Tiesas sēdes pasludināšana par slēgtu un atklātuma princips. Speciālistu viedoklis ^{Apriņķis.lv}

Šis jautājums mani kā žurnālistu ieinteresēja pēc tam, kad Rīgas rajona tiesas tiesnese Baiba Ābele par slēgtām pasludināja tiesas sēdes kriminālprocesā, kurā apsūdzētas divas Salaspils iecirkņa policijas darbinieces – Ļena Keine-Kaštaļjana un inspektore Jana Stepense. Tā gan nav vienīgā reize, kad tieši mana amata dēļ tiesnesis pieņēmis šādu lēmumu. Pirms gada Zemgales rajona tiesā Ogrē tika izskatīta civillieta “Imants Pastors pret Carnikavas novada pašvaldību par disciplinārsoda atcelšanu”, un arī šajā sēdē es biju vienīgais klausītājs. Uzzinājušas, ka esmu žurnālists, abas puses nekavējoties lūdza tiesnesi Daini Plaudi pasludināt sēdi par slēgtu un izraidīt mani no zāles, pamatojot savu lūgumu ar to, ka lietas izskatīšanas laikā izskanēšot informācija par prasītāja privāto dzīvi.

Pašvaldības pārstāve arī paziņoja, ka lietā ir Ētikas komisijas atzinums – dokuments ar ierobežotu pieejamību. Arī toreiz tiesnesis pieteikumu apmierināja, līdz ar to Carnikavas novada iedzīvotājiem nebija iespēju uzzināt lietas iznākumu un to, vai daļu no viņu nodokļos samaksātās naudas nenācās iztērēt, lai apmierinātu sava bijušā pašvaldības policijas priekšnieka prasību. Toreiz par tiesneša Plauža lēmumu uzrakstīju sūdzību Zemgales rajona tiesas priekšsēdētājai Līgai Āsmanei, jautājot, vai nebija lietderīgāk par slēgtu pasludināt tikai daļu sēdes, lai sabiedrībai netiktu liegtas tiesības uz informācijas pieejamības brīvību. Kā jau to varēja paredzēt, tiesneša lēmums tika atzīts par pamatotu…

Ķekavietis Artis Drēziņš ir laikraksta “Latvijas Avīze” žurnālists, kurš jau kādus desmit gadus seko līdzi skaļākajiem tiesas procesiem visā Latvijā. Drēziņš neslēpj, ka ar atklātu tiesas sēžu pēkšņu pasludināšanu par slēgtām viņš saskaras pat vairākas reizes gadā. Pat pagājušonedēļ Saldū, kur tiesa sākusi skatīt kriminālprocesu par kādā ģimenē notikušu slepkavību, neesot daudz trūcis, lai šāds lēmums tiktu pieņemts. Neizpratni par to, kāpēc sēdē piedalās žurnālists, izteica apsūdzētā persona. Ja apsūdzētais būtu noformulējis lūgumu, ko atbalstītu arī advokāts un prokurors, ļoti iespējams, ka tiesnesis pieņemtu lēmumu lietu skatīt slēgtā sēdē.

Attiecībā uz to, cik pamatoti tiesas sēdes tiek pasludinātas par slēgtām, žurnālists atzīst, ka katrs gadījums jāvērtē atsevišķi. Protams, ir bijuši loģiski tiesnešu lēmumi, bet gadījušies arī pilnīgi absurdi. Piemēram, reiz kāds prokurors lūdzis tiesnesi izraidīt Drēziņu no tiesas zāles, jo publikācija par šo procesu bijusi tik precīza, ka viņam radušās aizdomas – žurnālists veic audioierakstu, kas bez īpašas atļaujas nav pieļaujams. Tiesnese, kurai tobrīd bijis tikai pārbaudes laiks, šim pieprasījumam pakļāvusies, pasludinot sēdi par slēgtu un lūdzot Drēziņu doties prom. Interesanti, ka, lai arī sēde kļuva slēgta, otru klausītāju tiesnese esot aizmirsusi izraidīt. Pēc tam gan soģe savu kļūdu sapratusi, un tiesas process atkal pasludināts par atklātu, kas tiesu praksē varētu būt nebijis gadījums.

Žurnālists Artis Drēziņš neslēpj, ka arī atklāto tiesas sēžu laikā viņam nereti nākas dzirdēt informāciju, kas savā būtībā ir sensitīva. Tajā pašā laikā viņam ir savs ētikas kodekss – nepublicēt neko tādu, kam nav tiešas saistības ar nozieguma izdarīšanu. Drēziņš uzskata, ka līdz šim visu izdevies izdarīt pareizi, jo šo desmit gadu laikā viņš pats par savu profesionālo darbību tiesā ne reizi nav iesūdzēts.

Savukārt advokāts Imants Muižnieks, kurš ir nu jau bijušais ķekavietis, atceras, ka tikai vienu reizi ticis lūgts tiesas procesu pasludināt par slēgtu, kā pamatojumu minot iespējamu komercnoslēpuma izpaušanu. Šajā lietā bijusi iesaistīta juridiska persona, bijuši kādi desmit cietušie un strādājuši četri aizstāvji. Muižnieks uzskata, ka toreiz šāds advokāta lūgums bijis pamatots un tiesa rīkojusies pareizi, to apmierinot. Advokāts uzsver: “Nevienā likumā nav paredzēts, ka tiesas sēde, līdzko tajā parādās žurnālists, būtu jāpasludina par slēgtu. Tas nav pamatoti, un tā nedrīkstētu būt. Pieļauju, ka procesa dalībniekiem, kuri žurnālista dēļ lūdza tiesu pasludināt sēdes par slēgtām, bijušas kādas personīgas negācijas, ne pārāk veiksmīga saskarsme ar šīs profesijas pārstāvjiem.”

Imants Muižnieks atzīst, ka tīri praktiski jebkurā tiesas sēdē, lai arī tā sākusies kā atklāta, vienā brīdī var parādīties kādi aspekti, kas saistīti, piemēram, ar nepilngadīgām personām, informācija par kurām noteikti nav publiskojama. Tomēr, ja procesa dalībnieks lūgumu tiesas sēdi pasludināt par slēgtu piesaka bez likumīga pamata, tiesnesim to noteikti nevajadzētu apmierināt.

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes ilggadējais pasniedzējs Gunārs Kūtris pauž: “Svarīgākais ir tas, kāda informācija tiesas sēdē var tikt atklāta. Likumā loģiski noteiktas lietu kategorijas, kas noteikti tiks izskatītas slēgtās tiesas sēdēs. Pirmkārt, tās ir visas tās lietas, kurās iesaistītas nepilngadīgas personas. Tāpat – krimināllietas par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību, pret dzimumneaizskaramību, krimināllietas, kas saistītas ar valsts vai adopcijas noslēpumiem.”

Runājot par konkrēto lietu, kas par slēgtu faktiski tika pasludināta viena žurnālista dēļ, G. Kūtris teic: “Saprotu, ka lietu sāka skatīt atklāti, bet vienā noteiktā brīdī procesa dalībniekiem radās vēlēšanās, lai sēde turpinātos slēgti. Tad tiesai ir jāvērtē, kāds lūgums pieteikts. Likumā norādīti trīs iemesli, lai tiesas sēdi pasludinātu par slēgtu – piemēram, ja persona saka, ka kriminālprocesā var tikt runāts par cilvēka intīmās dzīves apstākļiem, proti, par mīļākajiem, par to, kurš ar kuru gulējis vai kaut kas tamlīdzīgs, kas sabiedrībai nav jāzina. Otrs variants – ja ir runa par profesionālo noslēpumu vai komercnoslēpumu. Trešais gadījums – ja procesā iesaistīta kāda īpaši aizsargāta persona, bet šajā gadījumā tas nav bijis.”

Jurists arī piebilst, ka tad, ja pieteicēja lūgums bijis pamatots, tiesai bija tiesības noteikt slēgto sēdi daļā, bet to ir grūti pārbaudīt, tas ir tiesas atbildības lauciņš. G. Kūtris kategoriski iebilst, ka datus par personas veselību varētu pielīdzināt informācijai par intīmo dzīvi: “Nē, tā ir tīrā privātā dzīve. Lai gan – skatoties, kādas tieši ir problēmas ar veselību… Varbūt to var pievilkt arī pie intīmās dzīves. Varbūt. Es nezinu. Pati par sevi intīmā dzīve, kā jau teicu, ir pilnīgi kaut kas cits, nevis informācija par personas veselības stāvokli.”

Kā uzskata pieredzējušais jurists, pats riskantākais šajā situācijā esot tas, vai tiesa, izvērtējot apstākļus, tiešām secināja, ka ir tas aizsargājamais noslēpums, ko mēs nezinām, jo mums nav pieejami visi lietas materiāli. Visticamāk, ka šī daļa arī spriedumā netiks atspoguļota, jo tas būs publiski pieejams dokuments, kurā noslēpumus parasti neraksta.

Sarunas noslēgumā Gunārs Kūtris vēlreiz atkārto, ka daudz loģiskāk šādās situācijās būtu par slēgtu pasludināt tikai to sēdes daļu, kurā izskanēs nepubliskojamā informācija, jo ar likumu nav mēģināts aizliegt vispār sekot līdzi tiesas sēdēm. “Atklātuma princips ir primārais. Ir tikai daži izņēmumi, kad presonas privātā dzīve tiek vērtēta augstāk par sabiedrības tiesībām zināt, kas notiek tiesas procesos,” uzver jurists G. Kūtris.