Menu

Uz Itāliju pēc "Aīdas", Džuljetas un polentas kūkas Atzīmēts

Viens no skaistākajiem Alpu ezeriem neapšaubāmi ir Iseo ezers netālu no Milānas. Viens no skaistākajiem Alpu ezeriem neapšaubāmi ir Iseo ezers netālu no Milānas. Una Griškeviča

Vienu savu senu sapni – noklausīties Andrea Bočelli koncertu viņa dzimtajā Lajatiko ciematā – piepildīju pērn. Savukārt šovasar man izdevās pabūt slavenajā Veronas arēnā, kur katru gadu notiek Veronas Operas festivāls, piedāvājot iespēju noskatīties Verdi un citu komponistu operu brīvdabas iestudējumus.

Ezers, kurā Klūnijs netika pie salas

Jau pusotru stundu pēc ielidošanas Milānā esam sasnieguši pirmo ceļamērķi – Iseo (Izeo) ezeru. Tāpat kā lielākā daļa Alpu ezeru, arī šis radies ledāju kušanas rezultātā. Tajā ir trīs salas, un izrādās, ka uz vienu no tām aci reiz metis izcilais aktieris Džordžs Klūnijs. Sarunas par salas pirkšanu risinājušās ilgi, taču beigās slavenībai ticis atteikts…

Ezers, kuru labi var apskatīt gan no senā zvejnieku ciema Sulzano krasta, gan kuģīša klāja, patiešām ir ļoti gleznains. Laipns itāļu kapteinis mūs aizvizina līdz Monte salai (Monte Isola esot lielākā sala Eiropā), kur “Castello Oldofredi” jau gaida speciāli mums gatavotas pusdienas, kas tiešām ir izcili garšīgas.

Pēc pusdienām vēl nobaudām “Aperol Spritz”. Tie, kuri regulāri apmeklē Itāliju un Grieķiju, zina, ka šis vieglais alkoholiskais kokteilis karstā laikā šeit ir ļoti iecienīts un atspirdzinošs. Tā galvenā sastāvdaļa ir “Aperol” – aperitīvs, kura ražošanā tiek izmantotas dažādas zālītes, saknītes un citrusaugļi, taču precīza šā dzēriena recepte tiek glabāta noslēpumā – gluži kā mūsu “Rīgas melnā balzama” recepte; Itālijā tiekot izdzerti 300 tūkstoši šo kokteiļu gadā.

Pēc tam vēl kādu stundu klīstam pa salu un pilsētas ieliņām, iegriežoties arī tīklu darbnīcā, jo šis ir sens zvejnieku ciemats, kur aizvien tiek darināti tīkli. Tiesa, tos izmanto ne tikai zvejai – no tiem var pagatavot gan šūpuļtīklus, gan lieliskus suvenīrus, proti, nelielas, greznas tīkliņveida somas, ar kurām droši var doties, piemēram, uz operas pirmizrādi.

Panorāma no 1700 metru augstuma

Nākamās dienas rītā mūsu ceļš ved uz Gardas ezeru, kura krastos atrodas Monte Baldo – 1700 metrus augsts kalns, kurā var uzkāpt ar kājām vai uzbraukt ar funikulieri. Šis prieks gan ir padārgs – biļete turp un atpakaļ maksā 22 eiro. Taču skati, kas no virsotnes paveras uz Gardas ezeru un Malčezīnes (Malcesine) pilsētiņu, ir tiešām skaisti un iespaidīgi! Braucot augšup, sākumā nepamanām, ka funikuliera kabīne lēnām griežas ap savu asi, dodot iespēju papriecāties par panorāmu 360 grādu leņķī.

Kalna galā var padzert kafiju vai panašķoties ar vietējo sieru, fotografēties uz kalnu fona un iemūžināt ainavas, kas paveras skatienam, doties pastaigā pa takām vai pakāpties vēl mazliet augstāk, kur kādu nogāzi saviem lidojumiem izmanto paraplānisti, bet tikpat labi – pakomunicēt ar Alpu govīm, kas mierīgi ganās iežogotajā pļavā, skandinot kaklā pakārtos lielos zvanus. Šī skaņa ir tik nomierinoša un fascinējoša, ka pie aploka nostāvu vismaz desmit minūtes!

Kad pēc kāda laiciņa dodamies atpakaļ lejā uz Malčezīni, pretimnākošie funikuliera vagoniņi ir piebāzti kā siļķu mucas, tāpēc priecājamies, ka esam varējuši visu skaistumu izbaudīt bez milzu drūzmas un stumdīšanās.

Pilsēta, kur Gēti noturēja par spiegu

Burvīgā Malčezīne, kuras vēsture iestiepjas vēl etrusku laikos (tiesa, atšķirībā no Toskānas pilsētas Volterras te, šķiet, nav saglabājusies neviena tā laika liecība), patiesi ir apskates vērta! Šauras, ar ieapaļiem akmentiņiem bruģētas ieliņas, jauki pagalmiņi, vilinoši veikaliņi un krodziņi, kur atpūtināt kājas un iemalkot vīnu vai tradicionālo “Aperol Spritz”… Apskatām gan Castello Scaligero – iespaidīgu pili, kas uz neieņemamas klints slejas kopš 13. gadsimta un kurā tagad atrodas Gardas ezera un Monte Baldo muzejs, kā arī skatu tornis, gan Kapteiņu pili (Palazzo dei Capitani), kur izvietojusies pilsētas mērija. Ēkas vestibils ir brīvi pieejams ikvienam, turklāt vestibila griestus rotā brīnišķīgs sens gleznojums.

Nostāsti vēsta, ka sava Itālijas ceļojuma laikā tieši šajā pilsētā par spiegu noturēts, apcietināts un ieslodzīts cietumā izcilais vācu dzejnieks Gēte. Tā kā 18. gadsimtā attiecības starp Vāciju un Itāliju nebija pārāk draudzīgas, saprotams, ka cilvēku, kurš nerunāja itāliski, turklāt zīmēja pils skices, varēja noturēt par spiegu. Ēku, kurā viņš turēts apcietinājumā, gan neatrodam, taču par dzejnieka piedzīvojumiem noteikti var izlasīt viņa sarakstītajās ceļojuma atmiņās “Italienische Reise”.

Komercializētais Džuljetas pagalmiņš

Trešā diena nāk ar šā brauciena galveno notikumu – Verdi operas “Aīda” apmeklējumu Arena di Verona, taču pirms tam pāris stundu atvēlam pastaigai pa šo pilsētu, kas daudziem asociējas ar Šekspīra traģēdiju “Romeo un Džuljetu”. Es tiešām nezinu, cik daudz tā ir Šekspīra fantāzija, cik daudz vēsturiskas patiesības, bet īsajā autobusa ekskursijā pa pilsētu redzam arī vārtus, pie kuriem esot norisinājusies Monteki un Kapuleti dzimtu kauja. Protams, kā gan, esot Veronā, var neiegriezties Džuljetas mājas (Casa di Giulietta) pagalmiņā! Kā par brīnumu, rindā šoreiz nav jāstāv, un arī pie Džuljetas bronzas statujas ir tikai daži fotografēties kāri tūristi, turklāt visi uzskata par savu pienākumu pieskarties viņas labajai krūtij (ir ticējums, ka tas nesot veiksmi).

Jau pēc atgriešanās Latvijā uzzinu, ka režisoram Hercam Frankam (1926–2013) ir lieliska filma par šo Veronas pagalmiņu “Dārgā Džuljeta” (2003), kurā labi redzams, ka uz japāņu un dienvidamerikāņu tūristu fona eiropiešu uzvedība ir vēl ļoti taktiska un ieturēti solīda… Uz balkoniņa, kurš Kapuleti dzimtas mājai esot piebūvēts tikai pagājušajā gadsimtā, gan nekāpjam, jo tas nu būtu par daudz. Gluži tāpat mazliet kaitinoša ir ar sarkanām sirsniņām apkarinātā siena (tās var nopirkt vienā no divām suvenīru bodītēm, kas iekārtojušās turpat pagalmā) un vārtejas sienas, kas nolipinātas ar mīlētāju vēstulītēm (atceraties filmu “Vēstules Džuljetai?”).

Viena no tūristu iecienītākajām atrakcijām Veronā ir fotografēšanās Džuljetas mājas pagalmā pie viņas skulptūras. Tiek uzskatīts, ka pieskaršanās skulptūras krūtij nes veiksmi mīlestībā.
Viena no tūristu iecienītākajām atrakcijām Veronā ir fotografēšanās Džuljetas mājas pagalmā pie viņas skulptūras. Tiek uzskatīts, ka pieskaršanās skulptūras krūtij nes veiksmi mīlestībā.

Starp citu, tikai dažus kvartālus tālāk atrodas nams, kurā savulaik dzīvojusi Monteki dzimta un Romeo, taču tas apmeklētājiem ir slēgts. Blakus namam ir atrodama tikai nenozīmīga plāksnīte, kas vēsta, ka šī ir Romeo māja, kuru pilsētas vadība vairākus gadus neveiksmīgi centusies atpirkt no pašreizējiem īpašniekiem. Toties šeit netālu var aplūkot vienu ļoti neparastu vēstures un kultūras pieminekli – kādas senas dzimtas sarkofāgus, kas atrodas nevis kapenēs, bet ir iebūvēti augstos un greznos tornīšos.

Un kur nu vēl Dantes piemineklis, universitātes pagalmiņš un daudzās strūklakas, kur var gan nomazgāt rokas, gan padzerties svaigu ūdeni… Un, ja gribat īstu Venēcijas mežģīņu vēdekli vai kādu citu nieciņu piemiņai no Veronas, to visu var iegādāties tirdziņā, kas izvietojies kādreizējā tirgus laukuma viducī.

“Viva Verdi!”

Tieši ar šādiem publikas saucieniem, kas tulkojumā nozīmē “Lai dzīvo Verdi!”, ap pusnakti noslēdzas Verdi operas “Aīda” brīvdabas izrāde, kas norisinājās ikgadējā Veronas Operas festivāla ietvaros. Aprakstīt visu iestudējumu būtu par garu, taču noteikti ir dažas lietas, kas paliks atmiņā uz ilgu laiku.

Pirmkārt, jau pati “Arena di Verona” – trešais vai ceturtais lielākais romiešu amfiteātris, kas saglabājies līdz mūsu dienām un tiešām ir ļoti iespaidīga būve. Otrkārt, tā noteikti ir leģendārā itāliešu režisora Franko Dzefirelli veidotā operas iestudējuma režija un scenogrāfija, kas liek aizrauties elpai un īpaši efektīgi izskatās tumsā, kad skatuve ir izgaismota ar krāsainiem prožektoriem. Treškārt, raibā publika – sākot ar dāmām greznos vakartērpos un garos cimdos un beidzot ar tūristiem džinsos un mugursomu plecos (somas pie ieejas tiek cītīgi pārbaudītas!). Īsi sakot – īsta modes skate!

Un, protams, tā paliks atmiņā arī ar ļoti neērtajiem dzelzs sēdekļiem, uz kuriem jāpavada savas trīs stundas, tādēļ iesaku iznomāt spilventiņu – tas maksā 3 eiro, un iekasētie līdzekļi vēlāk tiek novirzīti dažādiem labdarības mērķiem.

Kad ir pierasts pie tā, ka dziedātāji nedzied mikrofonos un arī orķestris skan “dzīvajā”, un vairs negribas neviļus pateikt, lai kāds visu pagriež mazliet skaļāk, tad šo, manuprāt, vienu no skaistākajām Verdi operām, kas savulaik tika veltīta Suecas kanāla atklāšanai, var izbaudīt no sirds. Vienīgi šermuļus mazliet uzdzen tas, ka laukumā, kurā atrodas arēna, pēc izrādes izvietoti betona bluķi un gājēju plūsmu cītīgi uzmana Itālijas armijas kareivji…

Leģendārā itāliešu režisora Franko Dzefirelli veidotā “Aīdas” iestudējuma režija un scenogrāfija liek aizrauties elpai un īpaši efektīgi izskatās tumsā, kad skatuve ir izgaismota ar krāsainiem prožektoriem.
Leģendārā itāliešu režisora Franko Dzefirelli veidotā “Aīdas” iestudējuma režija un scenogrāfija liek aizrauties elpai un īpaši efektīgi izskatās tumsā, kad skatuve ir izgaismota ar krāsainiem prožektoriem.

Doniceti un polentas kūku paradīze

Mūsu īsā un ļoti piesātinātā ceļojuma beidzamajā dienā vēl pagūstam aplūkot Bergamo – pilsētiņu, kas tiešām ir īsta pērle, īpaši jau vecpilsēta, kurā no lejas pilsētas var nokļūt ar funikulieri. Braucot augšup, neviļus prātā ienāk dziesmiņa “Funiculi, funicula”, bet ceļabiedri man teic, ka tā esot jādzied funikulierī uz Vezuvu…

Šī ķeltu dibinātā pilsēta noteikti ir ievērojama ar savām brīnišķīgajām baznīcām – Santa Marija Madžore (St. Maria Maggiore) baziliku, kura ieeju rotā divas ļoti senas lauvu skulptūras un iekšpuse ir tik grezna, ka aizraujas elpa, un Domu, kura īpašā vērtība ir brīnišķīgās intarsijas un Svētā vakarēdiena kapela. Vēl šī, izrādās, ir izcilā itāliešu komponista Gaetāno Doniceti, operu “Mīlas dzēriens”, “Lučija di Lammermūra”, “Marija Stjuarte”, “Dons Paskvāle” u.c. autora, dzimtā pilsēta, un te meklējams arī viņa muzejs. Tāpat daža kafejnīca aicina nogaršot Doniceti torti, un likumsakarīgi, ka te ir arī viņa vārdā nosaukta kafejnīca.

Klīstot pa burvīgajām Bergamo ieliņām, ausis var palutināt ar ielu muzikantu priekšnesumiem. Man ļoti iepatīkas kāds melnīgsnējs arfists, kura veiklie pirksti izspēlē skaistu un smeldzīgu melodiju. Te var atrast arī kādu kārumu, kas raksturīgs tikai un vienīgi Bergamo, – “polenta e osei” jeb polentas kūku. Koši dzeltenais gardums top no biskvīta, marcipāna un citām gardām sastāvdaļām, un to rotā brūni vai balti šokolādes putniņi. Tā kā kūciņas ir iepakotas plastmasas trauciņos, tās itin labi var atvest mājās kā īpašu suvenīru.

Caurvējā žāvētās vīnogas

Protams, rakstot par Itāliju, nevar nepieminēt šejienes vīnus, un tos nobaudījām, paciemojoties trijās mazajās vīndarītavās. Piemēram, Frančakortā (Franciacorta), kur saimnieko tikai pieci cilvēki, top īsts šampanietis – tā esot itāļu atbilde frančiem un Šampaņai. Šampanietis ir garšīgs, taču vairāk mūs interesē iespēja našķoties ar gatavajām vīnogām tieši no krūma un gremdēties netālās baznīcas zvanu skaņās, tāpēc iespējams, kādu niansi tomēr palaižam garām.

Otrā vīndarītava netālu no Gardas ezera šķiet interesanta ar savu vēsturi, jo šīs teritorijas kādreiz piederējušas Veronas bīskapam, bet pēc tam visu apkārtni terorizējusi noziedznieku banda, kas savas nežēlības dēļ iesaukta par vilkiem (acīmredzot tādēļ vīndarītava izvēlējusies nosaukumu “Ca’ Lojera”, kas itāliski nozīmē “Vilcene”).

Un tomēr man un ceļabiedriem pie sirds visvairāk iet trešā vīndarītava, kas atrodas Valpoličellas ielejā un kur bioloģiskos vīnus darina tikai no vietējām vīnogu šķirnēm. Saimnieks, kurš piecus gadus Padujas universitātē apguvis lauksaimniecību un vīndarīšanu, divas stundas nepaguris stāsta un rāda gan telpas, kur rudenī apmēram simts dienas caurvējā žūst vīnogas, gan izrāda savu vīnadārzu, kur pergolās briest milzīgi violeti vīna ķekari, gan devīgi mūs cienā ar saviem vīniem.

Nezinu, kas ir fascinējošāks – vīndarītavas nosaukums “La Dama” un saimnieka komplimenti skaistajām tūristēm, viņa aizraujošie stāsti un gatavība atbildēt uz visiem jautājumiem, vai rubīnsarkanais šķidrums skaistajās glāzēs, vai ainava uz kalniem un tuvojošos negaisu, ko redzam pa logu, bet tas ir tik uzrunājoši, ir pat žēl no šejienes šķirties. Un, ja būtu vīnogu novākšanas laiks, ļoti iespējams, ka vismaz daži no mums pieteiktos talkā, lai būtu pielikuši savu roku šā dievu dzēriena tapšanā…

Pēdējo reizi rediģētsSvētdiena, 26 Augusts 2018 21:09

Atstāt komentāru

Make sure you enter all the required information, indicated by an asterisk (*). HTML code is not allowed.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.