Menu
 

Zvejnieka laivā vai brīvdienu mājā – piekrastnieku stāsti zibeņo! (1.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Tīklu namiņos pie Engures ostas var pavadīt romantisku nakti ar viļņu šalkoņu un kaiju klaigām. Foto – Valdis Brauns Tīklu namiņos pie Engures ostas var pavadīt romantisku nakti ar viļņu šalkoņu un kaiju klaigām. Foto – Valdis Brauns

Apceļojot turpat 500 kilometru garo un daudzveidīgo Latvijas krastu, esmu nonācis pie atziņas, ka necerēta laime pārlaist nakti ir mājās, kur saimnieki nav uz mutes krituši, un, ja vēl otrā rītā paveicas ierausties piekrastnieka laivā, lai selgā lūkotu tīklus, pievienotā vērtība braucienam ir simtprocentīgi garantēta. Kad jūrā pūš, var pasēdēt pie kamīna vai palīdzēt nokūpināt kādu pleksti dūmu namiņā, bet, ja ilgi pūš, tad jau laiks arī pepināt lestes, ko tik gardi uzkost vietējam brūvējumam.

Piekrastes ļaužu stāsti bieži vien tā zibeņo, ka šķiet – vēl dzirksts, un uzliesmos vesels emociju ugunskurs.

Saimnieki ar mākslinieka dvēseli

Latviskuma stunda brīvdienu mājā “Vējavas” – ar šādu uzaicinājumu vēl pirmspandēmijas laikā pārsteidza Evija un Jānis Klēviņi kādos Salacgrīvas Nēģu svētkos, jo visi taču ierasti bija gaidījuši ielūgumu uz pašaudzēto vēžu degustāciju un muzikālo priekšpusdienu saksofona skaņās. Bet saimnieki kopā ar biedrības “Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs”“ radošo komandu aicināja tikties ar leģendāro kinorežisoru Jāni Streiču, lai runātos par latviskajām vērtībām, par sakņu sajūtu un senā zvejnieka aroda pēctecību jaunajā paaudzē mūsdienās, jo ēst tikai nēģus, piedzerot alu, var arī ikdienā.

Kas satur kopā “Vējavas” un šo kultūrgaru? Evija saka, tie ir plašie apvāršņi, kas paveras no jūras krasta pie Svētupes. Jānis ir pragmatiskāks – cilvēks nevarot dzīvot tikai no maizes vien, vajadzīgs kaut kas arī dvēselei. Abi ir neglābjami romantiķi, kas saules siltumu ik gadu atrod kādā tālākā ceļojumā, lai gūtos iespaidus bagātīgi dāļātu saviem līdzcilvēkiem.

Jāņa Streiča latviskuma stundas pirmspandēmijas rudeņos priecēja daudzus interesentus, uz tām ieradās pat pāvilostnieku delegācija Irinas Kurčanovas – aizrautīgas kultūrkopējas un muzeja vadītājas – mudinājumā. Ikdienā saimnieks Jānis raujas būvēs, Evija rūpējas par “Vējavu” viesu labsajūtu, bet, kad abi ir kopā, iet jūrā, lai ciemiņiem celtu galdā kādu lasi vai taimiņu. Arī Svētupes nēģu tacis ir tepat blakus.

Viesu māja “Vējavas” saimnieki Evija un Jānis Klēviņi kopā ar kinorežisoru Jāni Streiču Salacgrīvas Nēģu svētkos. Foto – Kārlis Miksons


Fotosalons ar bumbām tīklu šķūnī

“Vējavu” sēta sākas ar simtgadīgu tīklu šķūni, kur saimnieki izvietojuši seno zvejasrīku kolekciju. Turpat arī dažnedažādi saimniecības piederumi, kas lieti noder Latvijas Televīzijas un portāla “LSM.lv” žurnālistam Kārlim Miksonam senatnīga fotosalona iekārtošanai. Nēģu svētkos te pat izveidojas tāda kā neliela improvizēta rinda, jo bildēties uz tīklu fona kopā ar Jāni Streiču un mājas saimniekiem grib ne viens vien piedzīvojumu meklētājs. It īpaši pēc tradicionālā “Nēģu krosa”, kad pa kāpām tikts līdz Salacgrīvas Zvejnieku parkam un atpakaļ, lai jau nākamajā pavasarī pieteiktos “Rīgas maratonam”, kuru kūrē novadnieks Aigars Nords.

Kārlis mūspusē pazīstams kā aktīvs Jauniešu Saeimas organizētājs, un viņa melnbaltā foto burvībā ir kaut kas no vecmeistaru Valda Brauna un Ulda Brieža dokumentālā romantisma, it īpaši portretos. Tā nu vieni pozē, citi bauda Evijas vārīto zivju zupu ar pašas audzēto vēzi šķīvja viducī, lai pēc tam dotos pāri kāpai, kur zvejnieku saimniecība “J.A.N.K.I.” rūpējas par vienīgo Svētupes nēģu taci. Inese un Nikolajs Koluškini jau kopš 2005. gada izveidotajā uzņēmumā ne tikai ķer nēģus, bet arī zvejo zivis jūrā, tās apstrādā gardumgardos kulinārijas brīnumos, un, pats galvenais, aizrautīgi popularizē savu arodu ikdienā.

Piedzīvojumiem kāri tūristi te vienmēr sezonas laikā varēs redzēt nēģu zveju, iziet līdzi selgā, vērot zivju kūpināšanu, kā arī degustēt dažādus gardumus no nēģiem un jūras zivīm. Abi profesionāļi darbojas arī biedrībā “Salackrasti”, kas jau kuro gadu rūpējas par Salacas tīrību, zivju resursu pavairošanu un maluzvejnieku ķeršanu. Nu kopā ar zinātnisko institūtu “BIOR” tiek uzskaitītas arī Salacā esošās zivis, ielaisti izaudzētie zivju mazuļi un ik gadu no aizaugšanas pasargātas Vidzemes likteņupes problemātiskākās vietas.

Nikolajs ikdienā zvejo reņģes un invazīvos apaļos jūrasgrunduļus, jo tie ir šābrīža piekrastnieku lielākais iztikas avots. Pēc kārtīga zandarta jābrauc pie Burtnieka zvejniekiem, kamēr kāda vimba atpūtnieku priekam nokūpināma vasarā arī no paša loma. Vīri turas, un daudz kā no Svētupes krastos vērojamā optimisma ir tādu viedu saimnieču kā Inese un Evija nopelns. 

Nobeigums sekos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.