēdienu, viņi nolādēja mājas ar dēmonisku lāstu, un, kā vēstures avotos tiek apgalvots, kādam no iemītniekiem tuvākā gada laikā vajadzēja piedzīvot nāvi.

Druīdi devās no mājas uz māju, nesot līdzi lielu rāceni, kas bija izgrebts no iekšpuses, bet tā priekšpusē bija izgrebta seja, kas reprezentēja to dēmonisko spēku, uz kura spēku un gudrību viņi paļāvās. Rācenis, kurā bija ielikta svece, tika izmantots kā laterna, kad druīdi devās no mājas uz māju nakts laikā. Kad šī paraža 18.gs. un 19.gs. nonāca Amerikā, rāceņi nebija tik izplatīti, tādēļ tie tika aizvietoti ar ķirbjiem.

Minētie ķeltu svētki Samhain ķeltu vidū saglabāja savu popularitāti pat tad, kad Lielbritānijā 5. gadsimtā ienāca Kristietība. Romas Katoļu Baznīca Lielbritānijā saglabāja šos Samhaim svētkus, apvienojot tos ar kristiešu svētkiem – Visu Svēto dienu. Samhaina svētku paražas turpināja eksistēt tajās Lielbritānijas vietās, kur uzturējās ķelti: Īrijā, Skotijā un Velsā. Ar laiku šie svētki zaudēja savu reliģisko nozīmi, un Visu Svētīto dienas priekšvakars kļuva par pilnīgi sekulāriem svētkiem, kas nav vairs saistīti ar Kristus Baznīcu.

Helovīns pārstāv tā saucamo “nāves kultūru”, kas slavina un pagodina nāvi daudz dažādos veidos. Iepretim tam, Kristīgā Baznīca tās vairākumā visā pasaulē vienmēr ir pārstāvējusi “dzīvības kultūru”, kā Jēzus ir sacījis: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jņ.11:25) Helovīns un tā paražas nav atrodamas ne Bībelē, proti, šiem svētkiem nav kristīgas izcelsmes. Tas ir reliģisks imports mūsu zemē. Helovīna saknes ir atrodamas okultās un pagāniskās darbībās. Taču šīs sakarības mūsdienās tiek aizmirstas vai arī vieglprātīgi uztvertas. Neskatoties uz to, jebkura rīcība, kas aizgūta no okultisma, nav savienojama ar Bībeles mācību. Dievs Bībelē mūs ir brīdinājis neielaisties okultās darbībās. “Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot.” (5.Mozus 18:10-12). Tā kā okultisms mūsdienās ir izplatītāks nekā jebkad agrāk, šis pants ir aktuāls arī šodien.

Tā kā ļoti daudzi cilvēki vairs netic reālu un personīgu dēmonu eksistencei, viņi uzskata, ka ir pilnīgi nekaitīgi pajokot par šīm “reliģiskajām pagātnes relikvijām”. Bērniem bieži tiek mācīts, ka neeksistē tādas radības kā velns, raganas un ļaunie gari, un ka ir jautri pārģērbties par spoku vai goblinu. Bībele turpretī par velnu, dēmoniem un ļaunajiem gariem runā kā par reālām būtnēm, kas ietekmē mūsu dzīvi. Tāpat Bībele mums vēstī, ka sātans kopā ar saviem sekotājiem reiz saņems arī pelnīto sodu: “Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi (dēmoni/ļaunie gari).” (Jņ.at.12:9)

Bībelē lasām: “Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” (Sal.pam.22:6). Piedalīšanās Helovīnos var izskatīties kā nevainīga bērnu un pieaugušo izklaide, taču tas ir vēl viens veids, kā sātans var pievilt cilvēkus, liekot viņiem domāt, ka nepastāv ne mazāko briesmu, mazliet paspēlējoties ar ļauno garu un dēmonu pasauli. Un kā vēstī tautas paruna: “Iedod velnam mazo pirkstiņu un viņš nokodīs visu roku.” To mēs skaidri redzam šobrīd notiekam Bauskas pils parkā, ka, sākot niekoties ar nāves kultūru, tā aug un pieņemas augumā, un šobrīd varējām redzēt īstu nāves kultūras demonstrējumu. Un, ja cilvēki pret to neprotestēs, tad ar laiku paliks vēl trakāk.

Līdz šim mani 9 bērni nekad nav piedalījušies Helovīna pasākumos, un cerams, ka tās tas arī turpināsies. Tā vietā mēs luterāņu baznīcā katru gadu 31.oktobri visā pasaulē svinam Reformācijas svētkus jeb ticības atjaunošanas svētkus. Kas ir ļoti gaiši svētki, pilni ar dzīvību un prieku, iepretim Helovīna svētkiem.

Mums visiem, kas esam tēvi un mātes, vectētiņi un vecmāmiņas, pastāv iespēja izvēlēties: kādai kultūrai mēs un mūsu bērni gribam piederēt: nāves kultūrai vai dzīvības kultūrai? Un varam aizdomāties – kādas sekas tas var nest līdzi, ja mēs velnam iedodam mazo pirkstiņu...