Menu
 

Ceļojums: Mazāk zināmā Itālijas pērle – Markes reģions Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Loreto katedrāle ir viens no ievērojamākajiem svētceļnieku galamērķiem. Tās piekājē valda ļoti patīkama gaisotne – jaunieši skandē baznīcas dziesmas, bet ielu mākslinieks priecē garāmgājēju acis ar saviem mākslas darbiem, kas top turpat uz bruģa. Foto – Una Griškeviča, publicitātes Loreto katedrāle ir viens no ievērojamākajiem svētceļnieku galamērķiem. Tās piekājē valda ļoti patīkama gaisotne – jaunieši skandē baznīcas dziesmas, bet ielu mākslinieks priecē garāmgājēju acis ar saviem mākslas darbiem, kas top turpat uz bruģa. Foto – Una Griškeviča, publicitātes

Lai gan Itāliju esmu izceļojusi krustu šķērsu (neesmu bijusi tikai “zābaka” papēdī), informāciju par Markes reģionu, šķiet, biju palaidusi garām. Tāpēc pirms dažām nedēļām, kad man bija izdevība pāris dienu šeit paviesoties un kaut nedaudz to iepazīt, sapratu – šī ir vieta, kur noteikti atgriezīšos. Un ne jau tāpēc, ka Itālija aizvien ir viens no populārākajiem, ja ne pats populārākais Latvijas tūristu galamērķis, bet tālab, ka Marke tiešām ir īsta pērle, kuru vērts izpētīt un iepazīt daudz pamatīgāk.

Itālijas sastrēgumi, ātrgaitas ceļi un tuneļi

Markes reģions atrodas Apenīnu pussalas otrā malā jeb, tēlaini izsakoties, “zābaka” stulma viducī, Adrijas jūras krastā. Tātad, lai tajā nokļūtu no Fjumičīno jeb da Vinči lidostas Romā, jāsēžas autobusā vai vilcienā un jāšķērso pussala, jo no Rīgas neviens tiešais lidojums, atskaitot čarterreisus un reģiona galvaspilsētu Ankonu, diemžēl netiek organizēts. It kā nekā sarežģīta, taču piektdienas pēcpusdienā, kad esam atlidojuši, nepilni 300 kilometri, kas mūs šķir no ceļa mērķa, izvēršas par īstu izaicinājumu, jo ir sākušies slavenie Pieromas sastrēgumi.

Ticiet man, jebkurš sastrēgums Pierīgā vai Rīgā, kad šķiet, ka uz šosejas vai kāda tilta nekas nekustas, ir nieks salīdzinājumā ar pilnībā aizstrēgušu trīsjoslu šoseju, uz kuras pazaudējam vismaz pusotru stundu. Turklāt brīžiem, kad šķiet, ka nupat jau sākam kustēties, pēc pārsimt metriem attopamies tādā pašā mašīnu blāķī. Tāpēc, kad esam tikuši uz apvedceļa, varam atviegloti uzelpot, papriecēt acis ar strauji satumstošajām kalnu ainavām un izbaudīt neskaitāmos tuneļus, no kuriem garākais, šķiet, bija vismaz desmit kilometru garš.

Atšķirībā no Monblāna tuneļa, par šā šķērsošanu nav jāmaksā, bet, tā kā Itālijā ir maksas ceļi, par to šā vai tā esam samaksājuši. Daudzviet uz ātrgaitas šosejas, pa kuru, ja labpatīk, var pārvietoties ar ātrumu 110 kilometru stundā (un liela daļa šoferu tieši tā arī dara, pa kreiso joslu mums pabraucot garām kā stāvošiem), notiek remontdarbi.

Un jau kuro reizi mūsu “Latvijas Valsts ceļiem” un citiem ceļu remontdarbu veicējiem gribas ieteikt: nu aizbrauciet taču paskatīties, kā remonta vietas tiek iezīmētas Eiropā! Skaidri, saprotami un pietiekami izgaismoti, nevis iezīmējot ar nožēlojamiem stabiņiem, kur bieži vien trūkst apgaismes ķermeņu vai ir tikai dažas vāji mirkšķinošas lampiņas.

Tikmēr, spriežot pēc “Waze” vai “Google Map”, kurā dažs mans ceļabiedrs ik pa brīdim iemet aci, jo interneta pārklājums te ir visnotaļ pieklājīgs, esam sasnieguši Adrijas jūras piekrasti, tikai tumsā tā nav redzama. Un tad jau arī pavīd ceļazīme, ka līdz Askoli Pičēno pilsētiņai, aiz kuras robežām atrodas mūsu viesnīca, tātad arī līdz vakariņām palikuši daži kilometri. Pulkstenis rāda desmit vakarā, taču ir patīkami silts, un laika prognoze rāda, ka arī nākamās dienas tiksim lutināti ar labu laiku.

Alus, trifeļu un dārgo kurpju paradīze

Pirmās dienas rīts paiet “vorkšopā” – tūrisma gadatirgū, kur viesnīcu un restorānu īpašnieki un dažādu ekskursiju organizatori iepazīstina ar savu produkciju. Ātri vien uz mana galda ir sakrājusies bukletu kaudze, bet sarunās uzzinu, ka Marke ir viens no divdesmit Itālijas reģioniem, kurā ietilpst piecas provinces – Pezāro, Urbīno, Mačerata, Fermo un jau minētā Askoli Pičēno –, kā arī to, ka reģions var lepoties ar 180 kilometru garu krasta līniju, kurā mijas balto smilšu pludmales ar krāšņām klintīm.

Starp citu, Marke, gluži tāpat kā kaimiņos esošā Umbrija, ir pazīstama ar trifelēm, kuru novākšana sākas oktobrī, un trifeļu meklēšana ar suņu palīdzību esot viena no tūristu iecienītākajām atrakcijām; šeit atrodas Frasasi alas – viens no skaistākajiem dabas objektiem. Un izrādās, ka tieši šajā reģionā top smalkie un dārgie dažādu populāru zīmolu apavi, kas darbnīcās maksā krietni mazāk nekā veikalā.

Atgriežoties pie trifelēm un reģiona gastronomiskajiem piedāvājumiem – Markē var nobaudīt, piemēram, pasta tagliatelle ar melnajām trifelēm baraviku mērcē (ļoti garšīgi!), mājās darinātu pildītu pastu (to gatavo tikai no miltiem un olām), vistu citronu mērcē un daudz ko citu.

Askoli Pičēno pilsētiņa ir ievērojama ar medus krāsas šūnakmens ēkām un burvīgu arhitektūru. 


Glāze “Aperol” simt torņu pilsētā

Spriežot pēc dzirdētā, te ir daudz ko redzēt, un par to mēs pārliecināmies jau tajā pašā vakarā, kad tiekam aizvesti nelielā ekskursijā uz netālo Askoli Pičēno pilsētiņu. Tiesa, nolemjam aizmukt no organizētā gājiena, jo iet kopā ar 60 cilvēkiem šķiet mazliet par traku. Turklāt esmu iemācījusies, ka vislabāk pilsētu ir iepazīt uz savu roku un pasēžot kādā no vietējiem krodziņiem.

Kad esam papriecējuši acis ar medus krāsas šūnakmens namiem, maziem pagalmiņiem un krāšņiem laukumiem, nolemjam, ka ir nopelnīts pa tasītei espreso un, protams, kokteilim “Aperol Spritz” (tie, kas ir bijuši Itālijā, domājams, zina, kas tas tāds ir). Gaidot pārējos ceļabiedrus, laiski sēžam āra kafejnīcā un priecājamies, ka tas iespējams septembra otrajā pusē, it īpaši – zinot, kāds laiks tobrīd ir Latvijā. Un mums pat neienāk prātā, ka esam apmetušās pilsētas populārākajā krodziņā, kur nākamās sestdienas vakarā ies vaļā skaļākā pilsētas jauniešu ballīte. Tajā gan vairs nepiedalāmies, jo mums ir citi plāni.

Viens no Markes reģiona tradicionālajiem ēdieniem ir pasta, ko gatavo tikai no miltiem un olām. Pasta var būt pildīta, piemēram, ar gaļu, un pirms pasniegšanas to pārkaisa ar rīvētu Parmas sieru.


Pilsētas galveno laukumu Piazza del Popolo, kas tiek dēvēts par visas Itālijas dzīvojamo istabu, ieskauj krāšņas ēkas, kas lieliski izskatās arī vakara krēslā, – Palazzo dei Capitani del Popolo, Svētā Franciska baznīca un citas. Interesants ir fakts, ka katru vasaru jūlijā un augustā šeit norisinās La Giostra della Quintana svētki – viduslaiku bruņinieku cīņu vēsturiska rekonstrukcija, kurā piedalās visi vietējie iedzīvotāji.

Un vēl vienā no vecpilsētas restorāniem, iepriekš piesakoties, var apmeklēt kulinārijas meistarklases, lai iemācītos pagatavot šim reģionam raksturīgo gardumu – olive ascolano jeb ar maigu maltu gaļu pildītas lielās olīvas, kas apmērcētas olā un rīvmaizē un ceptas olīveļļā. Tādas nogaršojām kādās vakariņās.

Vasarās pilsētas centrālajā laukumā norisinās La Giostra della Quintana svētki – viduslaiku bruņinieku cīņu rekonstrukcija.


Rafaēla “Svētā Katrīna” Rīgā un latviete uz Pezāro festivāla skatuves

Starp citu, pirms diviem gadiem Markes reģions sadarbībā ar Itālijas vēstniecību Rīgā rīkoja vairākus pasākumus, lai iepazīstinātu ar vienu no skaistākajiem un bagātākajiem Itālijas reģioniem. Atceros, ka toreiz mākslas muzejā “Rīgas Birža” tika izstādīta pasaulslavenā itāļu augstās renesanses pārstāvja Rafaēla Sancio da Urbīno (Raffaello Sanzio da Urbino, 1483–1520) glezna “Svētā Katrīna no Aleksandrijas” (1500–1503). Tā bija pirmā reize, kad Latvijā tika eksponēts kāds no Rafaēla darbiem.

Starp citu, Markes reģions lepojas ne tikai ar krāšņu dabu, bet arī izcilām kultūras personībām, kas šeit dzimušas, piemēram, dzejnieku Džakomo Leopardi, ko itāļi paši dēvē par otro populārāko dzejnieku aiz Dantes, gleznotāju Rafaēlu, komponistiem Džovanni Batistu Pergolēzi un Džoakīno Rosīni, Svētās Romas imperatoru Frederiku II no Švābijas u.c. Un noteikti der atgādināt, ka Urbīno – izcilā gleznotāja Rafaēla dzimtā pilsēta – bija nozīmīgs Itālijas renesanses centrs, kas 1998. gadā tika pasludināta par UNESCO pasaules mantojuma pilsētu.

Savukārt Pezaro pilsēta ir slavena ar savu ikgadējo Rosīni opermūzikas festivālu, kuram ir visai tiešs sakars ar Latviju – 2007. gadā uz festivāla skatuves, kļūstot par tā lielāko atklājumu, debitēja nu jau pasaules slavu iekarojusī latviešu operdziedātāja Marina Rebeka (tolaik viņa bija Pezaro konservatorijas absolvente). Uz festivāla skatuves Marina atgriezās 2013. gadā operas “Vilhelms Tells” iestudējumā.

Starp citu, Džoakīno Rosīni opermūzikas festivāls, kas norisinās Rosīni teātrī vai “Adriatic Arena”, ir viens no ievērojamākajiem mūzikas sarīkojumiem Itālijā un Eiropā, turklāt arī vienīgais, kas pilnībā veltīts slavenā komponista daiļradei. Tiesa, operas festivāli, kas varbūt ir mazāk pazīstami, ik gadu notiek arī Mačeratas arēnā, un, ja nemaldos, ar vairāku tūrisma firmu starpniecību ir iespēja apmeklēt abus festivālus.

Pezāro pilsētā ik gadu notiek Rosīni festivāls, un 2013. gadā operas “Vilhelms Tells” iestudējumā tajā piedalījās izcilā latviešu operdziedātāja Marina Rebeka.


Katedrāles zvanu skaņās un tirdziņa burzmā

Mani allaž ir valdzinājušas viduslaiku pilsētiņas, un viena no burvīgākajām noteikti ir Loreto – šķiet, viena no slavenākajām vai varbūt visslavenākā Markes reģiona pilsēta, kuru iecienījuši svētceļnieki un reliģiskie tūristi. Viņu ceļa mērķis ir Loreto sanktuārijs jeb Svētais nams-bazilika (Basilica della Santa Casa), kur esot dzīvojusi Jaunava Marija. Kā stāsta mūsu gids Marko, Krusta karu laikā tā no Nācaretes tika nogādāta uz Loreto, lai pasargātu svētnīcu no iznīcināšanas. Ap relikvijām tika uzcelta krusta formas bazilika, kurā gan var ieiet, taču fotografēt nedrīkst, kas ir pašsaprotami, savukārt pašu Svēto namu ieskauj balta marmora dekorācijas, kuras izgatavojuši tā laika labākie Itālijas meistari, bet pie bazilikas sienām aplūkojamas svētbildes, kas izgatavotas ļoti smalkā mozaīkas tehnikā.

Kad izejam ārā, pār laukumu sāk līt katedrāles zvanu spēles, turpat laukumā jauniešu bariņš trīs ģitāru pavadībā skandē kādu baznīcas (visticamāk) melodiju, bet uz ceļiem nometies ielu mākslinieks pielabo uz bruģa nule tapušo mākslas darbu. Skaisti! Gids piebilst, ka savulaik katedrāles zvanu skaņas bijušas dzirdamas gana tālu, un, tā kā katedrāles atrodas kalna galā, tā varētu būt arī tagad.

Vēl iegriežamies Rekanati pilsētiņā, kur esot dzimis dzejnieks Leopardo. Vecpilsētu gan īsti neizdodas apskatīt, jo Itālijā sestdienās daudzviet notiek tirdziņi, un uzslietās teltis un nojumes aizsedz visu skaistumu. Toties te pēc sirds patikas var aplūkot krāšņas šalles, jaciņas, kurpes, somiņas un daudz ko citu. Var arī iegriezties Leopardo vārdā nosauktās universitātes pagalmā, no kura paveras burvīgs skats uz Adrijas jūru un apkārtējo ainavu. Atceļā uz viesnīcu iegriežamies vēl divās mazās pilsētiņās, taču apzinos, ka redzētais ir tikai maza daļa no šīs Itālijas pērles.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.