Menu

FOTO: Naisāre – sala ar militārās vēstures elpu Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovska
  • Komentāri
Naisārē ik uz soļa var ieraudzīt militāro mantojumu. Naisārē ik uz soļa var ieraudzīt militāro mantojumu. Agita Latkovska, Lauris Laicāns

Mūsu kaimiņzeme Igaunija ir bagāta ar salām. Zināmākās ir Sāremā un Hījumā, Muhu un Roņu sala. Tomēr ir vēl kāda – ne tik populāra, tomēr gana interesanta sala. Tā ir Naisāre, kas tulkojumā no igauņu Naissaar nozīmē ‘sieviešu sala’.

Sala jau 11. gadsimta avotos ir minēta kā Terra feminarum jeb Sieviešu sala. Vēsturnieki lēš, ka tieši par Naisāri 1075. gadā rakstījis Brēmenes bīskaps Ādams, stāstot par Skandināvijas ģeogrāfiju un cilvēkiem un pieminot kādu salu, kuru apdzīvo skaistas, bet kareivīgas sievietes. Un kāds gan brīnums, ja savu vīru, zvejnieku, prombūtnes laikā viņām bija jāsargā māja un ģimenes pavards?

Dabas rezervāts un iecienīta atpūtas vieta

Par Naisāri pirmoreiz dzirdēju pirms gada, kad par to sāka runāt mani slēpņošanas (geocaching – pasaulē populāra ģeolokācijas spēle) biedri. Labāk vienreiz redzēt pašam, nekā simtreiz dzirdēt citu stāstus, tāpēc tika nolemts: mums arī jādodas uz šo noslēpumaino salu!

Naisāres sala atrodas Baltijas jūras Somu līcī nepilnus 9 kilometrus no Tallinas. Naisāre ir sestā lielākā Igaunijai piederošā sala; tā ir 11 kilometrus gara, 4 kilometrus plata, un tās platība ir 18,6 kvadrātkilometri. Teritorijas lielāko daļu klāj meži. Lai saglabātu salas neparasto dabas un kultūras mantojumu, 1995. gadā šeit izveidots dabas parks, un šī aizsargājamā dabas teritorija ir viena no savdabīgākajām Igaunijā.

Naisāres salu būs interesanti apmeklēt ikvienam dabas mīļotājam, kurš sapņo nokļūt uz ne pārāk apdzīvotas salas, arī tiem, kurus valdzina jūras krasts un klusas pludmales. Bet vissaistošākā, manuprāt, šī sala būs tiem ceļotājiem, kurus interesē militārā vēsture. Vēl salīdzinoši nesen Naisāre bija slēgtā zona – padomju laikā te atradās slepena jūras mīnu ražotne un mīnu noliktavas. 1991. gadā, Igaunijai atgūstot neatkarību, sala tika demilitarizēta, un tikai pāris gadu vēlāk tā kļuva pieejama apmeklētājiem. Mūsdienās sala ir Tallinas iedzīvotāju iecienīta brīvdienu izbraukumu vieta. Nokļūt turp var ar satiksmes kuģīti no Piritas ostas Tallinā. Brauciens uz salu ilgst tikai stundu. Lai apmeklētājus iepazīstinātu ar dabas vērtībām un kultūras mantojumu, salu caurvij trīs iezīmētas pārgājienu takas ar vairākām apskates vietām, objektiem un informācijas plāksnēm. Informācija uz plāksnēm gan pārsvarā visur ir tikai igauniski, un tas, manuprāt, nav diez ko viesmīlīgi pret citu valstu tūristiem, jo ne visi saprot igauņu valodu un ne visi ir vēsturnieki, taču ikvienam būtu interesanti uzzinātu par šīs salas neparastajiem objektiem ko vairāk.


Daudzos objektos, ēkās, pazemes tuneļos valda pilnīga tumsa, tādēļ līdzi jāņem lukturītis.

Maza, bet apdzīvota

Jau izkāpjot no kuģīša, tikām informēti, ka kurināt ugunskurus un celt teltis drīkst tikai speciāli norādītā vietā – piekrastes daļā netālu no ostas. Kempinga vieta ir aprīkota ar nojumītēm, kurās ir galdi un soli, kā arī grils. Bijām sagatavojušies pārgājienam ar nakšņošanu teltīs; lielajās somās mums līdzi bija pārtika un ūdens divām dienām, kā arī viss nepieciešamais nakšņošanai dabā. Sala mums iepatikās jau pašā sākumā.

Naisāres salu vislabāk izstaigāt kājām, bet ir iespēja arī īrēt velosipēdus vai doties ekskursijās ar armijas mašīnām un apvidus auto. Dodoties uz Naisāri, jārēķinās, ka tur nav veikalu, ir tikai neliela ostas kafejnīca. Arī pāris viesu namos ir kafejnīcas. Lai gan, izkāpjot no kuģīša, likās, ka salu «okupēs» daudz atpūtnieku un tūristu, divu dienu laikā, ko pavadījām, apceļojot salu, sastapām vien dažus no tiem. Tādējādi Naisāre patiešām atstāja tādas visai vientuļas salas iespaidu.

Ostas kafejnīcas darbiniece pastāstīja, ka Naisārē ir tikai desmit oficiālo iedzīvotāju. Viņa pati esot viena no tiem, dzīvojot kafejnīcas otrajā stāvā un uz Tallinu aizbraucot vien pāris reižu sezonā. Salas iedzīvotāji cits citu pazīst; strādā tūrisma jomā, ostā un nodarbojas ar aitkopību. Apstaigājot salu, redzējām visai daudz māju, bet tikai dažas no tām tiek pastāvīgi apdzīvotas – lielākā daļa ir vasarnīcas. Viena atradās pavisam ekskluzīvā vietā – pašā jūras krastā, ar lielu, plašu terasi un koka laipu tieši uz jūru. Pie terases stāvēja grils, kas asprātīgi un radoši bija izgatavots no mīnas čaulas. Redzējām arī vairākas mājas tapšanas stadijā, tātad pēc dažiem gadiem sala, iespējams, vairs nebūs tik neapdzīvota, kāda tā likās mums šajā augusta nedēļas nogalē.

Tomēr visneparastākais, ko uz salas var redzēt, ir rūsošā, brūkošā un trūdošā militārā infrastruktūra – aizgājušo laiku mantojums, kas, izkaisīts pa visu salu, noslēpumaini paslēpies mežā, sūnās, piekrastē un zem zemes. Ekskursija pa šīm vietām bija patiesi savdabīga, nekad iepriekš nebiju redzējusi ko tamlīdzīgu. Tiem, kuri ir bijuši, piemēram, Liepājas Karostā vai Daugavgrīvas cietoksnī, šī vieta liksies vēl fascinējošāka: pazemes bunkuri, pārsimt metru gari tuneļi, kas ved dziļi pazemē un kuros bez lukturīša nav ko darīt – klaustrofobiskiem cilvēkiem varbūt arī nevajadzētu tajos līst iekšā.


Radoša pieeja grila dizainam.

Stratēģiski svarīgā sala

Sala visos laikos ir bijis stratēģiski svarīgs aizsardzības punkts. 15. gadsimtā te saimniekojuši Igaunijas zviedri. Pirms Ziemeļu kara Naisāres sala tika nocietināta. Pirmie nocietinājumi šeit būvēti 17. gadsimta beigās, bet lielākais nocietinājums izbūvēts Krievijas impērijas laikā, īsi pirms Pirmā pasaules kara.

Naisāres militārā vēsture tā īsti aizsākusies 1730. gadā, kad iedzīvotāji tika evakuēti un uz salas izveidots flotes cietoksnis, lai aizsargātu Krievijas intereses Baltijas jūrā. Cara impērijas laikā Naisārē tika izbūvēta deviņu bastionu sistēma. Pēc Ziemeļu kara cara Pētera I uzdevumā Naisāre tika iekļauta Igaunijas rietumu piekrastes aizsardzības kompleksā. 19. gadsimta beigās, lai atvieglotu smagās artilērijas un jūras mīnu pārvietošanu, šeit tika izbūvēts šaursliežu dzelzceļš.

Par īpaši nozīmīgu militāro objektu sala kļuva padomju laikā, kad šeit tika ražotas jūras mīnas. Atsevišķi sektori salā bija īpaši slepeni, tajos tika nogādāti jūras mīnu korpusi, kuru sagatavošanu veica īpašas brigādes. Vairākus desmitus kilometrus garais šaursliežu dzelzceļa tīkls tika pielāgots tam, lai nodrošinātu smagās artilērijas un jūras mīnu pārvietošanu pa salu. PSRS armija Naisāres teritorijā uzbūvēja lielu mīnu noliktavu, kuras kompleksā ietilpa vairāki desmiti ēku salas dienvidu daļā. Mīnas tajās tika gan uzglabātas, gan komplektētas nogādāšanai uz ostu, lai pēc tam ar mīnu traleriem tās varētu izvietot Baltijas jūrā. Līdz pat 1995. gadam iedzīvotājiem piekļuve salai bija slēgta. Šodien šeit var apskatīt salas pagātnes notikumu liecinieces – no sprāgstvielām atbrīvotas mīnas.


Naisāres ostas karogu masti stilizētos mīnu stiprinājumos.

Apskates objekti Naisārē

Uz salas ir apskatāmas gan dažādas militārās būves, kas celtas cara impērijas laikā Pirmā pasaules kara priekšvakarā, gan šaursliežu dzelzceļš, kura kopējais garums ir 28 kilometri, padomju jūras spēku mīnu noliktavas un mīnu izkraušanas platformas. Salas ziemeļu galā atrodas bāka. Ejot pa 12 kilometrus garo Dienvidu taku, var nonākt piekrastē – pie Marijas jeb Mārjas baznīcas un kapsētas.

Ir grūti aprakstīt visus salā apskatāmos militāros objektus, kas atrodas dažādās brukšanas, sadalīšanās un rūsēšanas stadijās. Naisāre ir vieta, kas pašam jāredz – gan pirmskara laika būves, pa kurām var izrāpelēties un izložņāt, gan cara laikā būvēto un nebūtībā aizgājušo godību, monumentālās celtnes ar plašajām telpām. Daudz kas no visiem šiem vēsturiskajiem objektiem ir saglabājies pat neparasti labā stāvoklī. Šaursliežu dzelzceļš, padomju laika mīnu rūpnīca, mīnu noliktavas, mīnu čaulītes... Tik daudz, ko redzēt un par ko brīnīties! Ļoti žēl, ka informācija pie daudziem apskates objektiem ir tikai igauniski. Tas ļoti traucēja, jo gribējās izlasīt un uzzināt par katru objektu ko vairāk. Šis, manuprāt, bija lielākais mīnuss, lai pilnvērtīgi iepazītu salu.


Skaistā Naisāres piekraste ar bagātīgu mežrozīšu klājumu.

Naisāres flora un fauna

Lielāko daļu salas klāj meži, kuros dominē galvenokārt priedes. Zemsedzi bagātīgi klāj fantastiski skaists sūnu un ķērpju paklājs. Tipiskākās augu sugas Naisārē ir brūklenes, mellenes un virši. Sēņu gan manījām ļoti maz.

Pa visu piekrasti, kam raksturīgas šauras pludmales ar gaišām smiltīm, aug mežrozītes – to te ir milzum daudz, un augusta beigās tās bija pilnas ar lieliem, sarkaniem mežrozīšu paaugļiem. Mežrozīšu ziedi attēloti arī uz informatīvajiem stendiem, kas ļauj domāt, ka šis ir Naisārei visraksturīgākais augs. Pludmales ir šauras, smilšainas, vietām pie jūras un jūrā redzami milzīgi akmeņi. Uz kāda no tiem sēdēja lieli, melni putni – jūras kraukļi. Tie akmeņus jau pamatīgi «iesvētījuši» – viens bija pilnīgi balts, acīmredzot jūras viļņi to vairs nespēj nomazgāt tīru.

Mazliet ar skaudību tagad lasu citu Latvijas slēpņotāju aprakstus par Naisārē redzēto. Kāds min, ka salā sastapis gan caunu, gan stirnas un ežus, gan zalkšus un aitas. Mēs sastapām tikai skudras, lapsenes un vienu ērci, kas pamanījās man piesūkties. Ērču uzbrukumu pirms gada Naisārē piedzīvoja arī mūsu slēpņošanas biedrs Vilnis, kuru bija iekārojušas veselas septiņpadsmit Naisāres asinssūcējas. Par laimi, līdz asiņu sūkšanai tās netika.

Domājot par salas apmeklētāju ērtībām, pie pārgājienu takām ir izvietoti koka konteineri atkritumiem, kā arī tualetes. Jāatzīst, ka sala atstāja patiešām labu iespaidu – tā ir tīra un sakopta. Pa kādai nomestai tukšai alus skārdenei, ko kāds sliņķis nav varējis aizstiept līdz atkritumu konteineram, gan šur tur manījām, taču kopumā daba šeit tiešām tiek saudzēta, un atkritumu problēma Naisārē, šķiet, nav aktuāla.

Kaut arī sala atrodas pavisam netālu no Tallinas, pārsteidza, ka daudzviet nebija pieejami mobilo sakaru pakalpojumi. Brauciens uz šo salu varētu būt vērtīgs tiem, kuri savu dzīvi nespēj iedomāties bez telefona un interneta, – var aizbraukt uz Naisāri un iemācīties iztikt bez sakariem. Manuprāt, katrs šajā salā var atrast kaut ko sev interesantu.

Ja nevarat izlemt, vai ceļojums uz šo Igaunijas salu jūs varētu interesēt, iesaku vienkāršu paņēmienu, kā to pārbaudīt: ierakstiet "Google" meklētājā salas nosaukumu, apskatiet internetā pieejamos attēlus, un, ja tie jūs uzrunā, skaidrs – ir jābrauc iepazīt Naisāri! 


Jūras kraukļi uz piekrastes akmeņiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.