Uz jumta Nīderlandē. Ceļojums, kurā nekas nenotika, kā ieplānots ^{Apriņķis.lv}

Pipari mums uz mēles!

Mans zaļais sertifikāts beigsies Joku dienā, tāpēc ļoti gribējās pagūt doties kaut nelielā ārzemju ceļojumā. Arī iepriekšējā dzīvē – pirms kovida un pirms kara – ceļojumos visbiežāk devos kopā ar jaunāko meitu Evu. Mums ir līdzīgas intereses, kas nesakrīt ar tipiskajiem tūrisma maršrutiem un paražām. Mēs svešas zemes apskatām, spēlējot “Geocaching” jeb slēpņošanu – aktīvāko, aizraujošāko, demokrātiskāko un izzinošāko ceļotāju spēli pasaulē. Turklāt mums abām ir minimālas prasības pēc komforta un ierobežotas finansiālās iespējas. Nīderlandi izvēlējāmies tādēļ, ka tur vēl nebijām bijušas un aviokompānija piedāvāja labas cenas – par to naudu nepietiktu pat degvielai no Kurzemes uz Latgali.

Ceļojums būs īss – ielidošana Eindhovenā piektdien, 18. februārī, pusdienlaikā, izlidošana – pirmdien ļoti agri no rīta, tātad šīs zemes apskatei tikai divarpus dienas. Skaidrs, ka līdzi ņemsim tikai rokas somiņu un to, kas mugurā. Izpētot Eindhovenu interneta attēlos, abas vienojamies, ka “tur nav ko redzēt”, jo neesam stikla un betona arhitektūras apjūsmotājas. Nolemjam, ka uzreiz dosimies uz Amersfortu, skaistu mazpilsētu, sestdien – uz netālo Utrehtu, kas esot miniatūra Amsterdama, tikai labākā izpildījumā, bet svētdienu nolemjam pavadīt Amsterdamā, lai vakarā atgrieztos Eindhovenā. Labs plāniņš – divarpus dienās redzēsim četras pilsētas! Rezervējam viesnīcu Amersfortā, Utrehtā un Eindhovenā un gaidām ceļojuma dienu.

Iespējams, Eindhovena bija ņēmusi ļaunā mūsu “tur nav ko redzēt” un piespieda tur pārlaist visas trīs naktis.

Vētra ūdens glāzē

Eindhovenas lidosta mūs sagaida ar stipru vēju, bet tie, kas bijuši Liepājā, par vētru to nenosauktu. Divdesmit minūtes autobusā līdz pilsētai un... Centrālās stacijas biļešu kasēs uzzinām, ka starppilsētu transports līdz rītam slēgts vētras dēļ. Mūsu un daudzu citu tūristu telefonos vienlaikus atskan tāda kā mobilizācijas sirēnas mazā versija. Ekrānā mirgo dzeltenais trīsstūris ar izsaukuma zīmi – pienācis paziņojums par vētru, kuras īsti vēl nav. Cilvēkiem iesaka neatstāt mājokli. Ko nu?

Tā vietā, lai dotos uz skaisto Amersfortu, atceļam tur viesnīcas rezervāciju un meklējam, kur palikt Eindhovenā. Tas nav ne viegli, ne lēti, jo visi tūristi, kas no visas pasaules šodien ielidojuši Eindhovenā, spiesti palikt tepat. Naktsmītnes uz izķeršanu, cenas augšā. Mums veicas rezervēt numuru desmit minūšu attālumā, dodamies uz viesnīcu. Kad vējš iegriežas no muguras, dzen skriešus, kad no priekšas, spiež atpakaļ. Pie kādas ēkas mums līdzās skrapst griezīga skaņa. Paceļam acis – virs galvām pēdējā skrandas plēksnē šūpojas prāvs skārda gabals. Veiksmīgi tiekam līdz viesnīcai, un vakars ir beidzies, tā arī nesācies, – skatāmies Pekinas olimpiskās spēles, ko varējām arī Latvijā.

No rīta saulīte ripo pa zemes virsu, dodamies uz staciju. Nekā! Starppilsētu satiksme joprojām slēgta līdz rītdienai. Var braukt ar taksometru, var ar privāto transportu, bet ne ar sabiedrisko. Kursē tikai pilsētas autobusi un uz lidostu. Šoks un dusmas – vētras vairs nav, principā braukt drīkst, tātad kritušie koki novākti, bet sabiedriskajam veto! Turklāt valstī, kam ir tik izteikta politika izmantot tieši to! Kultūršoks! Latvijā kas tāds nebūtu iedomājams.

Latvietis latvietim

Amersforta nav pārmēru tālu – 90 kilometri. Jautājam taksometra vadītājam, cik tas maksātu. 287 eiro. Paldies! Abām reizē rodas ideja ņemt nomas auto, bet atceros, ka vadītāja apliecību atstāju mājās, un Evai tādas nav. Taču viņai ienāk prātā reģistrēties “Facebook” grupā “Latvieši Nīderlandē” – varbūt kāds var mūs aizvest? Jā, kādai Eindhovenas latvietei tieši pēc pāris stundām jābrauc tajā virzienā, viņa mūs aizvedīšot... par 100 eirām. Vēl viens kultūršoks, un šoreiz izceļas latvieši.

Biļete līdz Amersfortai vienam pieaugušajam maksā 17 eiras, degvielas cena Nīderlanē ir no 1,99 līdz 2,03 eiro litrā, tātad līdz mūsu galamērķim bākā jāielej aptuveni 13 eiro. Latvietei tur jau ieplānots brauciens – nav tā, ka viņa brauktu mūsu dēļ. Pat ja prasītu sabiedriskā transporta cenu, benzīns viņai atmaksātos par 250%, bet nē – kāpēc nenoplēst no tautietēm? Atbildam, ka neizmantosim viņas piedāvājumu, cerībā, ka pēcpusdienā satiksmi atjaunos, kā minēja Nīderlandes latvieši “Facebook” grupā.

Kamēr Slovākijas hokeja izlase Pekinā izcīna bronzu, mēs, sekojot slēpņiem, nonākam parkā, kas pilns ar naktī norautu jumtu un sienu gabaliem – vieglais siltināmais materiāls kā tādi ledus gabali mētājas visriņķī. “Eindhovenai aizbraucis jumts!” jokojam un iepozējam uz šīm atliekām – katru dienu taču negadās iespēja sēdēt uz Eindhovenas jumta! Plkst. 15.00 atkal esam Centrālajā stacijā, un atkal mums saka: “Līdz rītdienai sabiedriskais transports nekursēs!”

Grūti nedusmoties, jo nav neviena iemesla, kāpēc šodien – tik lieliskā laikā – nevarētu braukt. Ja tā gadītos Latvijā, latvieši brēktu, ka tā var notikt tikai šajā s... valstī. Un skaļākie brēcēji būtu tie latvieši, kas nedzīvo Latvijā. Atceļam arī Utrehtas viesnīcu un izmisīgi meklējam, kur atkal pārnakšņot Eindhovenā. Dabūjam brīnišķīgu numuru četru zvaigžņu viesnīcā pilsētas centrā. Gribētos nakšņot lētāk, bet priecājamies, ka nepaliksim uz ielas.

Līdz naktij staigājam pa pilsētu, un mūsu “gids” ir “Geocaching” slēpņi un to apraksti. Izvēlamies divas slēpņu sērijas, kas ļauj mums iepazīt svarīgākos Otrā pasaules kara un pilsētas atbrīvošanas cīņu notikumus un vietas. Ielas smaržo pēc zāles un ir pilnas ar jēgu pārpīpējušiem vai ko stiprāku lietojušiem jauniešiem. Rītdienu gaidām kā Godo – ar cerībām, bet bez pārliecības.

Rietumu Venēcija – Utrehta

20.februāris, svētdiena. Ārā līst – tieši kā solīja laika prognozes –, un tāda būšot visa svētdiena. Patiesībā lietus ir Nīderlandes ikdiena. Mēs jau kuro reizi dodamies uz Eindhovenas staciju. Tavu brīnumu! Sabiedriskā transporta kustība ir atjaunota, un, kamēr Pekinā Somijas hokejisti neatdod zeltu Krievijas izlasei, mēs apskatām Nīderlandes ceturto lielāko pilsētu – gandrīz 2000 gadu seno Utrehtu. Vecpilsētas kanālu sistēma, mūsuprāt, ir krietni izteiksmīgāka nekā pasaulslavenajā Venēcijā.

Atkal sekojam slēpņiem – izvēlamies kanāliem veltīto desmit slēpņu sēriju. Sāk līt arvien stiprāk, un vējš, kaut arī nav stiprs, dejo džaivu. Evas lietussargs tiek salauzts pāris minūtēs, gribam nopirkt lietusmēteļus, bet svētdienā atvērtas tikai suvenīru bodītes. Nopērku lietussargu, un arī tas jau pirmajos 100 metros ir sapluinīts. Ievērojam, ka lietussargus te izmanto tikai tūristi, vietējie valkā ūdensizturīgas siltas un garas vējjakas ar ciešu kapuci.

Pilsēta ir burvīga, tāpēc turpinām pastaigu, līdz esam izmirkušas tā, it kā būtu izpeldējušās kādā no kanāliem. Ir tikai viena vēlme – novilkt slapjās drēbes, iedzert kaut ko karstu (nopērkam karstvīnu) un pagulēt siltā vannā vai vismaz pasildīties dušā, tāpēc pēc 20 kilometru pastaigas atgriežamies Eindhovenā agrāk, nekā bijām plānojušas. Ierodamies vienīgajā viesnīcā, kas bija rezervēta un apmaksāta jau pirms ceļojuma, bet kur viss slikti.

Zvaigžņu stāvoklis

Trīszvaigžņnieces interjers ir stilīgs, bet ērtību nekādu. Izlietne un stikla dušas kabīne blakus gultai, nav ne welcome kafijas vai tējas, ne tējkannas, kam noteikti jābūt trīs zvaigznēs. Karstvīnu dzeram aukstu, garšo labi. Istaba ir silta, bet nav nedz radiatoru, nedz siltās grīdas, pat ne fēna, ar ko izžāvēt slapjās drēbes un apavus, – arī fēnam ir jābūt trīszvaigžņu viesnīcā. Šķiet, siltums plūst kaut kur pie griestiem. Ir trīs pakaramie: uz viena gulst Evas mētelis, uz otra mans cauri slapjais džemperis, uz trešā uzstutēju zābakus un atrodu vienīgo vietu, kur pakaramos uzkārt, – aiz dekoratīvā elektrības vada tieši virs gultas. Bikses, šallītes un veļu sakaram uz naktslampām, televizora un durvju rokturiem.

Ceļamies piecos. Uzvelku mitru džemperi, augšdaļā stipri mitras bikses, kājās pretīgi mitrus zābakus un dodamies uz lidostu. Arī Evas mētelis mitrs. Te arī stāsts beidzas, jo pa ceļam līdz Tukumam viss uz miesas bija izžuvis, bet no saaukstēšanās izmukt neizdevās. Nolēmām, ka Nīderlandē noteikti atgriezīsimies un nekad dzīvē vairs neteiksim “tur nav ko redzēt”.

Šodien, kad pierakstu ceļojuma iespaidus, Ukrainā ir sācies karš, un uz tā fona mūsu ceļojuma ķibeles tādas miera laiku pupu mizas vien ir. Svarīga ir tikai viena zemtekstā ieslēpta vēlēšanās: lai tas nebūtu mūsu pēdējais ceļojums! Gan kopā, gan atsevišķi. Mana Eva jau daudzus gadus ir aktīva Zemessardzes kareive, un viņas misija šobrīd nav prognozējama. Un vēl – nekad vairs savā telefonā nevēlos saņemt trauksmes signālu.