Kad "gauso jūdzi" nomaina dinamiski piejūras muzeji (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Rucavas “Vītolniekos” – kā brīvdabas muzejā

Kaimiņi lietuvieši krastu no mūsu Nidas līdz pat Ventspilij bagātīgi izpirkuši vasaras māju būvei, bet ir kāda sēta, kas pārdošanai nav lemta. Tā ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle – “Vītolnieki” Rucavas pusē.

Muzeja īpašumā Papes Ķoņu ciemā esošā sēta nonāca 1988. gada beigās. “Vītolniekus” no Rucavas šķir divpadsmit kilometru, no Liepājas – veseli piecdesmit septiņi. Te nu patiesi skats ir kā brīvdabas muzejā: sētu veido dzīvojamā māja (būvēta 1881. gadā), zem viena jumta esošā kūts, stallis un šķūnis (1931.), cūku kūtiņa (1931./1932.), pagrabs (1930.), smēde, pirts, vasaras virtuve (zem viena jumta, 1930.) un klēts (1889.). Tā ir tradicionāla zvejnieka-zemnieka sēta, kas raksturo 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma celtniecību, saimniekošanas veidu un sadzīves tradīcijas.

Sēta ir tipiska un bez būtiskām izmaiņām atspoguļo Papes Ķoņu ciema apbūvi un plānojuma struktūru, kas sākusi veidoties 17.–18. gadsimtā kā Papes kroņa muižas kalpiem uz zemnieku saimniecībām iedalītās zemes. Īpašumā šī zeme tika izpirkta 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Būtiski atzīmēt, ka ar Kultūras ministrijas 1995. gada pavēli Papes Ķoņu ciema sētas “Ķaupji”, “Gatevnieki”, “Vītolnieki”, “Smēdenieki”, “Jūrnieki”, “Kūpeļi” un “Mikjāņi” tika apstiprināti par valsts nozīmes tautas celtniecības-arhitektūras pieminekli. No 1. maija līdz 1. oktobrim lauku sēta ir atvērta apmeklētājiem.

Der zināt, ka jūras piekrastes ainava te ir unikāla ar savu pirmatnējo dabu un augu daudzveidību. Pāri “Vītolniekiem” iet arī rudens gājputnu migrācijas ceļi, putniem atpūšoties starp Papes ezeru un Baltijas jūru. Pēdējos gados ar Dabas fonda gādību Papes pļavas atgūst savu sākotnējo izskatu – te ganās savvaļas zirgi un tauri. Ja dodaties uz Lietuvas kūrortpilsētu Palangu, “Vītolnieki” ļauj pabūt mierā un harmonijā ar sevi pirms kaimiņvalsts mutuļojošās vasaras galvaspilsētas apmeklējuma.

Nidas “Gaigalās” ir viss jūras dāsnums

Turpat leišu pierobežā, kur tikko pabijām “Vītolniekos”, ir mājas, kuru apkārtne ir kā brīvdabas izstāde visam tam dāsnumam, ko dod jūra. Te izskalotie zvejnieku darba piederumi labi saderas ar kādreizējām navigācijas zīmēm, enkuriem, plastmasas bumbām un citu drazu, ko viļņi ik dienu izmet krastā. Taču šīs “jūras veltes” savdabīgajā “Gaigalu” sētā atradušas savu māksliniecisko vērtību, ļaujot ikvienam pārliecināties un uzdot sev jautājumu: vai tā mēs Baltijas jūru sargājam tīru?

“Gaigalas” ir ilggadējā Ventspils ostas kapteiņa Arvīda Buka dzimtas mājas. Leģendārais tālbraucējs kapteinis ir dzīva Latvijas zivsaimniecības vēsture – viņš vadījis slavenos zvejas saldētājtralerus “Dzintarzeme”, “Dzintarjūra” un “Dzintarkrasts”. Līdz pat 83 gadu vecumam kā ostas kapteinis stāvējis Ventspils jūras vārtu sardzē, izaudzinājis jauno profesionāļu maiņu, lai godam nopelnītās vecumdienas pavadītu savos “Bukos” pa ceļam uz Užavu. Jā, Latvijas Nida patiešām pārsteidz, arī ar lietuviskiem uzrakstiem un sābru valodas dzīvīgo skanējumu.

Publicists Rimants Ziedonis vēsturiskā atskatā vērš mūsu uzmanību uz šī krasta dārgumu – dzintaru: “Hercogs Jēkabs savas lielākās dzintara darbnīcas un virpotavas bija iekārtojis Engurē, Ventspilī, Grobiņā, Rucavā un Nīcā. Tajās dzintaru ne vien apdarināja, bet gatavoja no tā arī smaržas, eļļas, kādus ārstniecības līdzekļus. Te gar krastu līdz Liepājai cilvēki dzintaru ķēra ar īpašiem smelteņiem, ķēra tieši vilnī. Ik pa laikam no Palangas ieradās ebreju uzpircēji, kurus Nidā, Papē un Jūrmalciemā dēvēja par dzintara žīdiem. Hercogistes burinieki veda dzintaru uz Eiropu un savām kolonijām.”

Godīgi jāteic, ka arī mūsu zvejniecības vēsture ir kā daudzkrāsu dzintara krelles Latvijas tautsaimniecības pagājības puzurā – tieši ceļojumi gar jūras krastu ir vislabākā iespēja to tuvāk iepazīt. Diemžēl Liepājā vēl arvien nav piepildījies ilggadējā muzeja darbinieka vēsturnieka Jura Kriķa vēlējums pilsētai vētru un dzintara krastā tikt pie sava Jūras un zvejniecības muzeja, kurpretī citviet jūrā gājēju pagājība tiek dažnedažādi atspoguļota izstādēs un patstāvīgajās ekspozīcijās. Pat tālāk no jūras – Līgatnē – tapis Tautas zvejniecības aroda muzejs.

Tomēr skumjām nav pamata. Irina Kurčanova Pāvilostas novadpētniecības muzejā jūs uzcienās ar dzintara uzlējumu, Ieva Zilvere mudinās iepazīt Salacas zutiņus un Iveta Erdmane Ainažu jūrskolas muzejā ļaus atsēsties blakus Kristiānam Dālam. Kamēr visā piekrastē būs šādi entuziasti, mūsu zvejniecības vēsture ir dzīva, tādēļ vēl šoruden jāauj kājas, lai sev un līdzcilvēkiem apliecinātu – zvejniecības tūrisms ir varen derīga lieta!