Pastaiga Pierīgā. Viena saulaina diena Salaspilī ^{Apriņķis.lv}

Dzīve kā pasakā

Jau rīta gaismā es tieku aizvesta no ierastās pilsētas kņadas uz nomaļāku mežu, kura ielokā atrodas paradīzes stūrītis. Māksliniecisks viesu nams “Ārpus laika”. Tā nosaukums ir pilnībā atbilstošs, jo, atrodoties šeit, liekas, ka laiks ir apstājies un visas raizes ir atstātas kaut kur mājās. Unikālā koka kupolmāja atrodas divu hektāru lielā mežā teritorijā, kurā ierīkota lapene uz salas, dīķis, ugunskura vieta un pasākumu terase. Ārējais skats vien ir elpu aizraujošs, bet tas, ko iespējams ieraudzīt ēkas iekšpusē, ir vārdiem grūti aprakstāms. Viesu nama īpašniece Ilze stāsta, ka šī vieta ir draudzīga visiem tiem, kuri nespēj dzīvot bez saviem četrkājainajiem draugiem, tomēr bērniem šeit tiek teikts pārliecinošs nē.

“Mēs esam vieta tikai pieaugušajiem. Es domāju, mēs tādi esam vienīgie Latvijā. Bērnu ballītes un kāzas – tas, protams, ir labi, par to mēs nerunājam... Vienkārši arī vecākiem vajag kaut kad laiku, lai viens otram paskatītos acīs, paturētu rociņu un varbūt mierīgi parunātos bez bērniem. Un man tik ļoti patīk tie vecāki, kuri pie mums ir rezervējuši naktsmītni un tādi laimīgi saka: “Mēs bērnus atstājām mājās!”“ (Smejas.)

Tā, stāstot par brīnišķīgo atpūtas vietu, saimniece mani ieved arī pašā namā. Pirmais, kas mūs sagaida, ir plašs pirmais stāvs, kurš katru reizi tiek transformēts pēc nepieciešamības. Tā var būt gan vakariņu vieta, gan koncertu vieta vai pat deju zāle. Dodoties uz otro stāvu, mani sagaida divi dažādi, bet katrs par sevi krāšņāki numuriņi. Kā Ilze pati atzīst, tie ir viņas mākslinieciskie sapņu piepildījumi. Istaba ar klavierēm un smilšu pulksteni ir nosaukta par godu māksliniekam Dalī, jo tieši viņš saimnieci ir iedvesmojis tās tapšanā. Savukārt gaiši zilā istaba ar gaisīgu pieskaņu un lidināšanos virs mākoņiem ir nodēvēta par “Bohēmu”.

Ekskursijas laikā Ilze pastāsta par daudzajiem koncertiem, kuri jau ir notikuši un kuri, iespējams, vēl tikai būs. “Mūzika un māksla ir mana kaislība, un šī ir tā vieta, kur ir iespējams to visu radīt. Mūsu augstā latiņa arī šeit parādās, jo mums ir tikai A klases mākslinieki. Mūzika arī parāda, kāpēc vispār šo vietu bija jēga radīt. Mēs pirms piecarpus gadiem nopirkām purvu. Šeit bija purvs – ūdens līdz celim, necaurejami džungļi. Vīrs vēlējās celt māju, un, kad tā bija uzcelta, tad arī domājām par saturu. Tas bija manā ziņā. Tas viss kaut kā ir veidojies manā prātā, manās vīzijās,” tā par viesu nama tapšanu stāsta nama saimniece.

Pēc nama apskates Ilze vien uzsver, ka ikvienam, kurš vēlas šeit atbraukt un atpūsties, ir iepriekš jārezervē savas apmešanās. Tas esot nepieciešams, jo katram cilvēkam, kurš šeit paliek, tiek veltīta nedalīta uzmanība gan ēdienu pagatavošanā, gan rūpēs par komfortu. “Tas ir ne tikai komforts un satriecošs skats, bet arī gastronomiskais piedzīvojumus, kuru mēs radām saviem klientiem. Šeit viss ir pašu audzēts. Pašu cepta maizīte, pašu audzēti dārzenīši, pašu gatavoti deserti ar saviem augļiem. Kā es pati saku – uz šejieni ir jābrauc baudīt. Tāda ātra ieskriešana šeit noteikti nederēs. Mēs neņemam nevienu no malas, kas iebrauc. Mums nav tādu resursu, lai strādātu ar cilvēku, kurš ir iebraucis paskatīties. Tāpēc arī mūsu mājaslapā ir rakstīts: “Tikai ar pieteikšanos.” Tāpat vienkārši atbraukt pavakariņot arī diemžēl nevarēs, jo mēs tomēr neesam restorāns. Bet ikviens, kurš patiesi vēlas atpūsties un baudīt pilnu komplektu, ir laipni aicināts pie mums.”

Kad paradīzes stūrītis savām acīm ir apskatīts un par to viss ir izzināts, es pateicos Ilzei par laipno uzņemšanu un dodos tālāk uz nākamo apskates objektu.

Piedzīvojumu trase ikvienam

Esmu nonākusi pie ikdienišķas mājas, kuras zīme vēsta – “Tulpes”. Domāju, ka pēc ārējā skata nemaz nevarētu pateikt, ka šeit ir iespējams iegūt kārtīgu treniņu un noguruma sajūtu jau nākamā dienā. Loku šaušana – šeit un tagad. Mājas īpašnieks un loku šaušanas instruktors Mārtiņš ir gatavs ne tikai pastāstīt, bet arī man parādīt un pamācīt, kā tad īsti tas ir jādara. “Ar loka šaušanu nodarbojos jau astoņus gadus, bet šo trasīti uztaisīju pirms kādiem četriem gadiem. Pa šo laiku esmu salasījis pietiekami daudz atbilstošu loku, lai katrs, kurš pie manis nāk trenēties, varētu izvēlēties attiecīgo loku. Trasē ir vairāki mērķi, un daži pielāgoti tā, lai būtu interesantāk. Dažus no tiem esmu arī pats taisījis.”

Mārtiņš mani iepazīstina ar visu aprīkojumu un saka, ka, ko tur daudz stāstīt, iesim – pašausim. Tā nu mēs dodamies trasē. Atzīšu, ka kādam, kurš to dara pirmo reizi, noteikti trāpīt mērķi nebūs nemaz tik viegli. Pareiza stāja, pareizi novilks loks un taisna roka – šie ir galvenie nosacījumi, lai nesavainotu sevi un trāpītu izvēlētajā mērķī, stāsta instruktors. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem esmu jau apradusi ar loku un arī izpratusi tehniku. Izstaigājot trasi, ir iespējams mērķēt ne tikai pa uzzīmētu mērķi, bet arī pa dažādiem objektiem, kuri pašu trasi padara interesantāku.

Šaušanas laikā lūdzu Mārtiņu pastāstīt par to, kā iespējams uz šejieni nokļūt un cik liela grupa var pieteikties. “Maksimāli tie būtu pieci cilvēki, jo tad tas ir ideāls laiks, lai varētu iziet visu trasi. Pusstunda paies, kamēr es visiem izdalīšu visu nepieciešamo un instruēšu. Tad sākas trase – gan pa pļavu, gan pa krūmiem – ar kopumā četrpadsmit mērķiem. Lai izietu visu trasi, vajag divarpus trīs stundas.”

Tāpat vīrietis stāsta, ka šeit ir iespējams nākt arī trenēties jau daudz nopietnākā līmenī, un arī šeit būs nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās, lai vienotos par laiku un datumu.

Kad trase ir izieta un esmu jau sapratusi, ka šī tiešām ir lieta, kuru vajadzētu pamēģināt ikvienam, ir pienācis laiks atvadīties un doties tālāk izzināt Salaspili.

Ņemt no dabas un baudīt

Jau atkal esmu nonākusi pie vienkāršas divstāvu mājas, kura savā garāžā slēpj ko ne visai ierastu. Šeit tiek gatavots un ražots mājas vīns. Bet, kā jau ikvienai tūrisma vietai pieklājas, arī šeit ir iespējamas ekskursijas un to noslēgumā pats patīkamākais – degustācija. Mājas vīna darītava “Saules veltes”. Pie mājas mani sagaida pats vīna darītājs un īpašnieks Raitis, lai ievestu savā pasaulē. “Šeit viss ir roku darbs. Pats produkts tiek gatavots no ogām un augļiem. Ir pīlādžu, ir pieneņu, rabarberu, jāņogu, upeņu, ābolu vīns... Ir arī bērzu sulas vīns. Šobrīd ir tā sanācis, ka es no bērzu sulas taisu arī degvīnu.”

Savu biznesu Raitis uzsāka 2014. gadā, un kopš tā laika daudz kas ir nācis klāt un attīstījies. Ejot cauri telpām, var redzēt vietu, kur viss sākas, līdz pat tam, kā norisinās rūgšanas process, un tad jau arī gatavam produktam. Pēc telpu apskates mēs dodamies dārzā, kur lapenē jau ir sagatavoti vairāki degustējamie vīni, liķieri un degvīni. Tā malkojot un izgaršojot darinātos vīnus, Raitis stāsta par mazajiem veikaliņiem un tirdziņiem, kuros vīnu ir iespējams iegādāties. Šobrīd gan viss esot apstājies saistībā ar situāciju valstī. Tomēr vīrietis ar lielāko prieku gaida ikvienu interesentu, kurš vēlas vairāk uzzināt par vīna darināšanas procesu, kā arī iegādāties kaut ko no “Saules veltēm”.

Zirga mugurā

Pēc patīkamā degustācijas procesa sēžamies mašīnā un dodamies tālāk ceļā. Uz zirgu stalli “Piķurgas”. Saimnieces Ilzes vadībā izstaigājam plašo zirgu stalli un uzzinām par dažādajām iespējām saskarsmē ar zirgiem. “Pie mums trenējas Latvijas čempioni, piedāvājam arī vingrošanu uz zirga un vienkāršu pastaigu ar zirgu bērniem, kuriem ir dažādu veidu traumas,” stāsta saimniece. Viņas pavadībā arī ieejam aplokā pie mūsu diženajiem draugiem.

Ilze par tiem stāsta kā par saviem bērniem, jo tā arī ir. Izaudzināti un izskoloti tie kļuvuši par daļu no ģimenes. Stāvot blakus šiem skaistajiem dzīvniekiem, liekas, ka apkārt ir pavisam cita veida enerģija. Ilze stāsta, ka šurp brauc ļoti daudz cilvēku, bet lūgums esot savu vēlēšanos ierasties pieteikt laicīgi, jo šeit notiekot arī sacensības, kurām nepieciešama nedalīta uzmanība. Tāpēc droši sēžamies mašīnā un braucam šurp.

Patīkama atpūta un adrenalīna ķeršana vienuviet

Kad zirgus ar burkāniem esmu pabarojusi un no saimnieces atvadījusies, ir pienācis laiks doties uz šīs dienas pēdējo apskates vietu, un, kāds gan būtu labāks veids, kā nobeigt šo dienu, ja ne aktīvi un ar vērienu. Tieši tāpēc esam nonākuši veikborda parkā “Wakeline”. Iebraucot plašajā pagalmā, mūs sagaida Vladislavs Gedjuns, kurš vien saka, lai droši iekārtojos, jo treniņš vēl neesot beidzies.

Skaistais mājas pagalms ir vieta, kur daudzi brauc ne vien veikot, bet vasaras siltajās dienās arī uzspēlēt volejbolu un vienkārši pavadīt laiku ar ģimeni. Gaidot Vladislavu, vēroju, kā plašajā ezerā norisinās treniņš, kuru vīrietis vēro un regulē ar pults palīdzību. Ūdenī ir uzstādītas troses, kuras palīdz noturēties uz dēļa un pārvietoties pa ūdeni. Savukārt uzstādītie tramplīni noder triku veikšanai.

Kad treniņš ir beidzies, es palūdzu Vladam iespēju nodemonstrēt man, kā tad šo dara profesionāļi. Pārģērbies termotērpā, jaunais vīrietis uz ūdens veic nepārprotami vienreizējus trikus. Jautājot, cik gan ilgā laikā man kas tāds būtu jāmācās, viņš vien nosmej: “Šobrīd man liekas, ka, cītīgi trenējoties, to varētu iemācīties kādos trīs gados.”

Vlads stāsta, ka paši jaunākie bērni, kuri pie viņa trenējas, ir tikai četrus gadus veci. Tas liekas neprātīgi, bet tā tas ir. Ja pēc šī visa arī jums sakārojas ko tādu pamēģināt un liekas, ka ir par vēlu, vīrietis saka, ka nekas nav par vēlu. “Mēs strādājam, kamēr vien ūdens nav aizsalis. Pagājušajā ziemā mēs nestrādājām tikai divas nedēļas. Braucot veikot, jums nekas nav jāņem līdzi. Mēs ar visu nodrošinām un arī pastāstām. Turklāt, tā kā mums ir arī termotērpi, strādājam arī rudenī.”

Vīrietis ir pozitīvisma pilns un piebilst, ka šeit neeksistē tāda lieta kā sezonas, jo, kā jau teicu, doties uz šejieni var, kamēr vien nav aizsalis ezers. Kā arī viņš piebilst, ka nākamajā vasarā plānojas iespēja šeit pat uz vietas garšīgi paēst, lai nebūtu pēc tiešām aktīva treniņa vēl jādodas kilometriem tālu uz kādu ēstuvi.

Salaspils piedāvā tiešām daudzas tūrisma iespējas. Ir vēl tik daudz, ko apskatīt, tāpēc lecam vien droši mašīnā un dodamies ceļā, jo pilsēta mūs gaida!