Sīpoli, arbūzi un zivis – ūdeņu ieskautā Salas apkaime ^{Apriņķis.lv}

Šo izcilo personību piemiņu glabā Babītes Kultūrizglītības centra filiāle Salas pagastā “Vietvalži”, kas ir centrālā pulcēšanās vieta apkaimes iedzīvotājiem svētku laikā. 

Kā viss sākās?

18.gadsimtā Salas muižas nomnieks hercogs Ernsts Pēteris Bīrons muižā ierīkoja lielu zirgaudzētavu, kur tika turēti aptuveni 150 sugas zirgu. Muiža tolaik vēl atradās uz salas, un tieši zirgaudzētavas pastāvēšanas laikā dzīvojamā ēka tika pārcelta uz sauszemi, bet uz salas palika staļļi un manēža. Līdz mūsdienām saglabājies Lielupē esošās saliņas nosaukums – Zirgu sala.

Sīpoli un sīpolu svētki

Šodien Salas apkaime vairāk asociējas nevis ar zirgiem, bet ar arbūziem, melonēm, kartupeļu čipsiem un sīpoliem. Sīpolam šīs apkaimes vēsturē ir īpaša nozīme. Latvijā sīpols ir pazīstams kopš 16. gadsimta, kad no Bizantijas ievesto augu šurp pa Daugavu nogādāja krievu tirgotāji. Salas pagasts ir viena no pirmajām vietām Latvijā, kur to sāka audzēt un kultivēt. Pateicoties smilšainajai augsnei, tie labi padevās. Drīz vien sīpols kļuva ne vien par papildinājumu zemnieku uzturā, bet arī par dažas labas saimniecības ekonomiskā uzplaukuma pamatu. Sīpolam ir arī simboliska nozīme – kārtu pa kārtai var lobīt arī Salas apkaimes vēsturi, kurā vietējie ļaudis ierakstījuši sīkstuma, nepadošanās, izturības, radoša gara un dzīvotspējas lappuses. Sīpolam par godu ik gadu augustā tiek rīkoti Sīpolu svētki.

Gardēžiem – arī melones un arbūzi

Tie, kam sīpoli ne visai iet pie sirds, daudz labprātāk notiesā tepat Salas apkaimē audzētu arbūzu vai meloni, kas prasmīgi izaudzēti Kondratjuku dārzā. Arbūzi un melones izaug tik saldi un sulīgi, ka ēdāji bieži vien netic to vietējai izcelsmei, tādēļ saimnieki ap augļu gatavības laiku svētdienās rīko ekskursijas, lai apmeklētāji paši savām acīm redzētu arbūzu lauku.

No viena garduma pie cita. Šķiet, ka Salas apkaime ir īsta gardēžu paradīze, jo te top arī Latvijā un pasaulē pazīstamie kartupeļu čipsi “Long Chips”, kas piedzīvoja strauju popularitātes kāpumu pēc tam, kad Holivudas aktrise Sāra Džesika Pārkere par tiem atzinīgi izteicās savā “Instagram” kontā. Aptuveni 95% kompānijā “Pērnes L” ražotās produkcijas tiek eksportēta uz Eiropas Savienības, Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm, tāpat viens no kompānijas noieta tirgiem ir Brazīlija. 

Salas pagasta ģerbonī – zivis

Apkaimi ieskaujošie ūdeņi bija pamats arī zvejniecības attīstībai. Par tiesībām zvejot Babītes, Lielupes un Gātes ūdeņos savulaik cīnījās Rīga un Kurzemes hercogiste, un konfliktu (dažkārt bruņotu) risināšanai tika slēgti pat starpvalstu līgumi. Visvairāk zvejotās zivis bija zuši, līdakas un plauži. Zušus (dzīvus) veda pārdot uz Rīgas tirgu, žāvētus un krecētus (želejā) lietoja pašu uzturā. Zušu zvejā izmantoja katicas, kūrus un murdus. Zušu zvejā izmantoja tā sauktās kārbas – lielas un smagas laivas; tās būvēja vietējie amata meistari. Ne velti Salas pagasta ģerbonī ir attēlotas līdakas. Visai brangas izmēros tās joprojām sastopamas Babītes ezerā.

Babītes ezers ir lagūnas tipa ezers, kas izveidojies pirms aptuveni 3000–4000 gadu, no Litorīnas jūras atdaloties seklam līcim. Ezerā ir viena 27 hektārus liela sala. Tam ir dūņaina gultne, kur dūņu kārtas biezums var sasniegt pat piecus metrus. Babītes ezerā dzīvo 17 zivju sugas, tai skaitā līņi, karūsas, plauži, līdakas, asari, raudas, zuši. Seklais, aizaugušais ezers un tā apkārtne ir nozīmīga putnu koncentrācijas vieta. Šeit konstatētas 184 putnu sugas, no kurām 36 ligzdo ezera apkaimē. 15 no šīm putnu sugām ir Eiropā apdraudēto skaitā, tādēļ 1957. gadā tika izveidots Babītes ezera dabas liegums.

Līdz 19. gadsimta sākumam ezeram bija viens savienojums ar Lielupi ezera rietumu galā – Gāte. Lielupes ūdeņi ezerā ieplūda tikai palu laikā. 1816.–1817. gadā tika izrakta Spuņupe, kas ezeru savieno ar Lielupi iepretim Valteriem. 20. gadsimtā tā aizbērta, un to šķērso Jūrmalas apvedceļš jaeb autoceļš A10. 1988. gadā ezera ziemeļaustrumu galā tika izrakts Varkaļu kanāls uz Lielupi, tādējādi nodrošinot caurplūdi visa ezera garumā. Babītes ezers ir arī “Natura 2000” teritorija.

Leģenda par Varkaļciemu

Saistībā ar Varkaļciemu ir kāda interesanta leģenda. Ciems esot izaudzis ap Varkaļu mājām un krogu. Krogs pastāvējis līdz pat Otrajam pasaules karam. Vēl 20. gadsimta sākumā šeit bija saglabājusies kāda interesanta zvejas tradīcija – zivju purgāšana jeb upes kāzas. Tajā piedalījās visi apkārtnes zvejnieki, nostādot laivu pie laivas un izveidojot tādu kā žogu. Visā upes platumā tika novilkti tīkli, un tajos dzina zivis, baidot ar troksni, ko radīja airu dauzīšana pret laivu malām. Vēlāk loms tika sadalīts, bet Varkaļu krogā rīkotas dejas.

Kūdra un Ķemeri

Salas apkaimei piederīga ir arī attālā apdzīvotā vieta Kūdra.

Sākotnēji Kūdra bija saistīta ar Ķemeriem – jau 19. gadsimta beigās Ķemeru dziedniecības iestādēs sāka lietot kūdru kā ārstniecisko vannu un aplikāciju sastāvdaļu, kas ar savām unikālajām siltumvadīšanas un ķīmiskā sastāva īpašībām spēja dot lielisku ārstniecisku efektu. Kad 20. gadsimta 30. gados dr. Lībietis kopā ar inženieri J. Baumani pamatoja kūdras kā kurināmā rentabilitāti Ķemeru peldu iestādēs, sākās intensīva kūdras purvu izstrāde tieši kurināmā apgādes vajadzībām. Kūdras ieguve šeit turpinājās arī Otrā pasaules kara (vācu okupācijas) laikā, kad Ķemeru–Slokas kūdras purvā uz laiku tika nodarbināti jaunieši no darba dienesta, kur bija vispirms jānokalpo trīs mēneši, lai varētu pieteikties studijām augstskolā.

1995.gadā tika uzcelta tagadējā Kūdras stacija (tai piegulošā teritorija pieder Jūrmalas pilsētai), tomēr ciema lielākā daļa, kur atrodas vien dažas dzīvojamās mājas, bet pārsvarā vasarnīcas un mazdārziņi, ir piederīga Salas pagastam.

Tik tuvu galvaspilsētai, bet vienlaiku tik tuvu dabas pirmatnīgumam – tāda ir Salas apkaime. Pilna garšu, vēsturisku leģendu, ūdeņu un zivju, lepnu un izturīgu ļaužu.