Tūkstošiem gadu veci dabas veidojumi – Babītes novada pērles ^{Apriņķis.lv}

Babītes ezers ir lagūnas tipa ezers, kas izveidojies aptuveni pirms 3000–4000 gadu, no Litorīnas jūras atdaloties seklam līcim. Ezerā ir viena 27 hektārus liela sala. "Babītes ezers ir septītais lielākais Latvijā, tajā mīt 17 zivju sugas, to skaitā līņi, karūsas, plauži, līdakas, asari, raudas, zuši. Ligzdo 36 putnu sugas, no kurām 15 ir Eiropas apdraudēto sugu sarakstā, bet kopumā novērotas 184 sugas," tā par ezera teritorijā mītošajām sugām stāsta Dace Ulpe. Savukārt, runājot par Nordeķu–Kalnciema grēdu, izstāžu zāles vadītāja uzsver, ka tā veidojusies daudz agrāk nekā pats ezers. "Jāsaprot, ka runājam par daudz varenākiem un apjomīgākiem dabas veidojumiem, salīdzinot ar pašreizējiem, tāpēc arī tolaik milzīgā upe spēja līcī sasērēt tik daudz smilšu, lai no tām varētu veidoties aptuveni 25 kilometrus garā, 150–270 metrus platā un 6–10 metrus augstā kāpu grēda."

Pirmās mājvietas, pirmie zvejnieki

Pirms apmēram 5000 gadu Babītes ezera krastos apmetās pirmie iedzīvotāji, un jau kopš tā laika vieta bijusi nozīmīga tieši zvejniekiem. "Ar zvejniecību nodarbojās gan akmens laikmetā, gan laikā, kad ezera piekraste piederēja Rīgas pilsētai (ietilpa tās patrimoniālapgabalā), gan arī vēlāk, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, – Babītes vēži bija Varkaļkroga (tas atradās Lielupes krastā iepretī Dubultiem) piedāvātā delikatese, bet ezerā ķertos un pēc vietējās receptes želejā gatavotos (krecētos) zušus labprāt pirka un piedāvāja Rīgas Jūrmalas restorāni. Padomju laikā pa Spuņņupi, kas bija daļēji mākslīgi radīts Lielupes un Babītes ezera savienojums, ezerā ieplūda upes piesārņotais ūdens, ievērojami samazinot zivju populāciju. Kaut arī Spuņņupes aizbēršanai bija daudz pretinieku, tas tomēr palīdzēja uzlabot ūdens kvalitāti un palielināt zivju daudzumu. Arī šodien Babītes ezers ir makšķernieku paradīze ar tajā esošajām līdakām, asariem un līņiem," tā par ezera nozīmīgumu stāsta D. Ulpe.

Ekskursija pa vēstures takām

Makšķerēšana nav vienīgā lieta, ar kuru Babītes ezers pievilina cilvēkus. Tā ir lieliska vieta putnu vērošanai, garām pastaigām, izbraucieniem ar velosipēdiem, tāpat piemērota vieta piknikam un tiem, kuri vēlas pavadīt dienu uz SUP dēļa. Ezers ir arī iecienīta pīļu medību vieta. Šobrīd tā krastos ir uzbūvētas vairākas atpūtas vietas, kempingi, kā arī norisinās izglītojoša veida pasākumi.

Tajā pašā laikā pastaigu vietu ir iespējams nomainīt uz Nordeķu–Kalnciema kāpu grēdu, kur iespējams gan nobaudīt dabas piedāvātās veltes, gan ienirt sēņošanas azartā. Bet, ja sirds vilina pēc kā izzinošāka un vēsturiskāka, Dace gatava pastāstīt arī par kāpu teritorijā izveidotajiem pieminekļiem un apskates vietām. "Nordeķu–Kalnciema kāpu grēdas vidus posmā, netālu no Antiņu kapiem, SIA "Rīgas meži" ar Latvijas Kara muzeja atbalstu ir ierīkojusi latviešu strēlnieku piemiņas vietu, kāpā atjaunojot Pirmā pasaules kara fortifikāciju daļu, kas kļuvusi par iecienītu izzinošu pastaigu un ekskursiju daļu. Savukārt ezera krastā atrodas arī viens vietējas nozīmes arheoloģiskais piemineklis – Sīpolkalns (Sīpolciema apmetne)."


Nordeķu–Kalnciema kāpu grēda.

Teiksmas par Babītes ezeru

Babītes novads noteikti nebūtu iedomājams bez šīm skaistajām vietām. Vēstures gaitā tām ir bijusi liela nozīme. Ezers devis gan iztiku, gan ēdienu, savukārt kāpu grēda veidojusi dabisku aizsargvalni, kur ar laiku veidojās arī pirmie ciemi. D. Ulpe uzsver: "Ezera galvenā nozīme novada vēsturē, protams, ir tā vārds, ko tas devis plašai apkārtnei."

Tieši pateicoties pašam Babītes ezeram arī apkārtne ieguva savu nosaukumu, un, kā jau katram ezeram, arī šim ir savs stāsts, un Dace ir gatava to izstāstīt. "Tās ir vairākas, taču viena no interesantākajām teikām ir par ganu meiteni Babīti (Babīte – saīsinājums vai mīlināmais vārds no "Barbara", kas ar novadu saistītos rakstītajos avotos minēts bieži, kas ļauj secināt, ka bijis populārs vietējo sieviešu vārds). Babīte esot ganījusi lopus leknajās pļavās, kas pletušās vietā, kur tagad ir Babītes ezers. Viņa ieraudzījusi lielu negaisa mākoni nākam un skaitījusi tam šādus vārdus: "Aizej, lietiņ, šņākdams, krākdams, / Kur tie melnie ļautiņi dzīvo. / Dubļos viņi mazgājas, / Vircā viņi skalojas." Tomēr tas nav līdzējis. Mākonis, kas patiesībā bijis ezers, gāzies lejā un noslīcinājis gan ganāmpulku, gan pašu ganīti. Ezeram ticis Babītes vārds.

Cita teika vēsta par negantu saimnieci Babu (arī vārda "Barbara" saīsinājums), kura izlikusies lopus upurējam, bet patiesībā upurim dedzinājusi vien praulus. Tad nu viņa par savu blēdīšanos sodīta, un tai virsū uzkritis ezers, noslīcinot gan pašu, gan lopus. Teikas par ezera rašanos atrodamas P. Beltes grāmatā "Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni" un Latviešu folkloras krātuvē."

Aizsargājama un tikpat kā neaizskarta

Liekas, ka par šādām dabas vietām varētu runāt stundām ilgi, jo ir tik daudz interesantu stāstu un tik daudz jauna, ko uzzināt. Un liekas, ka arī saruna ar Daci varētu turpināties vēl kādu laiku ilgāk.

Kad runājam par kāpu zonu, saprotam, ka to ir nepieciešams saudzēt, un arī sieviete saka, ka daudzie motobraucēji var to izbraukāt un pēc stipra lietus nogāzes tiek izskalotas, pakļaujot draudiem daudzus kokus, kuri izgāžas ar visām saknēm. Tāpat ir arī ar pašu ezeru, ja to nesaudzēs, tas kļūs vien par aizaugušu, dūņainu peļķi, no kurienes visi tās iemītnieki ātri vien izzudīs. Tāpēc abas šīs teritorijas ir aizsargājamas. "Daļa Nordeķu–Kalnciema kāpas atrodas Beberbeķu dabas parkā, kas ir iekļauts "Natura 2000" teritoriju sarakstā. "Natura 2000" ir aizsargājamo teritoriju tīkls, kas plešas visā Eiropas Savienības teritorijā, arī Babītes ezers pieskaitāms šim tīklam," tā par aizsargājamajām teritorijām runā sieviete.

Šīs Babītes novada dabas pērles ir bijušas un būs nozīmīgas no dažādiem aspektiem. Gan no tūrisma viedokļa, jo atrodas pavisam netālu no Rīgas. "Jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā daudzi rīdzinieki izvēlējās Babītes ezera krastus un apkārtnes mežus kā alternatīvu trokšņainajai un ļaužu pilnajai Jūrmalai, arī šodien tas var būt labs attīstības virziens vietējiem, bet atšķirīgs atpūtas vietas risinājums tūristiem," stāsta D. Ulpe. Gan arī no vēsturiskā viedokļa – kāpu nogāzē veidojušies pirmie ciemi.

Kā jau par ikvienu vietu runājot, nākas iztēloties, kāda gan būtu dzīve bez šīm skaistajām vietām. Arī Dacei nākas aizdomāties par Babīti bez daļas no tās. "Reti kur pasaulē ir iespējams skatīt un baudīt tūkstošiem gadus vecus dabas veidojumus, kuri tikpat kā nav izpostīti. Protams, kāpu grēdu ir ietekmējuši tai pāri gājušie kari, tomēr, ja uzkāpjam tās augstākajās vietās, mums joprojām paveras pasakains skats, un viegli varam iedomāties, kā šeit bija tajos laikos, kad Piejūras zemienes vietā vēl atradās Baltijas ledus ezers. Lai arī Babītes ezera krasti mainījuši savu izskatu meliorācijas ietekmē, iebraucot tajā ar laivu, niedrēs varam sajusties gluži kā akmens laikmeta cilvēki, jo saikne ar mūsdienu civilizāciju var pazust itin viegli, un ir jāuzmanās, lai nenomaldītos plašajos niedrājos."